— Pat ja šeit būtu miljons citu… — viņa sacīja.
— Tomēr labi, ka nav. Apsveic mani: es uzstādīju Kristālu. Tagad mūsu rati ir pilnīgā kārtībā.
— Tavi, — Zoja izlaboja.
— Mūsu. Jo, ja mēs tos izlietosim, tad tikai divatā.
— Vai tu tomēr atradi paņēmienu? — Zoja atplauka.
— Uzklīda doma. Es pamēģināšu. Šķiet, ka izdosies. Un tad … tad mums vispār ne no kā nebūs jābaidās.
— Junior… — Viņa tam piekļāvās. Viņš paslēpa seju tās matos. Pēc tam maigi atvirzījās un piecēlās.
— Vai tu aizej?
— Gribu tūlīt pat apspriesties ar Gudrinieci. Citādi ne- aizmigšu.
— Ir jau vēls.
— Gudriniecei vienalga. Viņa strādā divdesmit četras stundas diennaktī.
— Vai zini, tu tik daudz par viņu runā, ka arī es gribētu ar viņu iepazīties.
— Apsolu. Tiklīdz izpildīšu savu plānu.
— Tu pārāk nogursti.
— Nebaidies. Esmu izgatavots pēc augstākā izturības etalona. Mazliet pagarlaikojies, mazais. Palasi, paklausies mūziku. Drīz atgriezīšos.
Viņš sajuta Zojas satraukumu, un tas viņam lika steigties, it kā laika vairs nemaz nebūtu atlicis. Kāds laiks? Kam būtu jānotiek? Kas viņus apdraudēja? Viņš nezināja. Monolītais pamats, uz kura balstījās viņa pasaule, bija nekustīgs. Ja arī kaut kas notiks, tad, iespējams, viņpus plaisas. Pūta spēcīgs vējš — un tas arī viss. Taču Juniors steidzās.
•A & *
— Kā ir, Gudriniec, vai padzenāji Kristālu?
— Izmēģināju. Ciktāl var spriest, atrodoties uz vietas, speiskoordinators ir kārtībā.
— Brīnišķīgi. Tātad es savu solījumu esmu izpildījis. Bet vai tu manus uzdevumus atrisināji?
— Iespēju robežās.
— Ziņo!
— Junior, runājot par tavas matrices nokopēšanu…
— Jā?
— Es pūlējos tikt skaidrībā un domāju, ka pietiekami daudz sapratu no tā, kā ir iekārtots Kombinators un kas viņam nepieciešams darbam. Pašlaik es varētu tev pat detalizēti paskaidrot, kā jānokopē dati, teiksim, matricei no suņa un kā šo matrici izgatavot.
— Paldies, Gudriniec. Tiklīdz man būs vajadzīgs suns, noteikti izmantošu tavu palīdzību. Bet suņiem droši vien ir arī gatavas programmas?
— Ir.
— Es gan, cik atceros, izteicu tev lūgumu nevis par suņa, bet par cilvēka matrici.
r— Te es nekādi nevaru tev paKdzēt.
— Kāpēc? Vai tas ir tik sarežģīti?
— Nē. Nav sarežģīti un nav vienkārši. Vispār — nekādi.
— Kāpēc tu pēkšņi esi sākusi izskaidroties ar tādām frāzēm? Ko tām jānozīmē?
— Es neatradu nevienu programmu cilvēka radīšanai. Ja tāda eksistē, tad pašlaik tā atrodas Kombinatora rīcībā un ir iekļauta trešās apdzīvotības pakāpes kopīgajā programmā.
— Tas nozīmē, Zojas programmā …
— Es saku — ja eksistē. No Kombinatora var saņemt programmu, tikai iepriekš viņam pavēlot likvidēt pasauli.
— Pilnīgi izslēgts.
— Ja man nav programmas, es neko nevaru izanalizēt. Piekriti, ka cilvēks taču ir mazliet sarežģītāks par suni.
— Nestrīdos. Labi, Gudriniec, iztikšu arī bez sevis paša matrices. Liekas — pašlaik tas vairs nav tik aktuāli. Ir cits uzdevums. Tu zini — kāds. Es tev teicu no rīta.
— Esmu izdomājusi. Principā uzdevums ir atrisināms. Nepieciešams: pirmkārt lai telpā nebūtu pilnīgi nevienas atkailinātas metāliskas virsmas. Citādi radīsies lauku savstarpējs atstarojums un pārklājums, bet tas novedīs pie …
— Sapratu. Kāda izolācija ir vajadzīga?
— Tādām iekārtām — standartveida. Tā ir izmantota pirmajā tilpnē.
— Neder. Tu taču zini visus noteikumus. Tilpne ir aizzīmogota, bez galvenā konstruktora klātbūtnes tur visiem citiem ieeja kategoriski aizliegta. Pat es, kuģa kapteinis un pilots, ne reizi neesmu iegājis tilpnē pēc tam, kad speciālisti tur beidza montēt Kombinatoru.
— Man tas neliekas saprātīgi.
— Neaizmirsti, ka es lidoju ne jau tāpēc, lai lietotu Kombinatoru: tādā gadījumā es noteikti būtu saņēmis rūpīgāku instruktāžu un daudz nopietnāk būtu iepazinies ar sistēmu. Mans uzdevums bija — tikai aizvest kuģi līdz izmēģinājuma vietai. Tāpēc ari nestrīdos.
— Taču pašlaik ir īpašs gadījums.
— Saproti, ka es vienkārši nezinu, kas tur iekšā ir! Ne tā pagriezīšos, kaut ko aizķeršu — un pēkšņi pasaule izzudīs! Nē, Gudriniec, tas būtu nepārdomāts risks. Un izolējošo slāni es tai neņemtu nost nekādā gadījumā.
— Labi. Mēģināšu izdomāt, ar ko to aizvietot. Bet tas nav pats galvenais.
— Pieļausim, ka mēs visu esam izolējuši.
— Pēc tam nāksies dotajā telpā izvietot emiterus. Izvietojuma shēmu var izstrādāt tikai pēc tam, kad kļūs zināmi precīzi telpas izmēri un konfigurācija.
— To es tev paziņošu rīt no rīta. Cik emiteru nāksies izvietot?
— Atkarībā no telpas apjoma — no trīssimt līdz trīssimt sešdesmit, sešos blokos, katram jābūt precīzi orientētam, pieļaujamā novirze — ne vairāk kā viena leņķa sekunde.
— Tā … Kas vēl?
— Pēc emiteru izvietošanas jānoskaņo viss komplekss. Šim nolūkam Kombinators būs jāatvieno no ārējiem aparātiem un antenām.
— Citiem vārdiem — jālikvidē pasaule? Es jau teicu, ka tas nav iespējams. Meklē citu paņēmienu, kā paveikt noskaņošanu, neatslēdzot ārējo kompleksu.
— Tas ir iespējams, bet būs vajadzīgs papildu sagatavošanās. Vajadzēs katru iekšējo emiteru, izņemot pastāvīgo paneli, uz laiku pieslēgt pie ārējo aparātu kanāliem.
Vēl trīssimt, ja ne visi trīssimt sešdesmit pieslēgumi, — nodomāja Juniors. No katra emitera atsevišķs vads stingri noteiktā kārtībā, lai tie viens otru neekranētu, neradītu traucējumus … Bet vispirms jāizvēlas telpa. Varena būve, bet apdzīvojamu telpu tajā nav daudz: kuģis aprēķināts tikai vienam cilvēkam. Tā ka īpaša izvēle nepastāv.