TREšAIS GREDZENS
— Senos laikos tas saukts par Faetonu,— teica Rejs.
— Bet tā ir bijusi leģenda vai hipotēze . ..— iebilda Stīvs.
— Neprecizitāte,— iejaucās Elektroniskais Darbaudzi- nātājs.— Atšķirība starp leģendu un hipotēzi ir tāda, ka . ..
— Atvienojies!— Stīvs nepieklājīgi pārtrauca Elektronisko Darbaudzinātāju.— Es pats zinu. Toreiz bija leģendu laikmets dzīvē un hipotēžu — zinātnē. Man personiski tas ir viens un tas pats.
— Tev jāatvainojas Edam,— Rejs klusu sacīja.— Viņš ir apvainojies un pavisam atslēdzies. Pat indikators ir apdzisis. Tu aizmirsti, Stīv, «Kosmosa statūtu papildinājumu» trešo paragrāfu. Eds ir pilntiesīgs ekspedīcijas loceklis. Ja nebūtu viņa . . .
— Es zinu,— Stīvs atkal pārtrauca Reju.— Bet es esmu sasodīti noguris no viņa nebeidzamajām pamācībām. Sājos četros mēnešos . ..
— Sājos četros mēnešos mēs ne vienu reizi vien esam iekļuvuši diezgan sarežģītās situācijās. Un ja nebūtu mūsu Elektroniskā Darbaudzinātāja .. .
— To jau es esmu dzirdējis. Pat no viņa paša . . .— Stīvs ar skatienu norādīja uz kibera nekustīgo stāvu.— Lai gan titāniem nevajadzētu plātīties ar saviem titāniskajiem veikumiem. Viņiem tas ir darbs un nekas vairāk. Bet es esmu. tikai cilvēks . ..
— Protams,— Rejs vēlīgi sacīja.— Tu esi ļoti noguris. Mēs visi esam noguruši. Pat viņš. Viņa intelekts ir brīnišķīgs. Zemes zinātne nav radījusi neko pilnīgāku.
Un tomēr man sāk likties, ka viņš ir tuvu savu iespēju robežai. Lidojuma pirmajos mēnešos Eds nekad neat- slēdzās. Bet tagad sācis ļoti ātri apvainoties. Stīv, atvainojies viņam!
— Ļauj man vismaz kādu brīdi no viņa atpūsties!
— Tu jau to dari katru dienu tajās stundās, kad guli. Viņš nekad neguļ. Ljūss brīdināja, ka Eds nekādā ziņā nedrīkst pilnīgi atvienoties. Nav precīzi zināms, kas tad notiek viņa elektroniskajā intelektā. Katra atvienošanās ir emocionālās pārslodzes zīme.
Stīvs pavīpsnāja.
— Vai tu baidies, ka viņam būs insults?
— Stīv, tu esi nekauņa,— atskanēja kibera klusā, nosvērtā balss.— Nekauņa ir ļoti vecs vārds. Patlaban tas netiek lietots. Pēc Telbridža psihoanalītiskās kvalifikācijas, nekauņa ir homo sapiens izmirusi varietāte. Līdz divdesmit pirmā gadsimta sākumam nekauņu izplatība bija ļoti plaša. Pēc tam viņu daudzums sācis samazināties. Raksturīgās pazīmes: primitīvi spriedumi, intelektuāla aprobežotība, zināms trulums, neaudzinātība, kas robežojas ar rupjību un apvienojas ar neaptveramu iedomību, pašslavināšanu, pirmatnēju priekšstatu par savu izņēmuma stāvokli. Sociālās saknes — egoisms, kroplīga audzināšana, dažreiz slikta iedzimtība. Mūsu laikmetā nekaunība ir psiholoģisks atavisms. Tā var izpausties ekstremālos apstākļos. Ārstēšana — īpašs sanatorijas režīms. Profilakse — paškritiska analīze, mīlestība, mūzika, dzeja.
Rejs un Stīvs klusēdami skatījās uz Edu. Kibera platā, bālā seja — maska — ar sprogaino, dzelteno antīkā filozofa bārdiņu, kā vienmēr, bija nekustīga, taču tumšo redzokļu dziļumā liesmoja zeltainas dzirkstis un zaļais medaljons uz krūtīm — kontakta indikators — mirdzēja spožāk nekā parasti.
Elektroniskais Darbaudzinātājs bija apklusis, un izlūkošanas planētkuģa «IP-112» salonā iestājās dziļš klusums. Vienīgi no centrālā gaiteņa, kas veda uz vadības pulti, skanēja tikko dzirdama kosmosa kuģa galveno elektronisko smadzeņu urdzošā melodija.
— Ed, tev jāpiedod Stīvam,— Rejs pēc brīža ieminējās.— Pēdējais izlūkošanas lidojums bija ļoti grūts. Visi ir noguruši.
Kibeis pamāja, tomēr neatbildēja. Viņa zaļais medal jons joprojām spoži mirgoja.
Stīvs noraizējies paberzēja zodu, caur pieri uzlūkodams gan Reju, gan kiberu.
— Stīv, saki kaut ko!— Rejs uzlika roku savam palīgam uz pleca.
Stīvs lēnām piecēlās. Viņa lūpas sāka drebēt.
— Es pateikšu. Skaidrs, ka pateikšu. Nekaunība ir tas pats, kas programmēšana. Lai es vēl kādreiz dotos izlūkošanas reisā ar tādu, atļaujiet teikt, gudreli. . .
Nepabeidzis viņš spēji pagriezās un straujā gaitā izgāja no salona. Durvis bez trokšņa aizbīdījās. Rejs un Elektroniskais Darbaudzinātājs palika divi vien.
— Mums abiem ir psiholoģiskā nesaderība,— Eds lēni sacīja, skatīdamies Rejam tieši acīs.— Es to jau sen esmu sapratis. Es viņu uzbudinu — tāpat kā viņš mani. Man nav pārbaudīta psiholoģiskā saderība ar cilvēkiem. Acīmredzot tas ir nepieciešams.
— Jā, laikam gan,— Rejs domīgi piekrita,— bet pagaidām pieņem atvainošanos no manis. Viņš apdomāsies un arī lūgs, lai piedod.
— Rej, pietiek ar tavu paskaidrojumu,— kibers sacīja.— Uzskatīsim incidentu par izbeigtu.
Viņa skatiens atkal kļuva mierīgs un medaljons ieguva normālu spīdumu.
— Tātad, atgriežoties pie mūsu sarunas,— Rejs turpināja pēc īsa klusuma brīža,— Stīva šīsdienas atradums lika mums atcerēties vecu leģendu par Faetonu. Ja tā patiešām ir vecas būves atlūza . . . tas nozīmētu . . . Bet, Ed, kas tev ir zināms par Faetonu?
Zaļais medaljons uz kibera krūtīm atkal iedegās spožāk.
— Faetons … Faetons . .. Rej, mazu brīdi pacietības! Nodalījums — kosmogonija, apakšnodaļa — planetolo- ģija, paragrāfs — Saules sistēma . . . Merkurs, Marss, Jupiters . . . Tā .. . Ir. Faetons — hipotētiska planēta mūsu Saules sistēmā. Iespējamā atrašanās — starp Marsa un Jupitera orbītām. Acīmredzot sastāvējusi no vairākiem apvalkiem, kas līdzīgi Zemes un Marsa apvalkiem. Varbūtējie parametri ir tuvi Zemes parametriem. Divi pavadoņi, kā domājis Sav Cenko — četri pavadoņi. Iespējama tehniskā civilizācija. Beigusi eksistēt intervālā pirms pusotra miljarda līdz trīsarpustūkstoš gadiem. Bojāejas cēlonis .. .
— Piedod, Ed, to es atceros. Tika izteikti dažādi viedokļi, runāja pat par civilizācijas pašiznīcināšanos.
— Kodoltermiskais karš,— kibers pamāja,— un dabisko kodolreakciju aktivizācija planētas kodolā. Vai izklāstīt vēsturi?
— Nevajag. Par to jau ir krietni daudz rakstīts.
— Manā atmiņā ir viens tūkstotis astoņi simti vienpadsmit publikāciju. Sevišķi daudz par Faetonu rakstīts divdesmitajā gadsimtā — pašā kosmiskās ēras sākumā. Pēc tam interese atslābusi sakarā ar pētījumu izvēršanu reāli pastāvošās planētās.
— Ja nekļūdos, vienu no svarīgākajiem darbiem sarakstījis divdesmitā gadsimta zinātnieks Sav Cenko? Mums tika stāstīts par viņu planetoloģijas vēstures kursā .. .
— Sav Cenko,— Eds uz īsu mirkli apklusa, lai sameklētu atbilstošu iedaļu savā elektroniskajā atmiņā,— Sav Cenko . . . Nē, tas nav tas. Vēl viens — arī tas neder . . . Ir . .. Alekss Sav Cenko — izcils kosmologs divdesmitā gadsimta beigās, divdesmit pirmā gadsimta sākumā. Pēc izglītības ģeologs, galvenie darbi veltīti planetoloģijai un kosmogonijai. Daudzējādā ziņā apsteidzis savu laiku, taču viņa idejas iekaroja vispārēju uzmanību tikai divdesmit pirmā gadsimta beigās. Pēc nāves piešķirta Lielā zelta medaļa ar Vispasaules Zinātņu Akadēmijas zilajiem briljantiem. Daži Sav Cenko kosmogonijas teorijas atzinumi līdz mūsdienām nav apstiprinājušies, un tomēr neviens tos neapstrīd.
Tas attiecas arī uz viņa darbu «Par planētu sadursmi», kurā tika aplūkota Faetona hipotētiskā vēsture. Darbs pirmo reizi bija publicēts divi tūkstoši pirmajā gadā un kopš tā laika piedzīvojis daudzus atkārtotus izdevumus. Cik es zinu, pēdējo reizi laists klajā divi tūkstoši astoņdesmit ceturtajā gadā.
— Acīmredzot tieši par šo darbu mums stāstīja profesors, kurš lasīja planetoloģijas vēstures kursu,— ieminējās Rejs.