Rejs nodomāja, ka šajās nebeidzamajās pārvērtībās slēpjas vēl aizvien neizdibināmās planētas apbrīnojamo gredzenu īpaša, noslēpumaina dzīve.
Saturna apkaime tika pētīta jau vairākus gadus, taču vienīgi tagad Zemes kosmonauti bija nokļuvuši līdz tās gredzeniem. Uz katra soļa šeit gaidīja pārsteigumi. Tas bija apbrīnojams kalnu iežu, minerālu un elementu dabas muzejs un tajā pašā laikā milzīga laboratorija, kur kosmiskajā vakuumā neatdzisušas gigantiskas planētas vēl neatminētajā starojumā turpinās minerālu veidošanās, aug daudzkrāsaini nezināmu savienojumu kristāli. Trešajā gredzenā slēpās vesels noslēpumu okeāns. Būtībā katrs tā fragments bija pelnījis, lai kļūtu par atsevišķa pētījuma tēmu . . .
Tas bija izlūkošanas lidojums. Viņiem vajadzēja noteikt, kādi minerāli un elementi ir pārsvarā, vajadzēja noskaidrot, kā varētu izmantot tos, kuru uz Zemes un Zemes grupas planētām vairs maz atlicis. Arējos gredzenos pārsvarā bija ledus. Tā kārtaino fragmentu gabaliņos, kurus ietvēra vēl sīkākas drumslas, pat atsevišķi
kristāli, tikai retumis gadījās nelielas minerālu daļiņas. Taču jau otrā gredzena iekšējās zonās bija arvien vairāk kalnu iežu un minerālu atlūzu. Izdevās atklāt daļiņu kopas, kuru sastāvā bija bors, magnijs, titāns, retzemju metāli. Tas bija svarīgs atklājums, svarīgs pirmām kārtām no praktiskā viedokļa. Tādēļ vien jau viņu ekspedīcijas izdevumi atmaksājās. Bet pēc tam pētnieku acīm pavērās trešā gredzena minerālu pasaule un — beigu beigās — Stīva vakardienas atklājums . . .
Vai tas varētu noderēt par pierādījumu, ka pastāv ārpuszemes civilizācija? Bezgala sena civilizācija, kas, iespējams, gājusi bojā ilgi pirms cilvēka parādīšanās uz Zemes. Rejs bija pārliecināts, ka tas varētu tā būt, tāpēc viņš ar tādu nepacietību pats gribēja visu apskatīt . . .
Iestājās saspringtu gaidu mirkļi. Planētkuģis lēni slīdēja virs gredzena, bet Stīvs pilota krēslā un Rejs pie tiešā skata iluminatora vērīgi ielūkojās trešā gredzena minerālu valstības daudzkrāsainajā rakstā. No nieka divdesmit kilometru augstuma skats, kas pavērās acu priekšā, apstulbināja un reizē arī apbūra. Visu izplatījumu zem viņiem klāja teiksmains paklājs, kas šķita noausts uz melna pamata no bezgalīgi daudziem visdažādākajiem ziediem un nokrāsām. Melnajam pamatam spīdēja cauri Saturna debesu sfēras dienvidu puslodes zvaigznes. Tālumā, tur, kur paklāja krāsu bagātība, pamazām noblāvot, saplūda ar apkārtējā izplatījuma tumsību, sākās zvaigžņu lauks. Rāma perlamutra krāsas gaisma, kas viļņoja no milzu planētas, kura aizņēma visu redzes lauku borta kreisajā pusē, apspīdēja šo neprātīgo sastingušo krāsu spēli, pastiprinot to kontrastu ar ēnu nelīdzenajiem rakstiem.
— Tas ir fantastiski! — Rejs nomurmināja, atraudams skatienu no iluminatora.
— Patiešām,— Stīvs piekrita.— Nevaru uztvert radio- zondes signālus. Mēs jau sen esam tās darbības rādiusā.
— Vai ir traucējumi?
— Nē, traucējumi ir citās frekvencēs. Ultraīsviļņu diapazonā. Saturns parasti tajā neatbild.
— Bet kas dzirdams bākas frekvenču diapazonā?
— Nekas. Absolūts klusums.
— Tātad vēl neesam aizlidojuši?
— Nieki! Vai redzi to zilo ovoīdu ar rožaino apmali? Tas bija netālu no fragmenta. Mums šobrīd būtu jāatrodas virs bākas. Bet tā klusē . . .
— Ļauj, Stīv, es pamēģināšu,— atskanēja Elektroniskā Darbaudzinātāja mierīgā balss.
— Tu vari apsēsties otrā pilota krēslā.
— Pateicos.
Iekārtojies otrā pilota krēslā, Eds uzmanīgi ielika īpašā vadības pults ligzdā kreisās rokas mazo pirkstiņu ar metāla uzmavu galā.
Kabīnē iestājās klusums. Stīvs uzmanīgi vēroja kon- trolekrānus. Eds, izslējies krēslā, sēdēja pilnīgi nekustīgi. Rejs zināja, ka tādos brīžos Eds pats kļūst par vienu no kosmosa kuģa aparātu bezgala sarežģītās ķēdes indikatoriem.
Atstājis tiešā skata iluminatoru, Rejs piegāja pie vadības pults un apstājās aiz pilotu sēdekļiem. Informācija, kuru nepārtraukti sniedza ekrāni, neradīja šaubas. Rajons bija tas pats, taču radiobāka neatsaucās. Beidzot Eds sakustējās.
— Nu?— Stīvs jautājoši ieminējās.
— Tev ir taisnība. Zondes signālu nav.
— Kāpēc?
— Nedarbojas. Kaut kāda avārija.
— Kontrolei vajadzēja atstāt otru bāku,— teica Rejs, kodīdams lūpas un ar pūlēm valdīdams niknumu, kas teju, teju grasījās izlauzties.
— Varbūt vajadzēja atstāt kādas desmit?— Stīvs atcirta.
— Bet ko tu tagad iesaki darīt?
— Pamēģināsim atrast tāpat.
— To ir viegli pateikt.
— Ne jau tā vien ir gadījies. Mēs esam izlūkotāji. Nolaidīsimies līdz desmit kilometriem . . .
— Esmu spiests iebilst,— sacīja Eds.— Mēs atrodamies uz šāda tipa planētkuģu lidojuma tāluma pieļaujamās robežas. Mēs nedrīkstam vēl vairāk tuvoties neizpētītiem kosmosa objektiem.
— Pieļaujamās robežas nosaka cilvēki un, kad tas vajadzīgs, maina tās.
— Šoreiz nav vajadzīgs.
— Ko tad tu iesaki, Ed?— Rejs uzskatīja, ka nepieciešams iejaukties.
— Ar Stīva hologrammām jāmēģina precizēt, cik tālu fragments atrodas no šejienes, un jānosūta mazā raķete.
— Stīv, manuprāt, tas būs pareizi.
— Tu esi kapteinis . . .— Stīvs paraustīja plecus.
— Nu, tad nostabilizē planētkuģi virs zilā ovoīda centra. Tas, kā redzams, ir iekļuvis vienā no taviem vakardienas kadriem.
— Trāpījās mala,— Stīvs norūca, manipulēdams ar vadības pults taustiņiem.
— Ed, vai vēl aizvien nekas nav dzirdams?— Rejs jautāja kiberam.
— Radiozondes signālu nav.
Ņemot palīgā hologrammas, pēc brīža bija noteikta neizprotamā fragmenta iespējamā atrašanās vieta. Tika izbīdīta un orientēta virziena antena. Radiozonde klusēja.
— Es lidošu,— Rejs izlēma.
— Bet tu neatradīsi!— Stīvs saviebās.— Tur ir vesels klājiens tādu gabaliņu, kas cits citam tik līdzīgi. Vakar tā bija vienīgi nejaušība, ka es aizkavējos pie tā . . .
— Es tomēr pamēģināšu. Varbūt pats ieraudzīšu bāku.
— Adata metāllūžņu kaudzē … Tu nevari iedomāties, kā tas viss tuvumā izskatās.
— Pēc tavām hologrammām šo to iztēlojos.
— Labāk es pats lidošu. Man būs vieglāk, turklāt pārbaudīšu savus vakardienas iespaidus. Man vakar kaut kas šķita visai dīvaini. Es tev to nepastāstīju.
— Kas tur bija?
— Kaut kāda neizprotama radioatbalss. Bet nupat es sāku gudrot, ka tā tomēr nav bijusi radioatbalss.
— Tepat blakus ir Saturns ar tā starojumiem.
Stīvs papurināja galvu.
— Nē, tas nebija Saturns … Ja vien man nav spokojies, tas ir pavisam kas cits.
— Kā tas izpaudās?
— Iedomājies, tik jocīgi, ka man pat negribējās tev stāstīt, it īpaši pēc tās polemikas ar mūsu cienījamo prātvēderu.
— Un tomēr?
— Es dzirdēju pats savus vārdus, kurus sacīju tev, bet tos it kā teica cita balss.
— Cita?