Pēc pusdienām abi galīgi pagura. Gluži kā kūrortā, Juniors slinki nodomāja. Nedrīkst tā atslābināties, cilvēks ir viltīgi iekārtots — bez darba var ātri vien pavisam palaisties slinkumā… Viņš pacēla telefona klausuli, un Gudriniece, kas neatslābinājās un neslinkoja, tūlīt atsaucās:
— Viss atrodas normas robežās.
— Lai tad arī turpmāk tā būtu.
— Sapratu. — (Vai Gudriniece patiešām saprot jokus?)
— Kā ar Kristālu?
— Saskaņā ar grafiku.
Kāda velna pēc viņam nepieciešams Kristāls? Tagad, kad viss jau ir nolemts. Ja nu vienīgi kārtības labad. Juniors nolika klausuli un nožāvājās. Palūkojās pulkstenī. Redz nu — jau vakars klāt. Laiks lidot lido, bet kāds ir teicis, ka bezdarbībā tas velkoties neciešami ilgi. Izrādās, melojis vai arī tam nav nācies pavadīt laiku ar baudu īstā bezdarbībā. Lai gan — mums ir medus mēnesis, mums nav jākaunas. Bet tuvākajās dienās mēs sāksim ar kaut ko nodarboties: nav labi vienkārši dīki sēdēt un neko nedarīt. Jāparāda nākamajai cilvēcei darba mīlestības paraugs, bet, lai parādītu, kaut kas jāprot…
Juniors pēkšņi pieķēra sevi domās, ka, iespējams, ar baudu būtu paskatījies televizoru. Taču šeit tā nav. Lai gan otrajā tilpnē droši vien atrastos, bet visādu ierakstu tur ir tik daudz, ka pat līdz vecumdienām visus neizskatīsi.
Vecums, viņš nodomāja. Vismaz es pats šādos paradīzes apstākļos nemaz tik ātri nenovecošu, protams, ja vien ne- aptaukošos.
Ar viņu viss skaidrs. Bet kā ar Zoju? Doma viņam likās tik svarīga, ka Juniors atraisījās no uzmākušās miegainības. Patiešām, viņš vēl nezina kaut ko ārkārtīgi svarīgu. Vai Kombinatora radītajai pasaulei ir jāattīstās laika gaitā? Vai āboliem ir jākļūst sarkaniem, kokiem — jākrīt, bet cilvēkiem — jānoveco? Vai arī visu laiku tā atradīsies vienā un tajā pašā stāvoklī, vienā līmenī? Ja otrais pieņēmums ir pareizs, tad Zoja nekad nekļūs veca un — vēl jo vairāk — nenomirs. Tas nozīmē, ka pēc kāda laika viņa kļūs atraitne, pie kam — uz mūžiem. Tātad nebūs nekādu bērnu un attiecīgi nebūs arī cilvēces: ja nav attīstības laikā, tad par pēcnācējiem vispār nav ko runāt. Bet kāpēc gan šāda attīstība laikā izpaliktu? Pēc struktūras un funkcijām viss šeit ir īsts; tas nozīmē, ka visiem procesiem ir jānoris tāpat kā visīstākajos, dabiskajos kokos, zvēros un cilvēkos. Vai loģiski? Loģiski. Un tomēr šis jautājums būs jānoskaidro. Pie Gudrinieces, kas itin kā stāv vēl pāri dabai, lai tā izanalizē problēmu un sniedz savu secinājumu. Bez tam — jāveic novērojumi, ļoti nopietni jānodarbojas ar daudz ko tādu, ka bezdarbībai, šķiet, vairs neatliks laika. Pilnībā jāapgūst Kombinators, lai nebūtu tam jāpakļaujas, bet varētu to vadīt, jo citādi tomēr nebūs nekāda cilvēces pieauguma: Kombinators necietīs nevienu, kas tam nav iepriekš ieplānots. Pagaidām šeit, izņemot mani, visi ir Kombinatora padotie, bet tas nav pareizi; cilvēkam, lai arī Kombinatora radītam, jāiemācās viņu komandēt tieši tāpat, kā dabas radītais cilvēks pamazām sāka to pārvaldīt un, jāteic, šo to ir sasniedzis. Jā, darbības programma noskaidrojas…
* * *
Tā bija lieliska diena, jau pēcāk, laižoties miegā, domāja Juniors, jūtot blakus Zoju — vienīgo un tuvo. Brīnišķīga diena. Lai tā būtu vienmēr. Bez jebkādiem pārsteigumiem. Lai nebūtu jālec agraplānā un pa galvu pa kaklu kaut kur jālido tad, kad tev gribas apskaut sievieti un arī viņa vēlas, lai tu to darītu. Ļoti muļķīgi ir tādā brīdī kaut kur lidot. Nē, lai vienmēr ir tā kā šodien …
•k * *
Dienas patiešām bija brīnišķīgas. Pagāja nedēļa. Mēnesis. Aizsākās nākošais… Un neapnika. Raksturi, vai, viņiem bija tādi?
Tur jau sen mani ir apglabājuši, dažkārt viņš domāja. Uz Zemes. Un vispār pareizi. Kas ir vainīgs? Kā es pats negribu atgriezties — tas ir viens, bet — pat ja ļoti būtu gribējis, tik un tā nevarētu. Lai startētu no šejienes, jālikvidē šī pasaule, bet tas nozīmē nogalināt Zoju. Kurš būtu varējis to izdarīt? Es — ne.
Tēvs, protams, bēdājas, domāja Juniors. Ja būtu bijusi iespēja paziņot… Tādas nav. 2ēl tēva. Bet viņš ir stiprs večuks. Daudz ko saprot. Iespējams arī, ka nojauš, — te viss nav tik vienkārši: ņēma un aizgāja bojā. Pat ja viņš nenojauš, ko tas tur dara: tēviem viens liktenis, dēliem cits.
Tā domāja Tālā Izlūkdienesta pilots. Droši vien bijušais pilots. Tādas pārdomas gan viņu bieži nenodarbināja. Tikai tad, kad to atļāva laiks un Zoja.
Bezdarbībā viņš nesēdēja. Tam bija milzums iemeslu. Pirmām kārtām nācās izpildīt Zojas daudzās prasības un vēlējumus. Arī viņa negribēja dzīvot dīkā. Šeit nebija sabiedrības, kuras dzīvē viņa būtu varējusi darbīgi piedalīties, kā to darīja Zoja uz Zemes. Pagaidām nebija arī neviena audzināmā. Saimniecība daudz laika neatņēma, un neapmierināja arī šo darbu ierobežotais un vienveidīgais raksturs. Un Zoja nolēma audzēt puķes. Ne jau tās, kas pašas aug zem kupola, bet retās, eksotiskās. Nācās pilnībā apgūt otro tilpni. Tas aizņēma gandrīz veselu nedēļu. Tās saturs bija bagātīgs. Šo to Juniors paņēma mājas iekārtas uzlabošanai, šo to — dažādiem lauku darbiem, viņš pieļāva, ka tiem agri vai vēlu pienāks kārta. Atradās arī sēklas. Kārtīgās kārbiņās ar latīniskiem uzrakstiem. Par nelaimi, ne viņš, ne Zoja šo seno valodu nezināja un nevarēja tikt skaidrībā. Sēklas nācās sadalīt daudzās grupās un iesēt vairākos laukumiņos, bet pēc tam iekārtot arī apūdeņošanu, jo lietus šajā pasaulē nemēdza līt, un uzmanīgi raudzīties, vai neparādās augu kaitēkļi un vai nenāksies ar tiem cīnīties, jo cīņa būtu īpaši apgrūtināta tāpēc, ka Kombinatoram piemita īpašība tūlīt pat atjaunot visu iznīcināto. Labi vēl, ka viņš samierinājās ar paša neražoto priekšmetu klātbūtni, kuri nebija uzskaitē viņa programmā. Tos Kombinators it kā neievēroja un tāpēc neaiztika. Juniors šo to nespēja saprast: kāpēc tad Kombinators rēķinājās ar viņu? Bet, ja nerēķinājās, tad kāpēc dienas gaismā neparādījās vīrietis, Zojas partneris pasaules modeļu demonstrācijā? Un kāpēc viņš neparādījās pat tad, kad, ieejot kuģī, Juniors izgaisa no Kombinatora redzes lauka? Acīmredzot Kombinatoru vadīja Junioram nepieejama loģika. Par to viņš mēģināja aprunāties ar Gudrinieci viņu īsajās, bet regulārajās sarunās.