— bet, ja šis artefakts tiešam ir tik briesmīgs, ka viņi saka, kurš gan vēlētos tīši uzsutīt to pasaulei?
— interesants jautājums. Kad nogādāsim Agozjenu atpakaļ klosterī, būs jāsameklē vainīgais mūks un stingri viņam tas janoprasa. Pendergasts brīdi padomāja. Es brīnos, kāpēc mūki vienkārši neiznīcina ja šo priekšmetu. Varēja to sadedzināt.
— tas bija mans pēdējais jautājums viņiem. Mūki ļoti nobijās un teica, ka tas neesot iespējams.
— interesanti. Taču tagad pie darba. Mūsu pirmais uzdevums būs dabūt pasažieru sarakstu ar to iēkapšanas laiku.
— tu doma, ka slepkava ir pasažieris?
— esmu gluži pārliecināts. Visai komandai un apkalpojošajam personālām bija jābūt uz kuģa jau ilgi pirms Ambrosa nāves. Man šķiet zīmīgi tas, ka viņš nomaskejas ar asiņaino apsēju pirms došanas pie Ambrosa.
— kāpēc? Viņš maskējas, lai viņu nevarētu izsekot un apsūdzēt nozieguma.
— es šaubos, vai, dodoties uz viesnīcu, viņš gatavojas kādu nogalināt. Nē, Konstansa, slepkava nomaskejas vēl pirms tam, kad uzzināja, ko Ambross piedāvā, un tas nozīmē, ka viņš ir sabiedrība pazīstams cilvēks, kurš nevelējas tikt pamanīts.
Saruna partruka, jo taksometrs bija apstājies karalienes doka pakaje. Pendergasts izlēca no auto, Konstansa viņam sekoja. Pa kreisi bija muitas kontroles ēka, pa labi trokšņains pavadītāju un ziņkārīgo pūlis, televīzijas kameras un reportieri. Visi plivinaja lielbritānijas karogus, svieda konfeti un skaļi klaigāja. Šo troksni vēl papildinaja orķestris.
Bet visam pāri slējās "Britānija". Tai līdzās niecīga izskatījās ne tikai osta, bet, šķiet, pat visa pilsēta. Kuģa melnais korpuss balstīja sniegbalti mirdzošu virsbūvi ar vismaz divpadsmit klājiem, kas lepojas ar stikla apdari, balkoniem un mahagonija apšuvumu. Neko tik milzīgu un iespaidīgu Konstansa vēl nebija redzejusi vai spējusi iztēloties. Varenais kuģis šķita metam ēnu par visu tuvāko apkaimi platformas ceļu, bamna wharf eku, ocean villuge jahtu piestātni.
Taču šī ēna kustējās. Dobji skanēja kuģa taures. Ostas strādnieki bija atraisījuši troses un atvilkuši iēkapšanas trapu. Augstu vīrs galvas simtiem cilvēku stāvēja pie klāja margam vai uz neskaitāmajiem balkoniņiem, fotografēdami, vicinadami karodziņus un madami sveicienus pavadītajiem. Ar pēdējo pērkondimdošo taures pūtienu "Britānija" lēni, svinīgi un nenovēršami sāka virzīties projām no krasta.
lūdzu, atvainojiet, kungs, teica šoferis. Es centos, cik varēju, bet…
izņemiet somas, Pendergasts viņu partrauca. Tad viņš cauri ziņkārīgo pūlim metas uz apsardzes posteņa pusi. Konstansa vērojā, ka viņš apstājās tikai uz mirkli, lai parādītu policistiem savu žetonu, tad viņš steidzas tālāk, garām orķestrim, televīzijas kameram uz paaugstinajumu, kur stāvēja liela svarīgu personu grupa un droši vien arī "Polārzvaigznes" augstākā vadība. Visi jau pamazam gatavojas izklīst viri tumšos uzvalkos sarokojas un kapa nost no paaugstinajuma.
Izspraucies caur šikāku amatpersonu pūli platformas pakaje, Pendergasts ievēroja kādu vīni goda vieta paaugstinajuma centra druknu kungu ar melnkoka spieķi un baltu neļķes ziedu pie bāložpelēka uzvalka. Saņemdams blakus stāvētāju apsveikumus, šis vīrs bija acīmredzami pārsteigts un apjucis par Pendergasta neaicinato iejaukšanos. Ar nepacietības un aizkaitinājuma izteiksmi seja viņš kādu brīdi uzklausīja aģenta teikto. Tad viņš sarauca pieri un sāka nikni purināt galvu. Kad Pendergasts turpināja dedzīgo apvārdošanu, dniknais vīrs izslējās, tumši piesarka un sāka vicināt rokas, vispirms rādot ar pirkstu uz kuģi, tad uz Pendergastu. Ap viņiem sāka drūzmēties apsardze, aizsedzot tos apkārtējo skatieniem.
Konstansa gaidīja pie taksometra, šoferis viņai līdzas. Viņš pat nebija pulejies izņemt bagažu, un Konstansa par to nebrīnījās "Britānijas" milzīgais siluets turpināja slīdēt projām, lēni, bet pamazam uzņemot apgriezienus. Nakama apstašanas būs tikai Ņujorka, okeāna otra puse pēc septiņām dienam un sešām naktīm.
Kamēr viņa vērojā, kuģa taure ieskanējās vēlreiz. Pēkšņi tā priekšgala sāka mutuļot lielas ūdens strūklas. Konstansa neticeja savam acīm gandrīz vai izskatījās, ka kuģis palēnina gaitu. Viņa paraudzījas atpakaļ uz Pendergasta pusi. Aģents atkal bija redzams, viņš stāvēja līdzās vīram ar neļķi, kurš runāja pa mobilo tālruni. Tagad šī vīra seja bija tumši violeta krāsā.
Konstansa atkal pievērsa uzmanību kuģim. Acis viņu nevīla kuģa priekšgala piesturešanas ierīces bija mainījušas virzienu, un "Britānija" lēni slīdēja atpakaļgaita uz. Piestātnes pusi. Apdullinoša klaigašana visapkārt šķita pierimstam, un ļaudis vēroja notiekošo arvien lielākā apjukuma.
Ka tevi jupis, nomurmināja šoferis. Tad viņš apgāja apkārt taksometram, atvēra bagažnieku un sāka ņemt ārā ceļasomas.
Pendergasts pamāja Konstansai, liekot iet uz apsardzes posteni. Viņa spraucas caur muldošo puli, šoferis sekoja pa pēdam. Piestātne strādnieki steidzīgi gatavojas zemākā iēkapšanas trapa uzstādīšanai. Orķestris pieklusa, tad apņēmīgi atsaka spēlet.
Kuģa taure atkal nodārdējā, un pie kuģa melnajiem sāniem tika pievirzīts traps. Pendergasts izveda Konstansu caur drošības pārbaudi, un abi kopā sāka aši soļot gar piestātni.
nesteidzies, Konstansa, viņš mierinājā, viegli satverdams viņas elkoni un paleninadams gaitu līdz pastaigas solim. Izbaudīsim šo brīdi mūs gaida vislielakals okeāna laineris pasaule un vairāk nekā četri tūkstoši pasažieru un komandas locekļu.
ka tev tas izdevās? Konstansa jautājā, kad viņi uzkāpa uz klāja.
eliota kungs, "Polārzvaigznes līnijas" direktors, man ir sirsnīgs paziņa.
vai tiešam? Konstansa neticīgi jautāja.
ja vēl pirms desmit minūtēm nebija, tad tagad ir noteikti. Iepazinušies mēs esam, un viņš tagad ir noskaņots visai sirsnīgi
Vai drīzāk sirdīgi.
bet aizkavēt iziešanu jūra? I ikt kuģim atgriezties piestātnē?
kad es paskaidroju, cik izdevīgi viņam būs uzņemt mūs uz klāja un cik ļoti neizdevīgi personiski viņam būtu mums atteikt -, eliota kungs ar lielāko prieku bija gatavs palīdzēt. Pendergasts paraudzījās augšup uz kuģi un atkal pasmaidīja. Vai zini, Konstansa, ņemot vērā apstākļus, man šķiet, ka šis ceļojums būs gluži ciešams un varbūt pat patīkams.
10
"britānijas" kruiza direktoram Rodžeram Meilzam viens no pirmajiem un vissvarīgākajiem lēmumiem šajā ceļojuma bija izvēlē, pie kura galda vakariņot pirmajā vakara. Tas bija delikāts jā, ļoti delikāts, ko vēl vairāk apgrūtināja fakts, ka šis bija pasaulē lielākā okeāna lainera pirmā brauciena pirmais vakars.
Tiešam grūts jautājums.
Kā kruiza direktoram viņam bija pienākums ne tikai zināt visu pasažieru vārdus un vēlmes, bet arī uzturēt ar tiem vislabākās attiecības. Vienmēr. Ja viņš vakariņu laika pazustu, tas liktu pasažieriem domāt, ka viņš tos neciena, ka tas viņam ir tikai darbs.
Tas nebija tikai darbs.
Bet ko lai dara, ja pasažieru sarakstā ir gandrīz trīs tūkstoši vārdu un vakariņošana notiks astoņas ēdamzālēs trijos piegājienos?
Meilzs lauzīja galvu gan ša, gan ta. Vispirms viņš izvēlējās restorānu tas būs "Oskars" kino tematikai veltītais restorāns. Tā bija skaista dekoratīvā stila telpa, kur vienu sienu pilnība veido venēcijas stikla aizkars, aiz kura atrodas izgaismots ūdenskritums. Ūdens čalošana bija iecerēta ka fona skaņa, kas parsteidzoša karta pazemina apkārtēja trokšņa līmeni. Divas no pārejām sienam bija klātas ar īstam zelta plāksnītēm, bet pēdējā bija no stikla ar skatu uz tumšo okeānu. Šis nebija pats lielakais restorāns uz kuģa tas gods pienācās "karaļa kronim" trijos lepnos stāvos -, taču tam bija visstilīgākais interjers.