— Es nevaru runāt ar Kombinatoru kā ar tevi, — Gudriniece paskaidroja. — Viņam nav tādu iekārtu, kuras varētu nosaukt par domājošām. Tas ir ārkārtīgi sarežģīts automāts ar skaitļotāju, kas vada tikai programmu izpildi. Manai saziņai ar Kombinatoru eksistē tikai dažas standart- atbildes, un tās visas attiecas tikai uz programmām un to realizācijas apstākļiem. «Kāpēc» tipa jautājumus tas neuztver. Tā kā tev precīzi atbildēt nav manos spēkos. Es pieļauju, ka tādas sarežģītības pakāpes automātam — viņa skaitļotājam ir plaša atmiņa, kas fiksē arī apkārtējo vidi, citādi Kombinators nevarētu tai piemēroties, bez kā programmas realizācija kļūtu neiespējama. Es domāju, ka pat tad, kad tu izzūdi, informācija atmiņā traucē Kombinatoram tevi izslēgt no dispozīcijas — varbūt tāpēc,-ka signāls par tavu nāvi nav saņemts. Tomēr varbūt eksistē ari kādi pavisam citi iemesli.
— Bet vīrietim taču jābūt ieprogrammētam! Principā! Kā tu domā?
— Loģiski spriežot — ir jābūt. Tavu loģiku es pazīstu pietiekami labi. Un nemaz nepazīstu tā cilvēka loģiku, kuru radījis Kombinators un viņa programmas.
— Vai tu gribi teikt, ka mēs to nekad neuzzināsim?
— Ko nozīmē mēs? Tu neuzzināsi, bet es, iespējams, — uzzināšu.
— Kāpēc? Kad tu uzzināsi?
— Kad tu nomirsi, es redzēšu, vai radīsies cits cilvēks.
— Gudriniec, man nemaz negribas mirt.
— Cilvēki bieži spriež, ka man to esot grūti saprast. Ko nozīmē — gribēsies vai negribēsies, ja tas ir neizbēgami? Te vēlējumu kategorija nespēlē nekādu lomu.
— Vai tad jums, sēnēm, ir vienalga — dzīvot vai mirt?
— Tev ir ļoti daudz kas jāsaprot, iekams tu spēsi domāt mūsu kategorijās. Vai tu vari atrasties vismaz gadu vienā vietā bez kustības?
— Es šaubos.
— Bet mēs tā pavadām visu dzīvi. Un mēs taču dzīvojam ilgāk par jums. Lielu tiesu no tā, ko jūs apgūstat vai izsakāt fiziskā kustībā, mēs realizējam pavisam citādos veidos, kas jums nav pieejami. Bet es jau tevi neinteresēju, tu ar mani runā tāpēc, lai uzzinātu kaut ko jaunu par Kombinatoru, vai ne? Kas tevi uztfauc, izņemot jautājumu par vīrieti?
— Vai Kombinatora radītā sieviete var dzemdēt bērnus?
— Citiem vārdiem — vai viņa fikcijas attīstās laikā? Es pacentīšos uzzināt.
— Un vēl. Vai viņš pacietīs šeit dzīvu būtņu rašanos, kuru nav viņa programmā, bet kas arī nav bijušas iekļautas, kā biju es, šajos apstākļos, kuros viņam jārealizē programmas?
— Junior, tu daudz domā par bērniem.
— Varbūt tu uzskati, ka es tam esmu pārāk jauns?
— Nē. Labi, ka tu vēl tam neesi pārāk vecs. Es izpildīšu arī šo tavu uzdevumu, pamēģināšu noskaidrot. Es tomēr pārāk nepaļaujos uz to, ko nosakām teorētiski. Nepieciešams eksperiments.
— Gudriniec! Saproti savā sēnes prātā: iekams dzemdēt bērnu, ir jāzina, ka viņam nedraud nekas tāds, ar ko tu nevarētu tikt galā.
— Jā, protams. Šajā brīdī es piemirsu, ka jūs neizkaisāt miljoniem sporu, kā to darām mēs. Jums ir jādomā par katru pēcnācēju.
— Tieši tā.
— Labi, es padomāšu.
* * *
Nākamajā reizē:
— Gudriniec, man ienākusi prātā gaiša doma.
— Es klausos.
— Nokopē no manis matrici.
— Kāpēc?
— Ja ar mani gadījumā kaut kas notiks, lai… Kombinators varētu mani atjaunot.
— Tas ir loģiski. Paskaidro, kā to izdarīt.
— Es nezinu.
— Es arī nezinu.
— Bet tu vari uzzināt. Mums ir visi Kombinatora dati. Viss par viņa iekārtu un darbību. Ir gatavas programmas. Tu ar savu nevainojamo loģiku un darbaspējām salīdzinot un analizējot varētu saprast, kas, pirmkārt, viņam ir vajadzīgs kādi dati un kādā veidā, otrkārt — kā mēs varētu šos datus iegūt. Pēcāk mēs varētu padomāt par nepieciešamās aparatūras radīšanu. Nedomāju, ka tā mums būtu pārlieku sarežģīta.
— Labi. Tas nav vienkāršs uzdevums, bet es to risināšu.
— Paldies. Ko tu uzzināji par to, ko es tev iepriekš lūdzu?
— Pilnīgi ticamu — gandrīz neko. Šo to — ar deviņdesmit procentu varbūtību. Lai šeit varētu rasties un eksistēt jaunas būtnes, nepieciešams Kombinatora darbību noteiktā veidā koriģēt. Diez vai citādi kaut kas būtu iespējams.
— Kā to paveikt?
— Ja tu dosi uzdevumu to noskaidrot — es pacentīšos.
— Lūdzu, izdari to.
— Junior!
— Klausos.
— Kristāls ir gatavs jau sen. Bet līdz šim brīdim nav izņemts no inkubatora un uzstādīts vietā. Kuģis nav kārtībā.
— Es nekur netaisos lidot.
— Kuģis nav kārtībā. Tā nedrīkst būt.
— Nav svarīgi.
— Ir svarīgi. Es nevaru tikmēr risināt tavus uzdevumus, kamēr mani kaitina sajūta, ka nav kārtībā kuģis. Saproti, Junior, es to sajūtu ar sava ķermeņa turpinājumu. Ja tu gribi saņemt atbildes — uzstādi Kristālu.
— Labi. Ja tu tā vēlies.
— Es nevaru vēlēties vai nevēlēties. Tas ir nepieciešams — tātad tas ir jādara.