Duglass Prestons. Linkolns Čailds
Tumsas rats
1
Plašajā Lolunas ielejā vienīgās dzīvības zīmes bija divi melni punkti, ne lielāki par ielejā izmētātajiem, salā saplaisājušajiem klinšu bluķiem. Ceļinieki lēni virzījās pa šauru taciņu. Tuksnesīgajā ielejā neauga koki, vējš šalca un svilpa klintīs, no virsotnēm atbalsojās melno ērgļu saucieni. Abi jātnieki tuvojās milzīgai, divtūkstoš pēdas augstai granīta sienai, no kuras plūda neliela ūdens straumīte svētās čangpo upes izteka. Taka pazuda aizā, kas pāršķēla klints sienu, pēc tam atkal parādījās lielākā augstumā, stiepjoties gar stāvo krauju, līdz beidzot nonāca virsotnē uz garas kalna kores, lai drīz atkal pazustu robainajās kalnu galotnēs un plaisās. Šo ainu kā pārsteidzoši majestātiski sargi ieskāva trīs milzīgie Himalaju kalni Daulagiri, Anapurna un Manaslu kā ledu kalti cietokšņi sniega apmetņos. Aiz tiem debesīs savilkās vētras mākoņu jūra tērauda krāsā.
Abi jātnieki virzījās uz priekšu pa ieleju, noliekuši galvas pret salto vēju. Šis bija pēdējais ceļojuma posms, un, lai gan draudoši tuvojās vētra, viņi jāja lēni, jo zirgi bija pārguruši. Tuvojoties aizas mutei, viņi šķērsoja strautu vienreiz, tad vēlreiz. Pēc tam lēni iegāja aizā un pazuda no skata.
Aizā viņi turpināja virzīties pa tikko saskatāmo taciņu, kas vijās virs šalcošās straumes. Ēnas, kur klinšu siena saskāras ar akmeņaino aizas gultni, vīdēja zilgani ledus krāvumi. Debesīs joņoja tumši mākoņi, tos dzina arvien pieaugošais vējš, kas gaudoja klintīs virs aizas.
Lielas klints sienas pakajē taka pēkšņi mainīja virzienu un tiecās augšup gar biedējošās kraujas sānu. Uz kraujas izvirzījuma slējās sena sardzes cietokšņa drupas četras pussagruvušās sienas, kur jumta vietā pulcējās strazdu bars. Kraujas pakājē bija liels mani akmens ar iegravētām Tibetiešu lūgšanām. To bija nogludinājušas un nospodrinājušas neskaitāmas rokas, izlūdzoties svētību bīstamājam ceļam uz virsotni.
Abi ceļinieki pie cietokšņa nokāpa no zirgiem. Tālāk bija jāiet kājām, vedot zirgus pavadā pa šauro taku, jo pārkarenā klints nebija pietiekami plata jātniekam. Vietām akmeņu lavīnas bija atsegušas klints sienu, izpostot taku. Šajos posmos ceļu aizstāja neapstrādāti dēļi un klintīs iestiprināti balsti, kas veidoja šaurus, čīkstošus tiltiņus bez margam. Citur taka bija tik stāva, ka ceļiniekiem un zirgiem bija jārāpjas pa akmens pakāpieniem, ko nodeldējušas neskaitāmu svētceļnieku un dzīvnieku kājas.
Vēja virziens bija mainījies, un tagad tas auroja aizā, nesdams līdzi retas sniegpārslās. Smagi mākoņi sabiezeja virs aizas, padarot to tumšu kā naktī. Taču abi ceļotāji devās tālāk bīstamajā gājienā pa ledainajiem pakāpieniem un akmeņu šķēršļiem. Kāpjot arvien augstāk, viņi dzirdēja ūdenskrituma šalkoņas rēgaino atbalsi klinšu sienās, kas kopā ar vēja gaudošanu šķita kā noslēpumainu balsu saucieni nesaprotamā valodā.
Kad ceļinieki beidzot bija nokļuvuši uz kalna kores, vējš viņus gandrīz apturējā, plosīdams drēbes un svilinadams atsegtās sejas. Pieliekušies un mudinadami pagurušos zirgus, viņi devās uz priekšu pa kalna muguru, līdz sasniedza sena ciemata drupas. Tā bija drūma vieta. Mājas bija sagrautas kādā senā dabas katastrofā, baļķi izmētāti un salauzti, dubļu ķieģeļi pamazam izšķīda, atgriežoties zemē, no kā tie bija izgatavoti.
Ciemata vidū slējās lūgšanu akmeņu grēda, ko rotāja kārts ar desmitiem vēja plīvojošu, nodriskātu lūgšanu karodziņiem. Viena puse pletās sena kapsēta, kuras aizsargmūris bija sabrucis un, nobrūkot zemei, kapi bija atverušies, un kauli un galvaskausi izmētāti uz garas, akmeņiem klātas nogāzes. Kad ceļinieki tuvojās, no kaulu kaudzes, nikni ķērcot, pacēlās kraukļu bars, un to balsis biedejoši atskanēja zem tumšajiem mākoņiem.
Pie akmeņu krāvumā viens no jātniekiem apstājās un nokāpa no zirga, liekot otram palikt seglos. Viņš pieliecās, pacēla no zemes kādu senu akmeni un pievienoja to kaudzei. Tad brīdi stāvēja klusā meditācijā, ļaujot vējam plosīt apmetni, pēc tam atkal satvēra zirga pavadu. Viņi turpināja ceļu.
Aiz pamesta ciemata taka strauji sašaurinajas, virzoties pa kalna kori kā pa naža asmeni. Turēdamies pretī nežēlīgajam vējam, abi ceļinieki soli pa solim devās uz priekšu, gar kalna krauju, līdz beidzot pamanīja milzīga cietokšņa mūrus un tornīšus neskaidri slejamies pret tumšajām debesīm.
Tas bija klosteris, kura nosaukumu Gsalrigčonga varētu tulkot kā "tukšuma apzināšanas dārgakmens". Kad taka vijās tālāk gar kalna sānu, klosteris kļuva labāk saskatāms. Uz kailas granīta klints uzceltas masīvas sarkani apmestas sienas un kontrforsi, kas balstīja tornīšiem rotātus jumtus, uz kuriem vietām spīdēja zelta lokšņu klājumi.
Gsalrigčongas klosteris bija viens no nedaudzajiem Tibetā, kas bija paglābušies no postījumiem ķīniešu iebrukumā, kad kareivji padzina dalailamu, nogalināja tūkstošiem mūku un iznīcināja neskaitāmus klosterus un reliģiskas celtnes. Gsalrigčongu pasargāja gan tā nomaļā atrašanās vieta, kas bija tuvu strīdīgajai robežai ar nepālu, gan pavisam vienkāršā birokrātiskā neuzmanība varas iestādes nebija pamanījušas šāda klostera esamību. Vēl tagad tas nebija iezīmēts tā saucama Tibetas autonomā reģiona kartēs, un mūki ļoti centās saglabāt šo slepenību.
Taka stiepās gar stāvu, nobirušiem akmeņiem klātu nogāzi, kur maitasputnu bars apstrādāja izmētātus kaulus.
— laikam šeit nesen kāds miris, nomurmināja vīrietis, ar galvas mājienu norādot uz resnajiem, paēdušajiem putniem, kas, nemaz nebaidoties, grozījās apkārt.
— kā tā? Jautāja viņa ceļabiedre.
— kad mūks nomirst, viņa līķis tiek sacirsts gabalos un izmests zvēriem. Tas tiek uzskatīts par lielu godu ar savam mirstīgajām atliekām pabarot citas dzīvas radības.
— ir nu gan dīvaina tradīcija.
— gluži pretēji, neapšaubami loģiska. Dīvainas ir mūsu tradīcijas.
Taka beidzās pie nelieliem vārtiem masīvajā klostera mūrī. Vārti bija atvērti, un tajos stāvēja Budistu mūks, ietinies sarkani oranžā tērpā, ar degošu lāpu rokā, it kā būtu viņus gaidījis.
Abi salīkušie ceļinieki iegāja pa vārtiem, joprojām vezdami līdzi zirgus. Parādijās cits mūks un klusēdams paņēma pavadas, lai aizvestu lopiņus uz stalli mūru iekšienē.
Ceļotāji apstājās pirmā mūka priekšā strauji sabiezējošajā tumsā. Mūks gaidījā, neteikdams ne vārda.
Pirmais ceļinieks noņēma kapuci, atsedzot gareno, bālo seju, gaišos matus, stingros sejas vaibstus un sudrabainās acis tas bija federālā izmeklēšanas biroja īpašais aģents Aloizijs Pendergasts.
Mūks pievērsās otram ceļiniekam. Tas uzmanīgi noņēma kapuci, atbrīvojot kuplus, brūnus matus, ko uzreiz uztvēra vējš ar virpuļojošajām sniegpārslām. Viņa stāvējā, mazliet pieliekusi galvu jauna sieviete, nedaudz pāri divdesmit, ar smalkiem sejas vaibstiem, maigām lūpām un augstiem vaigu kauliem Konstansa Grīna, Pendergasta aizbilstamā. Vērīgas vijolīšu krāsās acis paraudzijās apkārt, aši ievērojot visu, tad viņa nodūra skatienu.
Mūks paraudzijās viņā tikai īsu mirkli. Neko neteicis, viņš pagriezās, ar rokas mājienu likdams viesiem sekot viņam pa akmeņiem izliktu ceļu uz galvenajām klostera ēkām.
Pendergasts un Konstansa klusēdami sekoja mūkam pa nākamajiem vārtiem, aiz kuriem pavērās klostera noslēpumainās tumšās dzīles, kur gaisu pildīja spēcīga sandalkoka un vaska smarža. Smagas, ar dzelzi apkaltas durvis nodunēja un aizvērās aiz viņiem, apslāpējot vēja gaudas līdz klusam čukstam. Viņi devās tālāk pa garu gaiteni, kura viena siena bija klāta ar misiņa lūgšanu dzirnavām, kas čīkstēdāmas nemitīgi griezās, kāda neredzama mehānisma darbinātas. Gaitenis sazarojās, pēc tam atkal pagriezās, vedot tālāk klostera dzīlēs. Viņu priekšā parādījās vēl viens mūks, nesdams misiņa svečturi ar garām svecēm, kas noslēpumaini apgaismoja senus sienu gleznojumus abās gaiteņa pusēs.