Pagaidām mēs tos vēl neieslēgsim, Juniors nodomāja. Lai pastāv rezervē. Ar samazinātu kupolu arī ģeneratori tiks galā. Bet mēs izdomāsim atelpu, lai kuģī visu savestu kārtībā.
— Junior!
— Ko tev vajag, Gudriniec?
— Vai saglabāt kupola augstumu?
Jāpadomā. Ja saglabāsim, tā augstums būs pusotras reizes lielāks par balsta rādiusu. Kupola stabilitāte samazināsies. Nē, kupolam jākļūst zemākam. Trīssimt metru — pilnīgi pietiekams augstums. Tomēr ieeja dzīvojamajā korpusā tad atradīsies jau ārpus kupola — tas neder.
— Augstumu samazināt par simt piecdesmit metriem.
— Sapratu.
— Kā pastiprinās vējš, Gudriniec?
— Stundas laikā — desmit metru sekundē.
Tas nozīmē, ka vēl dažas stundas varēsim darboties nosacītā mierā. Varbūt pat veselu diennakti. Diennakts — tas ir bezgalīgi daudz. Pašlaik visi drošības pasākumi it kā būtu veikti. Jāķeras pie darba — emiteru pieslēgšanas. Diez vai izdosies tos, kā nākas, izmēģināt. Bet arī pieslēgšana jau būtu milzīgs panākums. Tad atliks tikai tīrie sīkumi. Bet iepriekš — vēl viens darbs.
— Gudriniec! Izskaitļo atkāpšanās iespēju no pieņemtā kupola konfigurācijas. Izveidosim to ovālu. Vai pat pilien- veidīgu. Plūdlīnijas. Kādēļ mums būtu jātēlo viļņlauzis? Lai vējiņš mūs apiet.
— Sapratu.
— Tā. Tagad …
Tagad vispirms jāatgriežas mājās. Jānomierina Zoja. Jā- iedveš viņai, ka visbriesmīgākais jau garām. Jāpabrokasto kopā. Kas tad galu galā ir noticis? Slikts laiks — nekas vairāk. It kā uz Zemes nekas tāds negadītos.
Tā spriežot, Juniors skriešus pārvarēja attālumu līdz mājai. Uz ceļa daži koki gulēja, izrauti ar visām saknēm, lauzuma baltie zobi atgādināja galvaskausa ņirdzienu. Tas nekas, toties pārējie noturējās … Ieraudzījis mājas, Juniors iesvilpās. Mjā-ā… Jumts vietumis šķita parauts uz augšu, vēja pusē logos nebija neviena stikla. Noskopoju- sies Kombinatora programmisti: būtu varējuši ieprogrammēt arī neplīstošu stiklu. Lai gan diez vai kāds paredzēja tādu ķibeli.
Viņu satiekot, Zoja centās izskatīties mierīga. Lieliski, tā arī vajag. Bija taču iemesli, lai uzlabotos garastāvoklis: auka bija aprimusi. Citādi kupols diez vai nakti izturētu …
— Saimniecīt! — vēl skrienot iekliedzās Juniors. — Alkstu asiņu! Esmu izsalcis!
Zoja pasmaidīja, un viņas smaidā bija kaut kas vairāk par vienkāršu reakciju uz neveiklu humoru. Paldies par to, ka mēs joprojām esam dzīvi, — tā viņas smaidu saprata Juniors. Un jau nopietni pateica:
— Nekas, viss ir kārtībā. Tiesa, daudz darba. Bet vai tad mēs kādreiz esam no darba baidījušies?
Pēc brokastīm Zoja sacīja:
— Man tā gribētos vismaz kaut kā tev palīdzēt. Tu visu dari viens pats…
— Tu tikai nedomā, — Juniors bargi atteica, — ka tā būs vienmēr. Tiklīdz izlīdīsim no šīm nepatikšanām, redzēsim — es uzreiz pārstāšu strādāt. Man briesmīgi patīk slinkot! Bet pagaidām — ir ko norauties …
— Bet es gribu palīdzēt.
— Tu jau arī palīdzi, — Juniors nopietni teica. — Tu pat iedomāties nevari, kā tu man palīdzi. Ar to, ka tu esi. lūdzu tevi: neriskē. Jā? Galvenais — esi. Ar pārējo es kāut kā pacentīšos tikt galā.
— Es būšu, — viņa apsolīja.
— Vairāk man arī nekas nav vajadzīgs.
* * *
Tievie vadiņi bija savīti kūlīšos, katrs — no vairākām daudzkrāsainām dzīslām; tās jāpievieno stingrā secībā, pēc tam kārtīgi jāpievada kabeļi pie šķērssienām, jāizurbj caurumi, tur, kur tie nekad nav bijuši paredzēti; katra kūlīša dēļ jāizurbj sešas šķērssienas, viena no tām kapitālā. Tas viss bija gan juveliera cienīgs, gan arī garlaicīgs un nogurdinošs darbs. Juniors pirmajiem emiteriem ziedoja gandrīz vai desmit minūtes katram. Vēlāk viņš pielāgojās, darbs sāka ritēt ātrāk, lai gan viņš laiku pa laikam joprojām šķēndējas par tehniku, kas lieliski izpildīja visu ieprogrammēto, bet, tiklīdz gadījās kas neparedzēts, tā pārgāja skatītāja lomā. Līdz vakaram Junioram izdevās tikt galā tikai ar piekto daļu darba. Tā strādājot, viņam būs nepieciešama gandrīz vai nedēļa. Bet viņš saprata, ka apstākļi var viņam šo nedēļu ari neatvēlēt. Pusdienot mājup viņš negāja, Zoja atnesa kaut ko ēdamu pie kuģa, un viņi ieturēja azaidu zālienā divatā. Pikniks mēra laikā, viņš klusībā pavīpsnāja. Viņi tāpat arī pavakariņoja. Juniors palūdza Zoju izvārīt kafiju, krietni daudz un stiprāku: viņš izlēma, ka strādās arī naktī. No rīta Juniors tomēr klupdams pārradās mājās un pāris stundu nogulēja ciešā miegā. Piecēlies viņš ar smagu galvu devās uz dīķi. Vēja izžāvētā ūdenstilpne tagad pildījās no jauna, bet ūdens netecēja tik strauji kā agrāk — laikam mehānismā kaut kas bija sabojājies. Juniors nepeldējās, tikai paskatījās uz pus- nogrimušo laivu un atkal gāja strādāt. Kad dienas vidū viņš saprata, ka vairāk nevar — emiteri sāka dubultoties un lēkāt acu priekšā —, viņš iekāpa kuģī un pieprasīja tonizāciju. Gudriniece gribēja atteikt: viņai nepatika Juniora stāvoklis. Izlūks tomēr palika pie sava un līdz vakaram nostrādāja normāli. Liekas, puse jau bija paveikta. Juniors juta, ka pašlaik vajag izgulēties: protams, varētu arī šo nakti pavadīt darbā, un viņš to arī būtu darījis, ja vien visu izdotos pabeigt līdz rītam. Tomēr tādu cerību nebija, spēkus vajadzēja aprēķināt vismaz vēl uz divām dienām. Nē, nodomāja Juniors, izgulēsimies, jo, kas guļ, tas veseļojas, es vienmēr esmu turējies pie šīs patiesības …
Viņš nolikās gulēt mājās. Zoja atradās blakus, un, kā vienmēr, kad viņa bija blakus, Junioram likās, ka nekas
briesmīgs nenotiek un nevar notikt. Tā viņš aizmiga.
* * *
Viņu pamodināja telefons. Vēl nepacēlis klausuli, Juniors saprata, ka mierīgā dzīve beigusies.