— Apģērbies, Zojiņ, — viņš teica. — Pie tam pamatīgāk. Diez vai tādā vējā būs ļoti karsti.
— Man šeit gandrīz nekā nav… — apjukusi sacīja Zoja.
■— Paņem manu kombinezonu.
— Bet tu?
— Man ir tur — uz kuģa. Apģērbies un gaidi mani šeit. Neej klāt pie logiem — tevi var ievainot stikla šķembas.
— Vai tu aizej?
— Uz īsu brīdi. Uz kuģi. Jāizprot, kas notiek ārpusē.
—• Junior, nepamet mani, lūdzu …
Viņš uz mirkli viņu spēcīgi piekļāva sev klāt.
— Nebaidies. Es nepametīšu. Drīz atgriezīšos.
Verandas durvis vērās uz ārpusi. Juniors mēģināja tās
atvērt un nespēja. Pārāk spēcīgs bija gaisa spiediens. Lai gan vēju radīja tikai mašīnas, grūti bija iedomāties, ka šīs jaudas valdniece nebija stihija, bet gan tehnika. Un tomēr šī doma iedvesa kaut kādu pārliecību, Cilvēks sarunājās ar stihiju kā līdzīgs ar līdzīgu. Tiesa, pie tam viņš pats varēja iet bojā.
Juņiors nogaidīja, līdz kārtējā brāzma kļuva vājāka, un, uzgūlies durvīm ar visu auguma svaru, strauji tās atgrūda. Durvis atvērās un tūlīt pat aiz viņa muguras aizcirtās. Nākošajā brīdī vējš satvēra Junioru un svieda pret durvīm. Juniors nodomāja, ka plīsusi tomēr durvju plāksne, nevis viņa kauli. Vismaz tik daudz bija veicies.
Par iešanu visā augumā nebija ko domāt. Viņš sāka līst pa slapjo zāli. Netālu ar sausu krakšķi nogāzās koks. Labi vēl, ka attālāk. Ej nu sazini, kurš nogāzīsies nākošais.
Juniors, vēl nepārvarējis pat pusceļu līdz kuģim, saprata, ka pasaule iet bojā. Taču šajā pasaulē viss nebija vienlīdz vērtīgs. Zojai bija jāpaliek veselai.
Viņš līda. Zem viņa no kompresoru izmisīgā darba radītās vētras sīki drebēja zeme. Ilgi tie nenoturēsies. Pat stundu ne.
Galu galā arī šīs mašīnas kalpoja tikai pirmajai aizsardzības līnijai. Eksistēja arī citas iespējas.
Kuģi sasniedzis, Juniors saprata, ka liftu izmantot neizdosies. Vējš bija sašķiebis platformas vadotnes. Kā nokļūt augšup? Līst augšup pa lifta trosēm būtu neprāts.
Bija vēl viens paņēmiens. Uz kaut kādu brīdi izslēgt kompresorus. Vējš acumirkli apklusīs. Vai izturēs kupols? Ja ne… viss uzreiz beigsies: nebūs ko elpot. Taču kompresori tik un tā vairs ilgi nevilks.
No augšas atskanēja tik asa čerkstoņa, ka pat vējš to nespēja noslāpēt. Juniors pacēla galvu. Viena no Kombinatora antenām bija norāvusies un bezpalīdzīgi šūpojās. Juniors sastinga. Nepaceļoties no zemes, viņš uz rokas sataustīja sakaru rokassprādzi.
— Gudriniec! — viņš sauca. — Gudriniec!
Viņš pacēla rokassprādzi pie auss. Gudrinieces balss skanēja kā no cita pasaules gala.
— Gudriniec! Izslēdz vēju!
Tas bija kā brīnums. Pagāja vēl sekunde — un dārdoņa apklusa. Pār Junioru pārvēlās vēl pāris gaisa viļņu: atstarojoties no kupola iekšējās virsmas, viņa pasaules atmosfēra nevarēja uzreiz nomierināties. Bet tie jau bija sīkumi.
— Lieliski! — pielecot kājās, nomurmināja Juniors. Tagad varēja aplūkoties, cik stipri ir cietis lifts.
Viņš uzkāpa uz platformas. Nē, n^kā briesmīga, tikai sašķiebies … Pieķēries vadotnes stienim, Juniors palēcās — vienu, otru, trešo reizi, cenšoties ar paša svaru piespiest sašķiebto stūri nostāties vietā. Tas izdevās pēc minūtēm divdesmit. Lēni, ar nepazīstamu čerkstoņu platforma sāka braukt augšā. Beidzot klāt arī lūka. Tamburā, norauts no turētājiem, uz grīdas gulēja skafandrs: droši vien to nosvieda pirmā vēja brāzma un tikai pēc tam Gudriniece aizvēra lūku. Viss pārējais bija kārtībā.
Juniors aplūkoja savu pasauli no skata laukumiņa augstuma.
Pasaule jūtami samazinājās. Dzīvības zaļo apli šķērsoja melna švīka. Planēta uzbruka. Pūlējās atgūt atņemto.
— Ne velna! — caur zobiem noskaldīja Juniors.
Viņš ātri iegāja kabīnē.
— Ko uzrāda Kombinators?
— Salauzta viena antena.
— Redzēju. Kā jūtas lauka ģeneratori?
— Pieaugusi slodze uz kupola. Ģeneratori darbojas ar septiņām desmitdaļām jaudas.
■— Enerģētika?
— Bez traucējumiem.
— Kupols?
— Zem spiediena no ārpuses — ieliecas. Centrā — desmit metrus.
Tie nu ir sīkumi — desmit metru, ja kupola rādiuss — piecsimt…
— Vējš no ārpuses?
— Joprojām pieņemas.
Juniors uzmanīgi pārlūkoja aparātus. Lēni, bet neatlaidīgi pieauga jauda, kas bija nepieciešama kupolam. Rezerve pamaza. Tas nekas. Mēs jau nesēdēsim un negaidīsim.
Viņš atkal aplūkoja pasauli — šoreiz vērodams to ekrānos. Trijās vietās bija saskatāmas mašīnas. Viņš pazina ūdenslīdēju, celmlauzi, trešo tādā attālumā nevarēja noteikt. Tēva kompleksa mašīnas. Tur tās vairs nav vajadzīgas. Jo acīmredzot kaut ko tomēr nāksies ziedot…
— Gudriniec! Visas mašīnas, izņemot kompresorus, koncentrēt pie kuģa.
Sakari ar mašīnām nebija traucēti. Juniors to saprata, ieraudzījis, ka neveiklie dinozauri viens pēc otra lēni sakustējās un sāka līst uz priekšu. Aptverdams savu lēmumu, Juniors vēl mazliet nogaidīja. Beidzot saprata: pašlaik neko citu izdomāt "nevarēs. Jātaupa spēki.
— Dod Kombinatoram pavēli: samazināt darbības rādiusu par divsimt metriem. Un attiecīgi izmaini aizsarg- lauku.
— Sapratu.
Tā, lūk, dārgā planēta, paņem atpakaļ daļu no savas teritorijas. Mēs neesam alkatīgi. Toties samazināsies kupols, tā virsma būs mazāk pakļauta vējam, samazināsies enerģijas patēriņš, bet pieaugs pretestības spēja! Ko, vai sagremoji? Nē, ar mums nav tik vienkārši tikt galā.
— Gudriniec! Kompresorus novieto pozīcijā tieši zem kupola ieliekuma, atbilstoši jaunajai konfigurācijai. Ieslēgsi pēc manas komandas.