Turēsimies viens pie otra. Tam ir jākļūst par mūsu dzīves galveno likumu: turēties vienam pie otra, mēs ar tevi esam viens un tas pats, mēs esam dzīvība; un ne mūsu darbs, ne mūsu tiesa — ievest dzīvē līnijas un robežas, dalīt to vēlamajā un nevēlamajā, vajadzīgajā un nevajadzīgajā. Saudzēsim viens otru! …
Juniora dzīve kļuva tukša, pavisam drīz tā kļuva līdzīga tai dīvainajai planētai, uz kuras izlūks, kā viņam pašam likās, bija nolēmis pamatīgi iekārtoties: tukšuma vilinājums aizņēma droši vien deviņsimt deviņdesmit deviņas tūkstošdaļas, taču pēdējā — kā kupols uz planētas — glabāja sevī vēl kaut ko: vāro zaļo stiebriņu ar divām lapiņām. To nekādi nevarēja salīdzināt ar bojā gājušo Zoju, ja nu vienīgi tas, ka stāds, tāpat kā viņa, bija dabas un dzīves radīts, nevis idejas rosināts; apkārtnē viss atgādināja par sievieti, atgādināja tas, kas bija ar viņu kaut kādā veidā saistīts, — dīķis, tajā nogrimusī laiva, telts zem kuģa, arī pats kuģis, kas tā arī nebija viņu izglābis, jo Juniors nebija sapratis, kas viņa ir. Juniors zināja, ka šī sāpe viņam dota uz visu mūžu un nekas viņa dzīvē vairs nevarēs būt tā, kā bijis līdz šim; kāda viņa dzīve būs turpmāk — par to viņš nedomāja: kāda būs, tādu nu viņš pieņems.
Lai arī sākumā mazu, toties savu vietu stiebriņš ieņēma noteikti. Un Juniors pamazam sāka katru dienu pamosties ar domām par to un neaizmiga ātrāk, kamēr nebija pārdomājis visu, kas attiecas uz stādiņu, kas ar to bija noticis šodien un ko tā labā vajadzēja darīt rīt.
Vispirms Juniors pacentās noskaidrot, ko viņam var jaunajā un neierastajā darbā palīdzēt Gudriniece. Sēne pieņēma jauno darbošanos ja ne tuvu sirdij, kuras tai nebija, tad vismaz zināšanai. Starp citu, kā jau Juniors bija domājis, nekādas informācijas par nezināmas sugas augu kopšanu, pie kam vēl tik neparastos apstākļos, sēnei nebija. Gudriniece varēja paziņot, kā izaudzēt kuģa apstākļos jeb citā vidē ar tiem pašiem parametriem lokus, redīsus un citus dārzeņus; ar to arī viņas erudīcija izrādījās izsmelta. Nācās darboties ar meklējumu metodi, tomēr cenšoties pielaist iespējami mazāk kļūdu.
No šā un tā atkal it kā nevajadzēja baidīties: piemēram — no kaitēkļiem. Juniors šajā ziņā tomēr nebija pilnīgi drošs: ja jau sēkliņa bija palikusi dzīva, tad arī kaut kādas sporas varēja saglabāties. Tāpēc viņš vārgo stiebriņu katru dienu rūpīgi apskatīja, izmērīja tā garumu un gandrīz vai demontēja hromogrāfu no remontnodalījuma, lai to pārvilktu šurp un sekotu katrai lapiņu nokrāsas izmaiņai. Gudriniece, starp citu, ieteica to nedarīt. Toties Juniors samontēja ultravioleto lampu, kuru, neraugoties uz
Gudrinieces protestiem, bija izņēmis no medicīniskās iekārtas. Juniors paziņoja, ka viņam paredzēto apstaro- jumu saņems kopā ar augu un nekā citādi. Jāteic, ka Gudriniece vairāk iebilda principa pēc: kā viņa vēlāk atzinās, sēne izjuta pret stādiņu zināmu vājību viņu tālās, tomēr neapšaubāmās radniecības dēļ,
Gudriniece pievadīja augam ūdeni un pakāpeniski atrada vislabāko laistīšanas režīmu: laiku pa laikam viņa sarīkoja pat lietutiņu — ne jau ar lejkannas, bet ar tā paša vecā trīspadsmitā mehānisma palīdzību. Vietai, kui auga stādiņš, Juniors apvilka krāsaina kabeļa žogu, ko bija nežēlīgi norāvis no pirmās tilpnes šķērssienām.
Gandrīz veselu mēnesi viss noritēja lieliski. Stiebriņš auga. Juniors saprata, ka, gādājot par vārgulīgo augu, pirmām kārtām palīdz pats sev: kā viņš citādi dzīvotu šeit pēc visa notikušā, pēc Zojas nāves? Zoju viņš neapmeklēja, jo zināja, ka viņa tā arī guļ, nemaz neizmaini ju- sies, — Gudrinieces izveidotais režīms nepieļāva nekādas pārmaiņas. Taču Juniors nebija pārliecināts, vai, atkal viņu ieraudzījis un pārdzīvojis visu no paša sākuma, tiks galā pats ar sevi. Iespējams, ka šajā situācijā stiebriņš bija vienīgais glābiņš. Arī uz Zemes Juniors negribēja un nevarēja atgriezties: juta, ka viņam pašlaik nav pa spēkam satikt pat tēvu, kur nu vēl Georgu. Būtībā viņam nebija ko teikt arī cilvēkiem no TI. Neko viņš nebija paveicis, neko viņš nebija izpildījis. Iznīcinājis viņam uzticēto iekārtu un nogalinājis cilvēku. Ar to nebija vērts atgriezties. Bet augs vismaz paša acīs viņam deva stingru pamatojumu: Juniors bija apsolījis to šeit nepamest un netaisījās pārkāpt savu vārdu.
Tā viņš nodzīvoja gandrīz mēnesi. Tad stiebriņš saslima. Lapu galiņi sāka dzeltēt. Juniors nobijās. It kā patiešām mirtu kāds ļoti tuvs cilvēks, bet Juniors nespētu palīdzēt — nezinātu, kas un kāpēc notiek un kā ar to cīnīties.
Pāris dienu Juniors nostaigāja izmisis. Augs vārguļoja. Droši vien tas skaidri signalizēja par iemeslu, bet Juniors nesaprata viņa valodu. Un, par spīti visiem viņa pūliņiem, šī mazā dzīvība dzisa. Vai tiešām visam, pie kā vērsās viņa mīlestība, bija lemts iet bojā?
Viņš vienojās ar Gudrinieci, iekāpa agraplānā un izlidoja ārpus kupola robežām. Vienkārši tāpat. Lai ar kaut ko nodarbotos un izklaidētos. Lai kaut uz mirkli tiktu vaļā no smagajām domām.
* * *
Ārpus kupola bija klusums un miers. Valdīja tumsa, taču nevis tā violetā puskrēsla, kas bija Junioru sagaidījusi, viņam atlidojot uz planētu, bet blīva, melna tumsa, kāda mēdz būt jauna mēness naktī uz Zemes. Debess bija zvaigžņu pilna. Droši vien vajadzēja padomāt par to, kāpēc viena tumsa ir nomainījusi otru un aprimis arī or- kāns — nebija pat ne mazākā vējiņa. Juniors par to pārliecinājās, nosēdinājis mašīnu dažus kilometrus no kupola. Vajadzēja palauzīt galvu arī par to, no kurienes radušās zvaigznes un kāpēc to nebija agrāk. Bet Junioram pašlaik negribējās domāt par to, kas tieši neattiecās uz šodienu, uz viņa stādiņu un uz to, kas stādiņam draudēja.