Kāpēc viņš nozaga Agozjenu? Kāpēc vadāja to līdzi pa visu Eiropu, nemēģinādams pārdot, bet gan uzsākt kaut kādu sadarbību. Kāds bija šis "sadarbības" mērķis? Kāpēc viņš atteicās radīt Agozjenu? Un kāpēc nebija sazinajies ar piecu bojāgājušo alpīnistu savu tuvu draugu ģimenēm? Sada nciba ir smags alpīnisma ētikas pārkāpums.
Visa Džordana Ambrosa rīcība pēc nokļūšanas klosterī bija pilnīgi neraksturīga viņam. Un tas ivndergastam lika nopietni raizēties.
Izgājis cauri priekštelpai, viņš pagriezās un iegāja tumšaja islaba. Nāsis uzreiz iecirtas asiņu metāliskā smaka, un caur aizkariem ieplūstošajā asaja ielas laternu gaisma varēja saskatīt uz grīdas gulošu ķermeni.
Pendergastu pārņēma vilšanas un sarūgtinājums. Ceretais vieglais atrisinājums nebija lemts.
Cieši ietinies lietusmētelī un atslajis cepuri galva, viņš pasniedzas un ar cimdotu roku ieslēdza gaismu.
Tas bija Džordans Ambross.
Pendergasta sarūgtinājums pieņēmās spēkā, ieraugot līķa stāvokli. Tas gulēja uz muguras, plati iepletis rokas, mute bija vaļa, un zilas acis nedzīvi blenza griestos. Mazs lodes caurumiņš piere ar pulvera pēdām un apdegumu liecināja, ka viņam iešauts no tuva attālumā ar divdesmit otra kalibra ieroci. Izejas brūces nebija, tātad divdesmit otra kalibra lode bija palikusi galvaskausa, nogalinot vīrieti acumirkli. Taču izskatījas, ka slepkavam ar to vien nepietika viņš bija uzklupis upurim ar nazi, tikai sava prieka pēc graizot, durot un plosot to. Tas nemaz nebija raksturīgi veselam sapratam un arī parastam slepkavam ne.
Ātri pārmeklējis istabu, Pendergasts pārliecinājās, ka Agozjens ir pazudis.
Viņš atgriežas pie līķa. Brutalaja pēcnāves eksekūcija ar nazi upura drēbes bija pamatīgi sagraizītas, bet vairākas pa pusei uz āru izvilktas kabatas liecinājā, ka slepkava pirms uzbrukuma ar nazi pārmeklējis nogalināto. Uzmanīgi cenzdamies pēc iespējas mazāk kustināt līķi, Pendergasts no aizmugures kabatas izvilka nogalinātā maku. Tas bija pilns ar naudu to slepkava nebija paņēmis. Pendergasts secināja, ka drīzāk ļaundaris gribējis pārliecināties, vai nav palikusi kāda rakstiska piezīme par šo liktenīgo tikšanos.
Aģents ielika maku soma. Tad atkāpās un vēlreiz nopētīja istabu, ievērodams visu. Viņš redzēja asins pēdas uz paklāja, uz gultas, asins šļakatas uz ceļasomas.
Ambross bija labi ģērbies uzvalka ar kaklasaiti, it kā gaidīdams svarīgu viesi. Istaba bija kartiga, gulta rūpīgi saklāta, vannasistabā salikti tualetes piederumi. Uz galda stāvēja jauna viskija pudele un divas gandrīz pilnas glāzes. Pendergasts nopētīja aprasojumu uz glaz.es sāniem, iemērca pirkstu un nogaršoja dzērienu, lai noteiktu, cik daudz tagad jau izkusušā ledus laja bija. Spriežot pēc viskija atšķaidījuma pakāpes un glāžu temperatūras, viņš pieņema, ka dzeriens ticis ieliets pirms četrām vai piecām stundām. Abas glazēs bija noslaucītas, pirkstu nospiedumu uz tam nebija.
Atkal viņu parsteidza slepkavas dīvaini pretrunīgā rīcība.
Nolicis somu uz gultas, viņš izņēma no tās dažas meģenes un pinceti, notupas uz grīdas un paņēma asiņu, šķiedru un matu paraugus. To pašu viņš atkārtoja arī vannasistaba, cerēdams, ka varbūt slepkava to izmantojis. Taču šis ļaundaris bija visai piesardzīgs, turklāt lētās viesnīcas pavirši uzkopts numurs ir pavisam neizdevīga vieta lietisko pierādījumu vākšanai. Tomēr viņš centīgi meklēja pirkstu nospiedumus uz durvju rokturiem un citam virsmām, pat zem galda ar ugunsizturīgās plastmasas pārklājumu, taču pārliecinājās, ka visas virsmas ir rūpīgi noslaucītas. Mitrs plankums uz grīdas stūri pie durvīm liecināja, ka tur kāds bija nolicis pilošu lietussargu un pēc tam to atkal paņēmis.
Lietus bija sācis līt deviņos un norimis ap vienpadsmitiem.
Pendergasts atkal notupas uz grīdas pie līķa, iebāza roku aiz uzvalka, lai noteiktu ķermeņa temperaturu. Spriežot pēc līķa temperatūras, dzērieniem un lietus līšanas laika, nāve bija iestājusies ap desmitiem.
Pendergasts uzmanīgi parvela nedzīvo ķermeni uz sāniem. Paklājs zem tā bija sagraizīts, jo nazis, izduroties cauri ķermenim, bija iedūries grīda. Izņēmis savu nazi, viņš izgrieza paklāja gabalu, pacēla to uz augšu un nopētīja iegriezumus finiera grīda, izmērot tos ar sava naža asmeni. Tie bija "pārsteidzoši dziļi.
Atkāpies pie durvīm, Pendergasts pēdējoreiz pārlaida skatienu istabai. Tur vairs nekā nebija, ko redzēt. Vispārīgos vilcienos notikušais bija skaidrs slepkava ap desmitiem bija ieradies uz norunātu tikšanos; nolicis slapjo lietussargu stūri, bet slapjo lietusmēteli uz krēsla; Ambross bija ielejis divas glazēs viskija no īpaši šim gadījumam pirktas pudeles; atnācējs bija izņēmis divdesmit otra kalibra magnum, pielicis to Ambrosam pie pieres un ielaidis tam lodi smadzenēs. Tad viņš parmeklējis līķi un istabu. Tad mežonīgi un neprātīgi sagraizījis un sadūris upuri ar nazi. Bet pēc tam, joprojām it kā sāglabajot mieru, noslaucījis visus pirkstu nospiedumus, paņēmis Agozjenu un devies projām.
Grūti iedomāties, kāpēc lai slepkava tā rīkotos.
Viesnīcas darbinieki atradis līķi tikai ap izrakstīšanas laiku vai vēlāk. Pendergaslam bija pietiekami daudz laika pazust.
Viņš izslēdza gaismu, izgāja no numura un nobrauca ar liftu uz vestibilu. Piegāja pie reģistratūras letes un pāris reizes skaļi piezvanīja. Pēc krietna brīža atslaja samiegojies klerks ar vēl vairāk sagulētiem matiem.
— kas noticis? Viņš jautāja.
— mans draugs Džordans Ambross ir apmeties septiņsimt četrpadsmitaja numura.
Klerks caur kreklu pakasīja kaulainos sānus. Un?
— viņam šovakar ap desmitiem bija apmeklētajs. Vai jūs viņu atceraties?
— kaut ko tādu nevar tik viegli aizmirst, atbildēja klerks. Ap desmitiem atnāca vīrietis un teica, ka viņam ir tikšanas ar kungu septiņsimt četrpadsmitaja numura.
— kā viņš izskatījās?
— viņam bija asiņains apsējs uz vienas acs un arī citi pārsēji. Galva cepure, mugura lietusmetelis, jo ārā līņāja. Es viņu tuvāk nenopētīju, nebija nekādās patikas.
— augums?
— apmēram… vidējs.
— balss?
Klerks paraustīja plecus. Laikam amerikaņu akcents. Diezgan augsta balss. Runāja klusi. Neteica neko daudz.
— kad viņš aizgāja?
— neredzeju viņu aizejot. Sēdēju birojā, rakstīju papīrus.
— viņš jūs nelūdza izsaukt taksometru?
— nē.
pastastiet, kā viņš bija ģērbies.
— lietusmēteli tāpat ka jus. Kas bija kājas, neredzēju.
— vai viņš atbrauca ar mašīnu vai ar taksometru?
Klerks paraustīja plecus un atkal pakasijas.
— paldies, pateicas Pendergasts. Es tagad uz pāris stundām iziešu. Lūdzu, izsauciet man taksometru no jūsu parastas centrāles.
Klerks paklausīja. Kad atgriezīsieties, piezvaniet pie durvīm, -viņš par plecu noteica, atgriezdamies pie "papīru rakstīšanas".
Pendergasts nostājās ārpusē. Pēc kādam piecām minūtēm piebrauca taksometrs. Viņš iekāpa.
— uz kurieni? Jautā ja šoferis.
Pendergasts izņēma simt mārciņu banknoti. Pagaidam vēl nekur. Vai varu uzdot jums dažus jautā jumus?
— jūs esat policists?
— nē. Privātdetektīvs.
— īsts Šerloks, ko? Šofera sarkana seja atplauka priecīga satraukuma. Viņš paņēma banknoti. Paldies.
— kāds vīrietis aizbrauca no viesnīcas šovakar piecpadsmit pāri desmitiem vai ap pusvienpadsmitiem, droši vien ar kādu no jūsu taksometriem. Man jaatrod vadītājs.