Raķetes kritiens līdz trešā gredzena virsmai nebija ilgs. Gredzena meduszeltainā perlamutra nokrāsa kļuva tumšāka, un gandrīz tajā pašā acumirklī parādījās visi spektra redzamās daļas toņi. Krāsas, ko ēnas un melnās atstarpes sevišķi izcēla, kļuva kontrastainas un spilgtas. Ovoīda zilganais laukums nozuda fantastiskajā raibumā.
Tikai tagad Rejs īsti novērtēja Stīva apbrīnojamo māku sameklēt šajā lāsumotajā haosā vienīgo vajadzīgo plankumiņu ar apklusušo radiobāku. Vai viņiem būs vēlreiz pa spēkam sarežģītais atrisinājums? Rejs neticīgi pavērās savā pavadoni.
Elektroniskais Darbaudzinātājs sēdēja pilnīgi nekustīgi. Šķita, ka viņš ieklausās kuģa elektronu aparatūras urdzošajās melodijās. Rejs redzēja vienīgi antīko profilu, ko ieskāva dzeltenīgā bārdiņa, un medaljona zaļo actiņu, kas spīdēja mierīgi un vienmērīgi.
— Jūs esat novirzījušies sāņus,— vienā no ekrāniem atskanēja Stīva balss.— Jūsu korekcija . . .
— Viss kārtībā, Stīv,— Eds mierīgi sacīja,— ir jau aprēķināta. Pēc pāris minūtēm mēs būsim pie šī fragmenta. Orientēsimies pēc tavām hologrammām. Tās ir manā atmiņā, un es tās salīdzinu ar reālo ainu. Ne visas hologrammas ir kvalitatīvas, tomēr vispārējai orientācijai tās var izmantot.
Stīva seja ekrānā savaikstījās tādā kā zobgalīgā grimasē, taču viņš neko neteica.
— Vai nodot vadību tev?— Rejs vaicaja, pametis ašu skatienu uz Edu.
— Esmu jau pārņēmis — caur autopilotu,— galvu nepagriezdams, Eds mierīgi atbildēja.
«Fenomenāla konstrukcija!» Rejam iešāvās prātā. «Lai gan — kāpēc konstrukcija? Asociatīva loģiskā domāšana, neaptverama atmiņa, gandrīz zibenīga bremzēšanas reakcija . . . Tātad — gan iztēle, gan spēks, kas spēj viņu apvaldīt. Kāda starp mums, patiesību sakot, ir atšķirība? Viņš pat ir pārāks par mani. Viņam nav vajadzīgs gaiss, lai elpotu, viņam nav vajadzīga speciāla barība. Pietiek ar nelielu papilduzlādi, ļaunākajā gadījumā tieši no Saules caur Saules akumulatoriem. Ja mēs nolaidīsimies, viņš bez skafandra var iziet kosmosā, pat neizmantojot slūžu kameras, viņš var palikt kosmosā, cik vien ilgi vajag. Cilvēki taču ir radījuši tādu mākslīgo intelektu, varbūt daudz pilnīgāku, nekā tas ir viņiem pašiem. Ja viņš tomēr nav vēl pārāks par mums, tad agrāk vai vēlāk spēs sasniegt pilnību, un pēc tam . . . Vai viņi mūs nenomainīs mūsu pašu radītajā tehnoloģiskajā civilizācijā?»
— Rej, mēs atrodamies virs tā fragmenta,— atskanēja Eda mierīgā balss.— Vai tu joprojām uzskati, ka jānosēžas?
Rejs pārlaida skatienu ekrāniem. Vienā no tiem bija saredzama Stīva saspringtā seja. Citos lēnām pārvietojās trešā gredzena daudzkrāsainais akmens bluķu haoss. Akmens klučiem bija visdažādākā forma un lielums: daži bija gludi noapaļoti, citi stūraini, ar robotām malām, izvagoti bezgala dziļām plaisām. Tur bija gan milzīgi klints bluķi, vairākus desmitus metru caurmērā, gan sīki akmeņi, ko var paņemt rokā. Viss šis raibais klājiens lēnām kustējās, ievērojot kaut kādus savus likumus.
— Vai tu to redzi?— Stīvs no ekrāna jautāja.
— Šķiet, ka redzu, bet mūsu zondes gan ne.
— Un kas dzirdams ēterā?
— Tava balss un . . . parastie traucējumi.
— Bet atbalss?
— Šobrīd nav nekādas atbalss.
— Jocīgi gan . . .
— Stīv, jocīgs ir kas cits. Es neredzu nedz mūsu zondes, nedz tās detaļas, kuras mēs noturējām par mākslīgām. Izskatās, ka būtu tas pats fragments, tikai…
— Simtprocentīgi droši, ka tas pats fragments,— mierīgi sacīja Eds,— tieši zem mums ir ovāls, zaļš laukumiņš, ko šķērso iesārtas joslas. Tā malas fiksētas daudzās Stīva hologrammās. Fragments atkal ir mainījis stāvokli attiecībā pret gredzena plakni.
— Ovāls, zaļš laukumiņš ar sarkanām joslām,— Stīvs no ekrāna atkārtoja.— Atceros . . .
— Savādi, kā tie gabali, tik strauji kustoties, jau sen nav pārvērtušies par putekļiem,— ieminējās Rejs, uzmanīgi orientēdams raķeti tā, lai tiešā skata iluminators būtu vērsts uz zaļo laukumiņu.— Un nepavisam nav izprotams, kā šajā klājienā ir spējušas saglabāties kādu mākslīgu būvju atliekas .. .
— Kā redzams, atlūzu sadursme šeit notiek ārkārtīgi reti,— sacīja Elektroniskais Darbaudzinātājs, neatraudams acis no tiešā skata iluminatora.— Tas ir skaidrāks par skaidru. Nekur nav redzama daļiņu saskaršanās. Viscaur ir atstarpes. Tāpat bija pilnīgi visās hologrammās. Gredzena iekšpusē kustības ir līdzsvarotas. Pastāv kaut kādi atgrūšanās spēki, kas neļauj fragmentiem pieskarties citam pie cita.
— Tas nav izprotams,— Rejs atkārtoja.
— Edam ir taisnība,— no ekrāna sarunā iejaucās Stīvs.— Arī es nekur neredzēju, ka fragmenti saskartos.
— Kaut arī sadursme notiktu vienu reizi tūkstoš gados . . .— Rejs iesāka, bet piepeši saspringa un apklusa.
— Ja mēs ar savu rīcību vai nosēšanos tur izjauksim kārtību, kādā viss kustas,— sacīja Eds,— simtprocentīgi droši, ka sāksies sadursmes un būs grūti prognozēt to rezultātus.
— Rej, vai tu dzirdēji?— Stīvs no ekrāna jautāja.
—-Jā, tagad es dzirdu. Savādi, ļoti savādi . . .
Elektroniskais Darbaudzinātājs pagrieza pret viņu
savu neizteiksmīgo seju.
— Rej, ko tu dzirdēji?
— Balsi, kādu balsi. . . Ed, vai tad tu neko nedzirdēji?
Kibers lēnām pašūpoja galvu.
— Tikai tevi un to, ko saka Stīvs. Vairāk neko.
— Ieklausies uzmanīgāk . . .
— Simtprocentīgi droši, ka mūsu sakaru frekvencēs nav citu traucējumu, tikai parastie.
— Bet es taču skaidri dzirdu!— Rejs iesaucās. Viņš paliecās uz priekšu, un viņa seja saspringa uzmanībā.
Stīvs no ekrāna apmierināts saprotoši pamāja.
— Atvienoju sakaru kanālus ar planētkuģi,— Rejs pēkšņi sacīja, neskatīdamies uz ekrānu.— Tie traucē mani nodibināt kontaktus. Stīv, vai tu saprati? Es uz kādu laiku atslēdzos.
Stīvs savā ekrānā nemierīgi sakustējās.
— Pagaidi . . .— viņš iesāka, bet ekrāni jau cits pēc cita nodzisa.
Rejs piespiedās ar pieri pie ārējā skata iluminatora. Viņš saspringti skatījās uz zaļo laukumiņu ar sarkanajām švīkām. Izlūkraķetes disks bija sastindzis tikai dažu metru augstumā virs tā. Tad viņa acis aizvērās un galva
bezspēcīgi noslīga uz krūtīm.
♦ + +
— Ar viņu notika tas pats, kas ar tevi, Stīv,— teica Elektroniskais Darbaudzinātājs.— Sākumā halucinācijas, pēc tam — ģībonis. Kad viņš zaudēja samaņu, es ieslēdzu sakaru ekrānus un atgriezos.
— Tas nav ģībonis,— Rejs vārgā balsī iebilda.— Vairāk ticams, ka tas ir hipnotisks miegs. Viņi mēģināja mani hipnotizēt. . .
— Rej, kas ir tie «viņi»?
— Viņi. . . kuru balsis mēs dzirdējām.
Eds nemierīgi sakustējās.
— Simtprocentīgi droši . . .
Viņa zaļais medaljons zibsnīdams spoži iemirdzējās.
— Simtprocentīgi droši, mīļais,— Stīvs viņu pārtrauca,— ka visa tā velna būšana sniedzas pāri tavu iespēju robežām. Jāatzīstas, ka mūsējām arī,— viņš piebilda, brīdi klusējis.