Juniors atkal līdz sāpēm spēcīgi saberzēja pieri ar pirkstiem. Prātā grozījās kāda grūti notverama doma. Ļoti vienkārša, dabiska. Lūk… Nē… Jā — kā gan viņa te nokļuvusi, ja ne no Kombinatora programmas? Cita ceļa taču nebija? Ko? Nebija, vai ne?
Viņš piecēlās un brīdi zvāļojoties pastāvēja, nostiprinādamies stabilā stāvoklī. Vajadzēja doties uz kuģi un ļauties Gudrinieces mehāniskajai gādībai. Un vēl kaut ko vajadzēja paveikt, aizmirsties, velns parāvis … Juniors, lēni stumjot kājas pa smiltīm, gāja uz kuģi. Piegāja klāt, apstājās. Nē, ne jau te vajadzēja nokļūt. Kādā citā vietā. Kur gan? Galva strādāja ar lielu piepūli, ar sāpēm, ar nedzirdētu čerkstoņu. — Gudriniec! — nelietojot rokassprādzi, Juniors to pasauca caur paralauku, pat iepriekš nepadomājis, tas iznāca it kā pats no sevis. Gudriniece tomēr tādā pašā veidā atsaucās. — Gudriniec, — viņai sacīja Juniors, — droši vien vajag atjaunot kupolu līdz sākotnējiem izmēriem. — Gudriniece neizbrīnījās, sēne vispār nekad nebrīnījās, tā atbildēja tikai ar parasto īso — «sapratu». Tā, — noteica pie sevis Juniors. Pagriezās ar muguru pret kuģi un devās pa daudzreiz ieto taku, — tikai tagad te nebija zāles, tātad nebija arī taciņas, te gulēja smiltis, bet priekšā nebija redzami koki, un aiz tiem nestāvēja māja, kurā gaidīja sieviete. Mājas vietā pacēlās nosēdušos smilšu paugurs, kas tagad atradās atjaunotā kupola iekšpusē. Kur bija stāvējusi māja? Pa kreisi, pa labi? Nekādu pēdu. Viss uzsprādzis, iztvaikojis, aizlidojis. Tas ir skaidrs, bet… Juniors notupās uz ceļiem. Nebija nekādu instrumentu, un viņš sāka grābt smiltis vienkārši ar rokām, uzreiz kļūdams slapjš no sviedriem — no pazemojošajiem vājuma sviedriem. Juniors atpūtās un grāba atkal, īsti labi pat nesaprazdams, kāpēc to dara. Pēkšņi pirksti uzdūrās kaut kādam svešķermenim smiltīs. Tā bija konservu kārba. Juniors to rūpīgi apskatīja, pagrozīja acu priekšā. Kārba nebija no kuģa, no viņa krājumiem, viņš labi atcerējās, ko bija nesis šurp. Viņš nemitējās grābt. Vēl dažas kārbiņas, plastikāta paketes,/ko nokritušās smiltis bija pasargājušas no vēja. Viņa mantu te bija mazāk par pusi. Pārējais piederēja Zojai. īsts ēdiens, nevis Kombinatora radīts. Kāpēc gan Zoja neteica ne vārda, kāpēc piekrita viņam, ja pati saprata? … Tālāk grābt droši vien nevajadzēja, arī spēka nebija atlicis. Viņš klimta atpakaļ uz kuģi, pēc tam pagriezās tur, kur gulēja Zoja, tad — atkal uz kuģa pusi un pavēlēja Gudriniecei sagatavot Zojai tīru veļas komplektu. Bridi pastāvēja. Uzlīda uz lifta plāt- formas un brauca augšā. Apturēja platformu pirmās tilpnes līmenī, pasauca Gudrinieci un pavēlēja tilpni atvērt. Gudriniece atteicās: tas bija stingri aizliegts. Juniors nesāka strīdēties. Pacēlās kabīnē un atvēra tilpni ar avārijas slēdzi — avārijas gadījumā visi aizliegumi tiek likvidēti. Paņēma padusē sagatavotos palagus. Nolaidās lejā, piegāja pie Zojas un apklāja to. Atgriezās. Pacēlās līdz tilpnei. Lūka bija atvērta. Juniors iegāja iekšā. Plašajā sešstāvu tilpnē bija kluss, viegli oda pēc deguma. Juniors, neizjūtot ne mazāko ziņkārību, paraudzījās apkārt. Citā reizē viņu noteikti būtu interesējusi plākšņu, apvalku un kabeļu daudzkrāsainā mozaīka, aiz kuras nebija saskatāma šķērssiena; pašlaik viņš tai vienaldzīgi pagāja garām. Juniors uzreiz nesaprata, kurp iet, to apjēdza tikai pusceļā. Savā laikā Georgs — šeit, stāvot šajā pašā tilpnē, — bija lūdzis «Anakolas» konstruktoram atstāt viņam pāris kabīņu, kas te bija iepriekš samontētas, lai pārvadātu cilvēkus dezak- tivētā stāvoklī. Kur palikušas kabīnes? Ja cilvēks ir pamodies tikai mājās, tad no kabīnes līdz mājām kādam viņš ir jānogādā. Kādam vai kaut kam. Kādam mehānismam. Juniors paraustīja plecus: mehānismu, kas bija izņēmis cilvēku no kabīnes, varēja arī nemeklēt: Kombinators to noteikti bija radījis tepat uz vietas citu programmu realizācijas palīgiekārtu skaitā un nākošajā tās pašas programmas posmā — likvidējis, iznīcinājis. Bet pašas kabīnes eksistēja neatkarīgi no Kombinatora… Tāpēc Juniors, uzdūries tām, nebrīnījās. Blakus stāvēja divas kabīnes, tās pašas, kādu agrāk te bija milzum daudz. Vienai no tām bija atvērts vāks, iekšā — guļamvieta ar spilvenu, uz jumta — milzums kaut kādu cauruļvadu, spirāļu, mikroelementu … Spīdēja vāja lampiņa. Juniors pieliecās, ieraudzīja kaut ko uz spilvena: tā bija matu sprādze. Viņš to paņēma un iebāza kabatā. Aizvēra acis. Ievilka gaisu. Oda smaržas — tās pašas, deguma smaka šeit atkāpās. Vairāk laikam nav ko meklēt. Kas noticis un kādā veidā — bija skaidrs. Kāpēc? To Juniors nezināja. Kāpēc — vai tas maz bija svarīgi? Zoja vairs neeksistēja — tas bija svarīgi. Bet viņa jau no paša sākuma bija pārliecināta par savu īstumu. Juniors bija tas, kas neticēja. Viņš zināja, ka Zojai jāparādās uz burvju mājiena. Viņš bija noticējis lielā tehnoloģiskā laikmeta un tā dižo konstruktoru visvarenībai.
r— Esi tu nolādētsl — viņš skaļi teica, ielicis šajos
vārdos visas savas jūtas. Viņš pat nezināja, vai lāsts adresēts Georgam vai pašam sev, vai visai pasaulei, visai dižajai civilizācijai, kas atļauj un pat liek domāt par dzīvu cilvēku kā par tehnikas ražojumu — un ne vairāk; liek ne vien domāt, bet piespiež arī pašu cilvēku noticēt tam, ka viņš ir ne vairāk kā tehnikas produkts vai, kā mēdza izteikties Georgs, — idejas produkts, nevis mīlestības rezultāts.
— Lai mēs visi esam nolādēti! — vēlreiz sacīja Juniors, pametot tilpni.