— Gudriniec! Es domāju, ka ar montāžas shēmu tu vari nodarboties jau pašlaik. Objekts — dzīvojamā telpa. Visi trīs tās elementi: salons, guļamtelpa, vannas istaba …
Gudriniece sekundi pakavējās savā atmiņā, kurā glabājās visa kuģa arhitektūras plāns.
— Sarežģīti. Tā kā telpu starpsienas ir metāliskas, katra no tām jāizstrādā kā atsevišķs objekts.
— Vai tas būs trīsreiz pa trīssimt? … Labi, pirmām kārtām divas telpas: salons un vannas istaba. Ar laiku — arī pārējo.
— No salona nav izejas uz vannas istabu.
Velns parāvis …
— Labi. Aprēķini visas trīs. Var būt, ka nevajag trīssimt emiteru, bet mazāk? Apjoms jau nav liels.
— Var, tomēr nebūs garantijas programmas precīzai izpildei.
— Tad ne, — sacīja Juniors. — Tad jāveic visi trīssimt sešdesmit. Gudriniec, ķeries pie programmas izpildes.
— Bet man tevi jābrīdina, ka ar to mana palīdzība arī aprobežosies. Tāds darbs nekad nav bijis paredzēts, un man nav nekādu ierīču tā izpildīšanai.
— Zinu. Strādāšu es. Būtu labi, ja mēs varētu sākt rīt pat.
— Sapratu. Es pagūšu. Nekā sarežģīta nav.
Juniors pamāja. Un apķērās:
— Jā! Bet vai mums rezervē ir tik daudz emiteru?
— Iespējams, ka ir, — atbildēja Gudriniece. — Trešajā tilpnē.
— Sātans! Kur tad lai tos ņem?
— Ārējās iekārtās. Cik es varu spriest, pašlaik Kombinators realizē ne jau sarežģītāko no savām programmām. Un kāda emiteru daļa nav noslogota.
— Kā gan es uzzināšu, kurus var un kurus nevar aiztikt?
— Ar testera palīdzību.
Varēju jau arī pats iedomāties. Jā, paredzams smalks darbs, katrs emiters ir kniepadatas galviņas lielumā, bet lielos kompleksos to ir tūkstošiem. Vismaz labi, ka tie ir tipveida — gan kokiem, gan cilvēkiem. Juniors to zināja sen; Georgs reiz bija minējis sērijveidā ražoto detaļu vienkāršību. Konstruktoram jau rēgojās Kombinators visur — kur vajag un arī, kur nevajag. Šeit gan Kombinators bija pašā laikā.
* * *
Juniors strādāja kā apsēsts. Vēlu vakarā atgriezās mājās, apsēdās uz dīvāna blakus Zojai, apskāva viņas plecus.
— Vai noguri?
— Ko tu! Esmu nenolietojams.
— Junior, varbūt nevajag tā steigties? Patiešām nekā briesmīga…
— Jā, protams, Zoja, nekā briesmīga. Saproti — es tikai gribu pilnīgi nodrošināties. Gribu, lai no briesmām pat ēnas nebūtu. Un lai tev nekad nerastos šaubas… Es domāju, ka mums šeit nekas nedraud. Vējš uzpūta — un pārstās. Bija taču pilnīgs bezvējš — pat ne vienu dienu un ne divas!
— Mums taču šeit ir labi, vai ne?
— Man nekad un nekur nav bijis tik labi.
— Man arī…
Zoja tagad reti izgāja no mājas. Joprojām bija silts, bet vējš pūta pārāk stipri, lai pastaiga varētu sagādāt baudu. Protams, vēju varēja likvidēt: dot pavēli kompresoriem — un iestātos klusums un miers. Bet tādēļ uz kupolu gultos daudz lielāka slodze. Tas bija risks. Juniors nolēma, ka var paciest, cerot, ka tur, ārā, agri vai vēlu pieklusls. Zoja viņam piekrita.
— Iespējams, ka šeit uz planētas tāda ir ziema, — viņa sprieda. — Vējš sasniedz noteiktu spēku, pēc tam kļūst vājāks, un galu galā viss kļūst kā sākumā: kluss un brīnišķīgs.
Iespējams, ka reiz pieklusīs. Bet pagaidām — ceturtajā dienā pēc Juniora otrā lidojuma — tas atkal ar joni pieauga. Un vairs nepalika vienā līmenī: no šīs dienas vējš pamazām, bet pastāvīgi pastiprinājās.
Juniors nodomāja: notiek skriešanās ar dabu. Bet vēl nav zināms, kas būs pirmais. Mēs neesam vāji. Mēs esam ļoti stipri. Mēs cīnīsimies. Pat ja nāksies atkāpties — atkāpsimies pilnā kārtībā. Mēs pagūsim!
* * *
Naktī viņš pamodās un saprata: nepagūs. Viņu pamodināja savāda skaņa: smaga, dobja, ritmiska dārdoņa jaucās ar vāju, bet spalgu zvanīšanu, kas arī bija ritmiska un nez kāpēc skanēja tieši tajos brīžos, kad dārdoņa mazliet pierima. Juniors tikai pēc brīža saprata, ka vājā skaņa nāca no telefona.
Zoja negulēja. Viņa sēdēja gultā, aptvērusi ar rokām ceļus, un izbiedēti lūkojās Juniorā.
Dārdēja vējš. Tieši dārdēja — nevis kauca vai gaudoja. Likās, kaut kas smags, bet ar kaut ko piesegts, kā cimds piesedz boksera dūri, brīdi pa brīdim atkāpjas un atkal metas mājai virsū, cenšoties to izkustināt vai pat sagraut, un katru reizi māja drebēja un čīkstēja, un logos dobji šķindēja stikli.
Palaikam, kad sitieni rimās, no ārpuses skanēja arī citi trokšņi. Gaudoja kompresori, krakšķēja koki. Dažbrīd pa logiem bungoja lāses: acīmredzot vējš bija pacēlis gaisā daļu dīķa ūdens.
Vienā acumirklī Juniors novērtēja apstākļus. Pagaidām vēl koku grupa, šķeļot gaisa straumi, piesedza māju. Bet koki nevarēs ilgi pretoties orkānam.
Viņš pārlaida roku pār sievietes matiem.
— Nekas, Zoja, — viņš sacīja. — Mēs tiksim galā. Nekā briesmīga.
Zoja iešņukstējās. It kā atbildot viņai, blakusistabā izlidoja stikls un saplīsa ar žēlu skaņu.
Juniors nocēla klausuli.
— Kompresori atrodas uz robežas, — īsi ziņoja Gudriniece.
— Cik ilgi tie vēl izturēs?
— Pie tādas slodzes ne vairāk par stundu.
— Labi, — atbildēja Juniors. — Lai turas līdz pēdējam.
— Sapratu, — atteica Gudriniece.
Juniors nolika klausuli un ātri apģērbās.
Kuģī visi Kombinatora emiteri jau bija izvietoti tieši pēc shēmas. Taču to pieslēgšana vēl nebija uzsākta. Sistēma nedarbojās. Un paslēpt Zoju kuģī nebija iespējams. Atlika paļauties uz māju. Juniors saprata, ka māja nav aprēķināta tādiem apstākļiem. Un tomēr citas izejas nebija.