Zoja, nepaceļot acis, pašūpoja galvu. Juniors nolēma, ka viņa nav sapratusi.
— Lai notiek kas notikdams, Zoja! Šeit tik un tā jāiet bojā. Bet tur, iespējams, pietiks ar to, ko es paguvu…
Viņš izdzirdēja, ka Zoja nomurmināja:
— Nē… Ja nu ne? Viss aizies bojā, arī tu… Es negribu.
Viņš strauji pacēla viņu uz rokām, bet Zoja ar negaidītu spēku izrāvās un cieši pieķērās amortizatora stienim.
— Junior, mīļais, steidzies! … Neaizmirsti — tu esi cilvēks! Bet es … Tu taču teici, ka mani var atkārtot vēlreiz!
Uz mirkli Juniors sastinga. Ar to pietika, lai Zoja mestos prom un izgaistu tumsā, nokļuvusi ārpus prožektora stariem. Juniors neapdomājies metās tai pakaļ. Rokassprādzē pīkstēja tikko dzirdama Gudrinieces balss:
— Kuģis … Stabilitāte … Amplitūda …
— Gudriniec! — viņš uzkliedza, skrējienā pacēlis rokassprādzi pie lūpām. — Samazini kupola augstumu par divsimt metriem!
Viņš zināja, ka tad vairs nevarēs iekļūt kuģī. Bet viņš to arī vairs negribēja. Viņam bija jāatrod Zoja, pārējais — nav svarīgi! Juniors izlauzās cauri dejojošiem krūmiem, kas viņu sita un skrāpēja ar saviem zariem. Viņam metās virsū sajucis koks, un Juniors parāvās sāņus. Viņš nezināja, kurp skriet, jo zem kupola vēl palika pietiekami daudz vietas,, lai paslēptos. Vairākas reizes Juniors apstājās un sauca. Taču diez vai kāds būtu varējis viņu sadzirdēt pat divdesmit soļu attālumā, jo ausis bija pilnas ar vēja rēkoņu, smilšu triecieniem un koku brakšķēšanu.
— Gudriniec! — viņš iekliedza rokassprādzē. — Pagriez prožek.,.
Viņš nepabeidza. Acu priekšā uzšāvās spilgta liesma. Sprādziens. Grūdiens krūtīs. Tas apdullināja. Viņš nokrita. Atsitās ar pakausi. Zaudēja samaņu.
Juniors lēni atvēra acis. Sajuta stipras galvassāpes. Tās pārvarēdams, viņš pacēlās uz elkoņiem. Attālāk rēca vējš. Spīdēja kuģa prožektori. Kuģis joprojām stāvēja. To Juniors atzīmēja automātiski. Kuģis stāvēja uz melnajām smiltīm. Nebija nekā: ne zāles, ne krūmu, ne koku. Bija melnas smiltis un daži smagie mehānismi, no kuriem vietām atspoguļojās stari. Juniors aizvēra un atkal atvēra acis. Nekas nemainījās. Smiltis. Viss. Beigas.
Ar piepūli viņš pacēla rokassprādzi pie mutes.
— Gudriniec! — viņš gribēja sacīt, taču nevis izrunāja vārdu, bet kaut kā nošņāca, izspieda. Viņš noklepojās. — Gudriniec! — Šoreiz iznāca labāk. — Kas noticis? Vai izslēdzies Kombinators?
— Kombinators sadedzis, — bezrūpīgi atbildēja Gudriniece; viņai jau tā nebija nekāda traģēdija. — Sadegusi pamatshēma.
— Tā, — noteica Juniors, — skaidrs … — Viņš uzslējās četrrāpus, tad piecēlās kājās, sāka šūpoties, galvā izmisīgi klaudzēja. Līdzsvaru viņš tomēr noturēja, saspringa, paspēra soli, atkal sašūpojās, tad, atvelkot elpu, pastāvēja uz vietas. «Tātad — esmu dabūjis triecienu tajā pašā brīdī,» viņš nodomāja. Kombinators ir sadedzis. Ja viņš likvidētu pasauli, tad būtu pamazām samazinājis jaudu un viss būtu kusis pakāpeniski. Bet viņš sadega un atslēdzās uzreiz. Un viss uzsprāga. Viss.
Jēdziens «viss» iekļāva arī Zoju, bet viņš par to negribēja un neatļāva sev domāt. Viņas vairs nebija. Gājuši bojā. Viņš pat pašlaik to nevēlējās pielīdzināt ārprātīgajiem kokiem un mākslīgajai zālei.
Lēnām, soli pa solim pārvarēdams attālumu, viņš gāja uz kuģi. Kājas stiga smiltīs. Labi, ka turas kupols, Juniors vienaldzīgi domāja. Labi, ka gaisu nav radījis Kombinators, bet gan vecie, labie mehānismi. Būtībā arī tam pašlaik nebija nozīmes. Pat pret vecajām mašīnām viņš neizjūta nekādu maigumu. Dvēsele bija tukša. Viena no mašīnām — Ūdensvīrs — stāvēja viņam ceļā, to nācās apiet. Juniors apgāja, pieturēdamies pie tās metāliskā korpusa. Aiz mašīnas gulēja Zoja. Ar seju augšup. Deniņos bija asinsizplūdums. Acis atvērtas. Seja bija nopietna, skumja un daiļa.
Esmu sajucis prātā, vienaldzīgi nodomāja Juniors. Zojas nav, viņa ir izgaisusi. Viņš svārstījās. Šoreiz viņam neizdevās noturēties kājās. Viņš noslīga blakus Zojas ķermenim: Zojiņ, viņš nodomāja, tātad esam kopā? Tas nozīmē …
* * *
Pēc kāda laika viņš atkal atjēdzās un pacēla galvu — Zoja bija blakus. Juniors aizvēra acis, spēcīgi paberzēja ar pirkstiem plakstus un deniņus. Paskatījās vēlreiz. Zoja bija tepat. Viņš paņēma tās roku un pūlējās sataustīt pulsu. Pulsa nebija. Viņš atpogāja uz Zojas krūtim savu kombinezonu, ko viņa bija nēsājusi kopš tās nakts, un pielika ausi. Juniors apsēdās un ilgi sēdēja aizvērtām acīm, neapzināti glaudot Zojas galvu. Viņa skatiens bija vērsts augšup, kur atradās kupols, bet aiz tā — zvaigznes.
Zummers sen pīkstēja, bet Junioram bija vienalga: viņš netaisījās kaut ko darīt vai kaut kur iet. Viņa vieta bija šeit. Līdz pašām beigām. Zummers sāka apnikt. Juniors laiski nodomāja, ka rokassprādzi var aizmest, lai tā netraucētu. Taču viņš bija aizmirsis, kā jāatver slēdzis un kā jānoņem no rokas aparātiņš. Juniors pacēla to pie mutes.
— Ko tev vajag?
— Vējš pierimst, — Gudriniece ziņoja.
— Ko?
— Vējš pierimst.
— Kāds vējš? Ak jā …
Pierima kaut kāds vējš. Nu, pierima, vai tad Zoja pēc tam uzcelsies? Nē. Neuzcelsies. Viņas vairs nav. Lai gan viņa neizgaisa kopā ar Kombinatora pasauli. Lai gan …
Kāpēc gan viņa neizgaisa? — ar smagu piepūli nodomāja Juniors. Kombinators viņu bija radījis. Un viņai bija jāizgaist. Bet neizgaisa. Ja viņa neizgaisa, tas nozīmē, ka Kombinators to nebija radījis. Jo viss, ko viņš bija radījis, izgaisa. Bet Zoja — šeit…
Domas sajuka, pēc tam kādu laiku to vispār nebija. Juniors sēdēja, turot Zojas roku.
Kas tad viņa ir, ja to nav radījis Kombinators? — atkal uzplaiksnīja domas. Tātad viņa var būt tikai cilvēks. Mani, piemēram, Kombinators nav radījis. Tātad es esmu cilvēks. Un viņu arī. Tātad viņa ir cilvēks. Mēs abi esam cilvēki. Tas nozīmē, ka viņa būtu varējusi atrasties kuģī tādā pašā drošībā kā Juniors. Būtu varējusi. Viņš to nebija laidis. Jo viņš nezināja, ka arī viņa ir cilvēks.