— skaidrs. Šoferis paņēma rācijas mikrofonu un kaut ko pateica. Saruna ilga dažas minūtes, tad viņš nospieda kādu pogu un pasniedza mikrofonu Pendergastam. Sadabūju jūsu šoferi.
Pendergasts paņēma mikrofonu. Jūs esat vadītājs, kurš šovakar apmēram divdesmit pāri desmitiem uzņēma pasažieri pie bekingemšlras darza viesnīcas?
— jā, es, atbildēja piesmakusi balss ar koknejiešu akcentu.
— kur jūs esat? Vai es varu jūs satikt?
— braucu atpakaļ uz Sauthemptonu pa m3.
— skaidrs. Vai varat aprakstīt šo pasažieri?
— patiesību sakot, kungs, šim vīram viena acs izskatījās pabriesmīgi. Uz tas bija apsējs, no kura sūcas asinis, es nemaz negribēju pārāk tuvu skatīties uz tādu postažu, ja saprotat, ko es domāju.
— vai viņš kaut ko nesa?
— lielu, garu kartona kasti.
— akcents?
— amerikāņu, dienvidnieku vai tamlīdzīgs.
— vai tā varētu būt parģerbusies sieviete?
Atskanēja čerkstoši smiekli. Tagad ir tik daudz visādu ērmu, ka droši vien varētu būt arī tā.
— vai viņš nosauca savu vārdu vai samaksaja ar kredītkarti?
samaksaja skaidra nauda un neteica ne pušplēsta vārda visu ceļu protams, kad bija pateicis, uz kurieni jabrauc.
— uz kurieni jūs viņu aizvedat?
— uz Sauthemptonu. Uz piestātni.
— uz piestātni?
-— jā, kungs. Uz "Britāniju".
— uz "Polārzvaigznes" jauno okeāna laineri?
— tieši tā.
— viņš bija tā pasažieris?
— tā šķiet gan. Lika man izlaist viņu pie muitas ēkas, un roka viņam bija tādā ka biļete.
— vai viņš nevarēja būt no kuģa komandas?
Atkal čerkstošie smiekli. Diez vai. Šis takša brauciens viņam izmaksaja divsimt mārciņās.
— citas bagažas, izņemot kasti, viņam nebija?
-— nē, ser.
— vai vēl ko neparastu viņa neievērojat?
Šoferis brīdi padomāja. — Viņš savādi oda.
— oda?
— ta, it kā strādātu tabakas veikalā.
Pendergasts brīdi klusēja un pardomāja. Vai jūs gadījuma nezināt, kad "Britānija" dodas jūra?
— Es tā dzirdēju, ka pusdienlaikā, līdz ar paisumu.
Pendergasts atdeva mikrofonu šoferim un iegrima domas. Tieši tāja brīdi iezvanījās viņa mobilais tālrunis.
— Viņš atvēra vāciņu. Jā?
— te Konstansa.
Pendergasts pārsteigts izslējās sēdekli. — Kur tu esi?
— Briseles lidosta. Tikko izkāpu no beznosēšanās reisa no Honkongas. Aloizij, mums jāsatiekas. Man ir ļoti svarīgas ziņas.
— Konstansa, tu piezvanīji tieši laikā. Klausies uzmanīgi. Ja tu vari tikt līdz Hītrovai četrās stundās vai ātrāk, es tevi sagaidīšu lidosta. Vai varēsi četras stundas, ne minūti ilgāk? Ja nē, tad man būs jadodas ceļā bez tevis.
— centīšos. Bet uz kurieni tu gribi braukt? Kas notiek?
— mēs dosimies jūrā.
9
Melnais Londonas taksometrs joņoja pa m3 šoseju ar ātrumu simt četrdesmit kilometri stunda, apdzenot visus vieglos un smagos auto. Tāluma, pelēkās pilsētas ainavas vidu slējās Vinčesteras katedrales smagnējais kremkrāsās tornis.
Pendergasts, sēdēdams aizmugures sēdekli blakus Konstansai, ieskatījās pulksteni. Mums jābūt Sauthemptonas osta pēc piecpadsmit minūtēm, viņš teica šoferim.
— tas nav iespējams.
— jums par to būs vēl piecdesmit mārciņās.
— nauda nepārvērtīs taksometru par lidmašīnu, ser, atbildēja šoferis.
Tomēr taksometrs vēl vairāk uzņēma ātrumu, riepas nokauca, nogriežoties uz dienvidu virziena maģistrāles a335 uzbrauktuves. Vinčesteras priekšpilsētas drīz nomainīja zaļas ainavas. Garām nozibēja Komptona, Šoforda un Oterborna.
pat, ja mēs pagusim līdz kuģa iziešanai jūra, beidzot ieminējās Konstansa, ka mēs tiksim uz klāja? Sori lasīju Le Momle, ka visas kajītes esot rezervētas jau mēnešiem iepriekš. Avīžnieki to sauc par vispieprasītāko pirmo braucienu kopš "Titanika".
Pendergasts nodrebinajās. Diezgan neveiksmīgs salīdzinājums. Taču ir sagadījies ta, ka esmu sagadajis mums gluži pieņemamas vietas. Tjūdoru apartamentus divstāvu luksusa kajīti kuģa pakaļgala. Tur ir arī treša guļamistaba, ko mēs varēsim izmantot ka darbistabu.
ka tev tas izdevās?
šo kajīti bija pasūtījis Protero kungs ar kundzi no Pērtas Austrālijā. Viņi bija ar mieru apmainīt šis biļetes pret vēl lielākiem apartamentiem "Britānijas" pasaules kruizā šoruden, turklāt saņemot arī nelielu naudas kompensāciju. Pendergasts atļāvās skopi pasmaidīt.
Taksometrs pārjoņoja m27 krustojumam, tad sāka paleninat gaitu, jo, tuvojoties Sauthemptonai, satiksme kļuva blivaka. Viņi izbrauca caur drumu rūpniecisku rajonu, tad caur vairākiem vienādiem ķieģeļu dzīvojamo namu kvartaliem, virzoties tuvāk vecā pilsētas centra ielu labirintam. Viņi nogriezās pa kreisi uz maršleinu, pēc tam uzreiz pa labi uz stacijas terasi, lielais automobilis veikli līkumoja satiksmes straume. Ietves bija pilnas ar cilvēkiem, daudzi ar fotoaparātiem rokas. Tāluma skanēja priecīgi saucieni un aplausi.
— saki, Konstansa, ko tu tādu uzzināji, kas lika tev tādā steiga atstāt klosterī?
— to var pateikt ātri. Viņa pieklusināja balsi. Es izpildīju tavu lūgumu. Ievācu ziņas.
Pendergasts arī ierunājās klusāk. Un ka tiek "ievāktās ziņas" Tibetas klosterī?
Konstansa apvaldīja rugtu smaidu. Tieša uzbrukuma.
— un ka tas būtu?
— iegāju iekšeja klosterī un noprasīju mūkiem skaidri un gaiši.
— saprotu.
— tā bija vienīga iespēja. Taču… savāda karta šķita, ka viņi jau bija mani gaidījuši.
— turpini.
— viņi bija neticami atsaucīgi.
— tiešam?
— jā, tikai es īsti nesaprotu, kāpēc. Iekšeja klostera mūki tiešam nezina, kas ir šī senlieta un kas to izgatavojis. Iarna Tubteņs nemeloja. Šo relikviju no Indijas atveda kāds svētais virs, lai paslēptu to augstājos Himalaju kalnos.
— un?
Konstansa vilcinājās. Taču tev mūki nepateica to, ka viņi zina Agozjena mērķi.
— un kāds tas ir?
— acīmredzot tas ir instruments, ar ko atriebties pasaulei, šķīstīt to, viņi teica.
— vai viņi deva kādu norādi par to, ka var izpausties šī "atriebība" un "šķīstīšana"?
— par to viņiem nav ne jausmas.
— kad tam jānotiek?
— tad, kad zeme pārāk dziļi mirks savtība, alkatība, neželiba un ļaunuma.
— tad jau labi, tad mums nav, no ka baidīties, Pendergasts ar rugtu ironiju atteica.
mūks, kurš bija galvenais runātājs, teica, ka viņiem neesot nodoma atbrīvot šo spoku. Viņi ir tā sargi, kuri gada, lai tas neizlaužas pirms laikā.
Pendergasts brīdi padomaja. Šķiet, kāds no brāļiem nebija ar viņu vienisprātis.
— kā tā?
Pendergasts pievērsa viņai pelēko acu dedzīgo skatienu. Es pieņemu, ka viens no mūkiem bija nospriedis, ka pasaule ir gatava šķīstīšanai. Un viņš palīdzēja Džordanam Ambrosam nozagt Agozjenu un pēc tam atbrīvot tā spoku pasaule.
— kāpēc tu tā doma?
— tas taču ir skaidrs. Agozjens tika ļoti labi sargāts. Es pavadīju klosterī vairāk nekā gadu un pat neuzzināju par tā esamību. Ka tad pavisam nejaušs ienācejs, alpīnists, kas nav pat ieradies mācīties, pēkšņi spēj to atrast un nozagt? Tas varēja notiki tikai tad, ja kāds no mūkiem vēlējās, lai Agozjens tiktu nozagts. Lama Tubteņs apgalvojā, ka viņš ir pārliecināts ne pie viena no mūkiem tas neesot. Taču tas nenozīme, ka viens no mūkiem nevarēja palīdzēt svešiniēkām to paņemt.