Tā bija plaisa. Melna josla, šaura un draudīga kā nazis, pāršķēla gaišāko virsmu, abi tās gali sākās un beidzās aiz pārredzamās telpas robežām. Protams, ka plaisa te varēja būt, likās, pati par sevi tā nav nekas briesmīgs: akmens monolīts taču nevar būt bezgalīgs. Bet Junioram izlikās, ka plaisa ir svaiga. Viņš par to pārliecinājās, nolaidies zemāk un nolidojis gar to dažus simtus metru, samazinājis ātrumu, lai sekotu visiem tās izlocījumiem. Juniors saprata, ka plaisa radusies pavisam nesen, jo, zemu lidojot, viņš skaidri redzēja, cik tā ir milzīgi dziļa.
Ja vien akmens plato struktūra arī agrāk būtu bijusi tāda, smiltis plaisu sen būtu aizpildījušas, nolīdzinājušas to līdz ar klints virsmu. Taču smilšu plaisā nebija. Gluži otrādi, likās — no dziļuma nāca kāda augšupejoša strāva, jo lidaparātu vairākas reizes viegli sakratīja, kad tas atradās virs šaurās, apmēram metru platās plaisas. Juniors pēkšņi pieliecās pie paša stikla: vai nedrošajā gaismā viņam tikai rēgojās, vai arī plaisas malas patiesi svārstījās viena pret otru, tikko manāmi elpoja? Ja tiešām elpoja, tad tā ir ļoti satraucoša zīme: vairs nevarēja rēķināties ar tā pamata nesatricināmību, uz kura stāvēja un ar kuru pašlaik it kā bija saaudzis kuģis; bet cilvēkiem kuģis bija viss — spēks, dzīvība un cerība — visa avots šajā pasaulē. Un pašas viņu pasaules avots.
Lai pārliecinātos par novērojumu pareizību, Juniors nolēma nosēdināt lidaparātu blakus plaisai. Viņš bija pārliecināts, ka šāds manevrs viņam nekādi nedraud: pie pašas virsmas vējš nav tik stiprs, lai mašīnu apgāztu; galu galā tā bija Juniora profesijas būtība — izkāpt uz nepazīstamas planētas, dzīvot pat diezgan nelabvēlīgos apstākļos, nevis tikai vadīt nebeidzamas dienas lidojošā kuģī… Doma par Zoju viņam lika tikai acumirkli aizkavēties — ja ar viņu kaut kas notiks, tā aizies bojā —, tagad viņš atbildēja ne tikai par sevi vien! … Šis acumirklis viņu izglāba.
Atskanēja zema, varena, rūcoša dārdoņa, mašīnu pasvieda augšup, un, tikai pateicoties vecajām iemaņām, Juniors paguva savlaicīgi pārņemt vadību. Tur, kur viņš tikko bija gatavojies nosēsties, atvērās bezdibenis. Plaisa izplētās pēkšņi, vienā rāvienā, it kā kāds visvarenais būtu negaidīti parāvis vienu akmens masīva malu un atvirzījis vēl par pieciem metriem. Gaiss sāka virmot, pēkšņais virpulis sāka vilkt lidaparātu augšup. Vējš uzreiz pieņēmās spēkā, kā būtu uzlidojis neredzams gaisa cunami, un vēlās tālāk, ieraujot sevī visu, kas bija apkārt. Melno smilšu paliekas priekšā, tuvāk kupolam, pacēlās gaisā, sāka virpuļot un izstieptā iesmveidīgā mākonī aizlidoja pa vējam — uz tālo, bet nesaprotamā kārtā visu iespaidojošo melno caurumu. Laiks doties mājup, nodomāja Juniors. Tur pašlaik var izrādīties nepieciešama mana iejaukšanās. Lidot bija grūti. Lidaparāts klausīja sliktāk nekā agrāk: pārāk neliels bija ātrums attiecībā uz gaisa masu, kas nesa agraplānu. Lidot ātrāk bija bīstami: atmosfērā atradās smiltis, ar tām varēja piesērēt gaisa filtrs. Vai pacelties augstāk?
Riskanti: var aizjoņot garām kupolam vai pāri tam, bet atgriezties pret tādu gaisa plūsmu būs daudz sarežģītāk.
Tikai daudzos gados iegūtā lidaparāta vadīšanas pieredze sarežģītos apstākļos līdzēja Junioram veiksmīgi nobeigt lidojumu. Kā arī pienācās, Gudriniece atvēra caurumu aizsarglaukā tikai uz sekundes daļu, bet arī pa šo brīdi zem kupola iebrāzās smilšu strūkla, sāka riņķot iekšējā, pretējā virziena vējā un lēnām nosēdās. Arī šeit vējš bija cēlies, Juniors to sajuta uzreiz un nemaz nevadīja agraplānu angārā, bet nosēdās laukumiņā starp kokiem, kur brāzmas bija vājākas. Izlīda ārā un gāja mājup. Noskrējusi no verandas, viņam pretī metās Zoja. Viņi apskāvās un ilgi stāvēja. Pat nepārmijuši ne vārda, abi saprata kopīgo apņēmību: būt gatavībā, lai izturētu tuvojošās briesmas, un, ka tādas būs, to viņi nojauta.
* * *
Tajā pašā dienā Juniors ķērās pie Kristāla uzstādīšanas. Viņš strādāja koncentrēti un cītīgi, nevēlēdamies zaudēt ne minūti laika. Tagad viņš pa īstam saprata — kuģis vēl var noderēt un ne tikai kā enerģētiskā iekārta vien.
Zoja skuma.
Pa vakariem Juniors centās ar maigumu izkliedēt domas, kuras acīmredzot arvien vairāk pārņēma Zoju, lai gan skaļi viņa par tām neteica ne vārda. Tikai reiz viņai paspruka:
— Tu esi kļuvis tāds, ka es pat sāku baidīties …
— Veltīgi. Nekas nav mainījies.
— Man liekas, tu it kā atvadies no manis.
— Muļķības, — Juniors viņai patiesi atbildēja. — Es nekad no tevis nešķiršos. — Viņš pasmaidīja. — Es, gluži otrādi, jūtos mierīgs. Jo šeit tu nevienā citā neiemīlēsies.