— Es to izdarīšu.
sfr * flr
Taču Juniors arī pēc šīs sarunas tūlīt neķērās pie Kristāla. Pārāk daudz bija visādu citādu darbu. Viņi ar Zoju vija savu ligzdiņu. Juniors turklāt vēl tēloja tik kaislīgu zemkopi, ka patiesi varēja nodomāt — rakņāšanās pa zemi viņam vienmēr sagādājusi baudu. Viņš sagatavoja Zojai, viņas puķēm, vēl vienu lauciņu; tomēr no tā, kas bija iesēts pirmajā, neuzdīga neviens stādiņš. Viņiem, nezinošiem ne botāniku, ne agronomiju, neizdevās saprast — kāpēc, bet viņi cītīgi turpināja darbu, lai gan aizvien mazāk ticēja panākumiem.
— Junior, — Zoja reiz teica, — sēklām joprojām nedīgst asni, es dažas izraku, tās nemaz nav pārmainījušās: sapuvušas nav, bet nav ari sākušas dīgt.
— Diemžēl, — iztaisnojies un atbalstījies pret lāpstu, piekrita Juniors. — Kombinators tās acīmredzot kaut kā neitralizē un šeit var eksistēt nevis īstie, bet tikai viņa radītie augi.
Zoja novērsās.
— Ko tu? Vai tas tevi tik ļoti sarūgtina? — Juniors satraucās.
— Ne jau tas vien. Es jau arī neesmu īsta … Esmu pieradusi pie šīs domas, jo pilnībā tev uzticos. Bet reiz tu sāksi man to pārmest.
— Zojiņ, padomā! Pārmest tev? Tu esi miljonreiz labāka par visām, kā tu saki, īstajām. Es nekad un neko tev nevarēšu pārmest.
Zoja pagriezās pret viņu. Tās acīs mirdzēja asaras.
— Protams, šeit ne. Bet ja te kaut kas notiks…
— Neliekas vis, — Juniors atbildēja, — ka te varētu notikt kaut kas tāds, ko mēs nevēlētos.
— Vai tas ir pavisam izslēgts?
Juniors padomāja.
— Principā nav …
— Redzi nu. Un tad — viens no diviem: vai nu tev nāksies aizlidot un pamest mani šeit…
— Nekad!
— Vai arī palikt ar mani, nokļūt briesmās un, iespējams, iet bojā. Vai gan tad tu nesāksi man pārmest!
— Nē, mīļā. Bet tev ir taisnība, ka mums patiešām jāsagatavojas uz visādām nejaušībām. Atklāti sakot, es joprojām uzskatu, ka nekas briesmīgs šeit nevar notikt. Taču vajag … gan tava, gan mūsu miera dēļ.
— Ko nozīmē — «sagatavoties uz nejaušībām»? Tik un tā tev būs tikai divas iespējas: vai nu palikt ar mani, vai arī aizlidot…
— Kopā ar tevi!
— Es — uz kuģa?
— Tieši tā!
— Bet tu taču teici… Vai arī tas tā nav?
— Viss ir tieši tā, kā es teicu: pašlaik tu nevarēsi ieiet kuģī. Bet esmu pārliecināts, ka te kaut ko var mainīt. Kaut ko izdomāt.
— Pasaki — ko.
— Pagaidām vēl nevaru. Man vajag kārtīgi padomāt un aprunāties ar Gudrinieci. — Juniors aplūkoja uzrakto lauciņu: augsnes virskārta bija plāna, zem tās atradās tā pati melnā smilts. — Liekas, šodienai pietiks. — Iedūris lāpstu zemē, Juniors piegāja pie Zojas un apskāva to ap pleciem. •— Mazā, vai neiesim vakariņot? Jāteic tev, ka tāds darbs labvēlīgi ietekmē apetīti. Vai tev neliekas, ka vīrieši vispār ir ārkārtīgi rijīgas būtnes?
— Liekas gan, — atbildēja Zoja. — Vienkārši nesaprecu, ka līdz šim esmu varējusi ar to samierināties. Taču vienīgais veids, kā puslīdz saglabāt ģimenes vienprātību, ir — jūs paēdināt.
— Tev taisnība, — sacīja Juniors. — Bez barības es kļūstu vārgs. — Viņš satvēra Zoju pie rokas un pļāpāja tālāk: — Baidos, ka tā es nevarētu noiet pat ne trīsdesmit kilometru. Bet pēc pusdienām — varētu gan.
— Pagaidām aiznes mani līdz mājai, — apskāvusi viņu ap kaklu, teica Zoja. — Lai tā būtu, pēc vakariņām es tev atļauju nēsāt mani uz rokām, kamēr neapniks — man.
— Piekrītu!
Kad viņi jau tuvojās mājai, Juniors, kas visu laiku tā arī bija nesis Zoju, klusi pavaicāja:
— Vai tāpēc sāki runāt par iespējamām nepatikšanām, lai nebūtu kājām jāiet mājās? Ak, sievišķīgā viltība!
Zoja pavērās viņā ar nopietnām acīm.
— Nē. Tikai… Vai zini, Junior, mani nez kādēļ māc nemiers.
— Vai vari paskaidrot — kāpēc?
— Nē. Paskaidrot nevaru neko. Bet… kaut kas nav labi. Un dažkārt man atkal kļūst baigi. Kā pašā sākumā. Droši vien tās ir tikai manas iedomas un tu par tām smiesies!
Juniors klusēdams uzkāpa pa kāpnītēm verandā un atļāva Zojai nostāties uz grīdas, taču vēl turēja apskautu.
— Nē, — tikai tagad viņš atbildēja, — es nesmiešos. Pie mums — TI — intuīcija ir lielā cieņā, mēs nekad ne- smejamies par sajūtām, pat ja tām nav loģiska pamatojuma. Vai zini, kas man būs jāizdara, iespējams, rīt pat? Atkal nepieciešams izlūklidojums — turp, uz melno caurumu — vai kā tas saucas.
— Es ļoti uztraukšos, — klusi noteica Zoja. — Cik žēl, ka es nevaru lidot ar tevi.
— Tad jau briesmas nedraudētu? — Juniors smaidot noprasīja.
— Nē, — viņa nopietni atbildēja.
— Tu būsi kopā ar mani, — viņš sacīja. — Vai gan es tagad varu eksistēt viens? Tu vienmēr esi blakus.
— Es zinu, — pamāja Zoja.
* * *
Kamēr gaisa strāva nebija izsviedusi agraplānu ārpus kupola, Junioram likās — šis lidojums diez vai atšķirsies no iepriekšējā. Jo patiešām: cik varēja spriest no iekšpuses, vējš nebija cēlies, bet kas gan cits varēja apdraudēt viņu dārzu?
Vējš patiešām bija palicis vienmērīgs, bez rāvieniem un pauzēm, blīvs kā bezgalplaša upe bez salām un sēkļiem. Nokļuvis brīvā izplatījumā, Juniors necentās tūlīt uzņemt augstumu, lai gan atcerējās — jo augstāk, jo gaisa plūsma vājāka. Viņš pašlaik netaisījās atkal lidot uz melno grēda jeb ēnu, lai gan parādība joprojām viņu interesēja; Juniors nolēma veikt dažus aizvien plašākus lokus, lidot kā pa augošu spirāli, centrā atstājot kupolu. Junioram tāds lidojums likās nepieciešams vismaz tāpēc, lai pārliecinātos, ka visapkārt kupolam, izņemot šo grēdu, nav nekā nesaprotama vai draudoša.
Pilots uzreiz saprata, ka ir notikušas izmaiņas kupola tuvumā. Kādas? To viņš apjēdza tikai otrajā lokā. Jo tālāk no kupola, jo biežāk starp melnajām smiltīm kļuva redzami gaiši plankumi. Vispirms Juniors nodomāja, ka tās arī ir smiltis, tikai citā krāsā — baltas, bet, nolaidies zemāk un nolidojis dažus simtus metru gandrīz virs pašas zemes, viņš saprata, ka tas tā nav: gaišākie plankumi bija no smiltīm tīra klinšaina pamatne. Ļoti iespējams, ka smiltis pakāpeniski izpūta vējš. Trešajā lokā Juniora skatienam šādi plankumi atklājās jau biežāk, lieli klints laukumi bija nopūsti, šur tur vēl smiltis tecēja padziļinājumos. Varēja nodomāt, ka melnās smiltis tagad palikušas tikai diezgan plašā, apaļā laukumā, kura centrā jautās kupols — caurspīdīgs un no šejienes it kā spilgti zaļš traips uz krēslaini violeta fona. Iespējams, ka arī pats kupols aizturēja smiltis — ne tikai vēja necaurlaidības dēļ, bet arī pats spēka lauks kaut kā iespaidoja, aizturēja smiltis savā tuvumā, varbūt piešķīra tām statisku lādiņu? Juniors nepaguva, kā nākas, par to padomāt: viņa uzmanību piesaistīja kaut kas jauns, tas viņu galīgi neiepriecēja, bet, gluži otrādi, lika sadrūmt un pat sakniebt lūpas.