— vai viņš gribēja to pārdot?
— ne. Tas jau bija pats divainakais. Viņš neļāva pat atvērt kasti. Viņš sauca to par Agozjenu, bet šādu terminu es vēl nekad nebiju dzirdējis, lai gan pārzinu Tibetas mākslu tik labi ka neviens. Es būtu viņu uzreiz izmetis pa durvīm, taču savādi bija tas, ka kaste bija īsta un ļoti, ļoti veca īsts ieguvums pati par sevi, tā bija klātā ar seniem Tibetiešu uzrakstiem no desmita gadsimta vai vēl senākiem. Es labprāt būtu iegādājies to kasti, un, protams, mani māca ziņkāre, kas tajā varētu būt iekša. Taču viņš negribeja pārdot. Viņš vēlējās uzsākt kaut kādu sadarbību ar mani. Teica, ka viņam esot vajadzīga nauda, l.ai izrādītu kastē paslēpto senlietu kaut kādā dīvainā ceļojošā izstādē, kas, viņaprāt, pārsteigs visu pasauli. Pārveidos pasauli tā laikam viņš teica. Taču viņš stūrgalvīgi atteicas parādīt šo senlietu man, kamēr nebūšu piekritis viņa noteikumiem. Protams, man šis priekšlikums šķita bezjēdzīgs.
— ka jūs atbildējat?
— centos pierunāt viņu atvērt kasti. Kaut jūs būtu viņu redzējis! Viņš sāka mani biedēt, Pendergasta kungs. Viņš uzvedas ka vājprātīgs.
Pendergasts pamāja ar galvu. Ka ta?
— viņš iesmējās ka traks un paziņoja, ka es esot palaidis garām visas dzīves lielāko izdevību. Solījās vest kasti uz Londonu, kur it kā pazīstot kādu kolekcionāru.
— visas dzīves lielāko izdevību? Ko viņš, jūsuprāt, domāja?
— viņš muldēja kaut kādas blēņas par pasaules pārveidošanu. Pazzescou .
— vai jūs zināt, pie kura kolekcionāra Londona viņš gatavojas doties?
— viņš nenosauca vārdu, bet es pazīstu vairākumu no tiem. Viņš kaut ko uzrakstīja uz papīra lapiņas un pasniedza to Pendergastam. Te ir daži, ar ko saki.
— kāpēc viņš atnāca pie jums?
Morins noplātīja rokas. Kāpēc jūs atnācat pie manis, Pendergasta kungs? Es esmu pazistamakais Āzijas senlietu speciālists ltalijā.
— Jā, tas tiesa. Nevienam nav tādu senlietu ka jums jo neviens nav tāds blēdis kā jūs.
— tā arī ir atbilde, Morins ne bez lepnuma secinaja.
Skaļi un uzstājīgi ieskanējās durvju zvans, tad vēlreiz, pēc tam atskanēja dauzīšanas pie durvīm. Polizia! Atskanēja neskaidra balss.
— Lavinija? Iesaucas Morins. Lūdzu, saki policistiem paldies un suti viņus projām. Es pats tiku gala ar iebrucēju. Viņš atkal pievērsās Pendergastam. Vai esmu apmierinājis jūsu ziņkāri?
— jā, paldies.
— ceru, ka tagad šie dokumenti no jūsu portfeļa nenonāks nevelamās rokās.
Pendergasts atvēra portfeli. No tā izslīdēja kaudzīte vecu avīžu.
Morins raudzījās uz viņu, nosarka, bet tad viņa seja pēkšņi parādījās smaids. Jūs esat tāds pats blēdis ka es.
— velnu izdzen ar belcebulu.
— jūs to visu izgudrojāt, vai ne?
Pendergasts aizcirta portfeli. Jā, tikai izņemot piebildi par Višnu ar galminiekiem. Taču gan jau jūs atradīsiet kādu bagātu biznesmeni, kas to nopirks un priecāsies par to, neko nenojauzdams.
paldies. Tā es arī gatavojos darīt. Tad viņš piecēlās un pavadīja Pendergastu līdz durvīm.
8
Kroidona, drūma rūpniecības rajona Londonas dienvidu nomale, salijušo ielu asfalts blāvi spīdēja. Pulkstenis bija divi nakti, unAloizijs Pendergasts stāvēja uz jaunas kairas ielas un tamvortas stūra. Pa šoseju a23 joņoja mašīnas, pa Londonas-Sauthemptonas dzelzceļa sliedem aizrībēja vilciens. Kvartala stūrī slējās neglīta viesnīcas ēka septiņdesmito gadu stila ar sodrējos un mitruma nomelnējušu cementa fasadi. Pendergasts sakartoja cepuri, savilka ciešāk ap kaklu burberry lietusmēteļa apkakli, pasita paduse chaptnan ādas somu un tuvojās viesnīcas stikla durvīm. Tas bija aizslēgtas, un viņš nospieda zvana pogu. Pēc brīža slēdzene iedūcās, un durvis atvērās.
Viņš iegāja spoži apgaismota vestibila, kur oda pēc sīpoliem un cigarešu dūmiem. Grīdu klāja notraipīts poliestera paklājs zili zeltainas krāsās, bet sienas zeltainas tapetes ar ūdensdrošu pārklājumu. Skaļruņos skanēja dziesmas struwberry fims forever instrumentālā versija. Telpas gala pie reģistratūras letes gaidīja saīdzis klerks ar gariem, vienā galvas pusē mazliet paspurušiem matiem.
Numuru, lūdzu. Pendergasts nenolaida meteļa apkakli un stāvēja ta, lai seja būtu ena. Viņš runāja rupja balsi ar Midlendas akcentu.
— jūsu vārds?
— Krouters.
— Klerks pastūma Pendergastam anketu, un tas ierakstīja izdomātu vārdu un adresi.
— apmaksas veids?
Pendergasts izņēma no kabatas mārciņu banknošu žūksni un samaksaja skaidra naudā.
Klerks aši uzmeta viņam skatienu. — Bagaža?
— sasodītā aviolīnija to pazaudēja.
Klerks pasniedza viņam atslēgas karti un pazuda dibentelpa droši vien, lai atkal liktos gulēt. Pendergasts paņēma karti un devās uz liftiem.
Viņš aizbrauca līdz ceturtajam stāvam, kur atradās viņa numurs, taču neizkāpa no lifta. Kad durvis atkal aizvērās, viņš palika stāvam nekustigajā kabīnē. Viņš izņēma no somas mazu magnētisko karšu nolasīšanas ierīci, novilka par to savu karti un iegaumēja ciparus, kas parādījās mazajā LcD ekrānā. Pēc brīža viņš ievadīja dažus citus ciparus, vēlreiz lēni novilka karti, tad ielika ierīci atpakaļ somā. Pēc tam nospieda septītā stāva pogu un sāka braukt augšup.
Durvis atvērās ar dienasgaismas lampām spoži apgaismota gaitenī. Tas bija tukšs, uz grīdas visa garuma stiepās tas pats zili zeltainais paklājs, gar abam sienam rindojas numuru durvis. Iznācis no lifta, Pendergasts ātri aizsoļoja līdz septiņsimt četrpadsmita numura durvīm un apstājās, lai ieklausītos. Iekša bija klusums, gaisma izslēgta.
Viņš ielika durvis savu atslēgas karti, iedegās zaļa gaismiņa, atskanēja kluss pīkstiens, un durvis pavērās. Viņš uzmanīgi atvēra tas un iegājā, aši aizverot durvis aiz sevis.
Ja paveiktos, viņš varētu vienkārši sameklēt kasti un aizlavīties projām, nepamodinot iemītnieku. Taču viņš nejutās īsti droši. Viņš bija ievācis ziņas par Džordanu Ambrosu. Šis vīrs bija nācis no augstākas vidusšķiras ģimenes Bolderā, Kolorado štata. Viņš bija meistarīgs snovbordists, alpīnists un kalnu velosipēdists, kas savulaik pameta koledžu, lai uzkāptu septiņas virsotnes. Ar šādu sasniegumu iēkarot visu septiņu kontinentu augstākas virsotnes varēja palepoties tikai pāris simti cilvēku visa pasaulē. Ambrosam tas prasīja četrus gadus, pēc tam viņš kļuva par labi apmaksatu profesionālu alpīnistu un vadīja ekspedīcijas uz everestu, k2 un trim masam. Ziema viņš pelnīja naudu, filmējoties videoklipos ar ekstremiem sniega dēļa trikiem, un saņēma arī procentus no ieguldījumiem. Daulagiri ekspedīcija bija labi organizēts un pienācīgi finansēts mēģinājums apgūt līdz šim neuzvarēto šī kalna rietumu sienu vienu no nedaudzajām pasaulē palikušajam neiēkarotājam trasēm sātriecošu divpadsmit tūkstoš pēdas augstu stāvu klinti, ko klāj nedroši akmeņi un ledus, kur bieži plosās lavīnas, spēcīgi vēji un dienas un nakts temperatūras starpība ir piecdesmit līdz sešdesmit grādi. Trīsdesmit divi alpīnisti jau bija gājuši bojā, mēģinot to iēkarot, un Ambrosa grupa šim skaitām pievienoja vēl piecus. Viņi netika pat līdz pusceļam uz virsotni.
Ambrosa izglābšanās bija reta veiksme. Tas, ka viņš tika līdz klosterim, bija ne vairāk, ne mazāk ka īsts brīnums.
Taču viss klosterī notikušais bija viņam pavisam neraksturīgs vispirms jau zadziba. Naudas Ambrosam netrūka, un līdz šim viņam tā bija visai vienaldzīga. Viņš nebija kolekcionārs. Neinteresējās par Budismu vai kādiem citiem garīgiem meklējumiem. Viņš bija godīgs cilvēks ar izcilu pratu. Viņa galvenais mērķis dzīve, varētu pat teikt apsēstība bija kapšana kalnos.