Выбрать главу

Jā, tas būs "Oskars". Protams, otraja piegājiena. No pirmās mai­ņas edajiem jaizvairas par katru cenu tie parasti bija kaut kādi kretīni, kuri, lai cik bagāti kļuvuši, nespēja atmest barbarisko parādumu vakariņot pirms septiņiem.

Nākamais jautājums galds. Protams, tas būs viens no tā sau­camajiem "formālajiem" galdiem tie ir lieli galdi, kur viesi pēc vēlēšanās var ievērot vecmodīgo tradīciju sēdēt norādītas vietas, lai iepazītos ar svešiniekiem ka okeāna laineru slavas laikos. Pro­tams, formalais ģērbšanas stils. Vairākumam ļaužu tas nozīmēja melnus smokingus. Bet Meilzs etiķetei pievērsa īpašu uzmanību un vienmēr uzposās balta smokinga.

Pēc tam bija jaizraugas sava galda viesi. Rodžers Meilzs bija izvēlīgs, un viņam bija pietiekami daudz kaprīžu un aizspriedu­mu, kas bija jāņem vērā. Nepieņemamo viesu saraksts bija garš, tā sākumā atradās uzņēmumu vadītāji, visi, kas saistīti ar vērts­papīru tirgiem, teksasieši, resni cilvēki, zobārsti un ķirurgi. Tīkamako viesu vidū bija aktrises, dižciltīgie ar tituliem, mantinieces, televīzijas sarunu šovu vadītāji, aviolīniju stjuarti, mafijas darbo­ņi un tie, kurus viņš sauca par "noslēpumainajiem" cilvēki, ku­rus nevarēja iedalīt kāda kategorija -, ja vien tie bija intriģējoši, ļoti bagāti un stilīgi.

Stundām ilgi būries ap viesu sarakstu, viņš beidzot izraudzī­jās, viņaprat, izcilu pirmā vakara galda biedru kompāniju. Vaka­riņu sabiedrību savam galdam viņš, protams, izvēlēsies katru die­nu līdz brauciena beigām, bet šis vakars bija īpašs. Tas būs neaizmirstams mielasts. Neapšaubami tā būs lieliska izklaide. Un izklaides Meilzam jūras braucienos vienmēr bija vajadzīgas, jo galvenais no viņa daudzajiem noslēpumiem bija tas, ka viņš tā arī nebija iemācījies peldot un šausmīgi baidijas no atklāta oke­ānā.

Tā nu viņš ar lielām cerībām un arī trīsam sirdi ieradās pie zelta rotātās "Oskara" ieejas, terpies tūkstoš dolāru vērta hickey freetmn smokinga, ko bija iegādājies tieši šim ceļojumam. 1 xirvis viņš uz brīdi apstājās, ļaujot visiem aplūkot viņa eleganti tērpto stāvu. Sirsnīgi uzsmaidījis visiem klātesošajiem, viņš devās pie sava lepna galda.

Viesiem ierodoties, viņš sveica tos ar rokasspiedieniem, laip­niem vārdiem, žestiem un smaidiem. Pedējie ieradas abi "noslē­pumainie" kungs vārda Aloizijs Pendergasts ar savu "aizbilsta­mo" šis vārds Meilza iztēlē uzbura dažādas burvīgi neķītras iedomas. Pendergasts viņu ieinteresēja tāpēc, ka par viņu tik uzkrītoši trūka jebkādu ziņu, turklāt viņam bija izdevies pēdēja brīdi apmesties viena no lepnajam kajītēm kuģa pakaļgala tjudom apartamentos par piecdesmit tūkstošiem mārciņu -, lai gan visas biļetes bija izpardotas jau pirms vairākiem mēnešiem. Un turklāt šis vīrs bija gandrīz par pusstundu aizkavējis došanos jūrā. Ka viņš to dabūja gatavu?

Ļoti intriģējoši.

Kad viesis nāca tuvāk, Meilzs vēlreiz un uzmanīgāk nopētīja to. Svešinieka izskats viņam patika. Šis vīrs bija smalks, aristo­krātisks un pārsteidzoši izskatīgs. Viņš bija tērpies lepna fraka ar orhidejas ziedu pie atloka. Viņa seja bija biedējoši bāla, it kā viņš atveseļotos no nāvējošas slimības, tomēr viņa slaidais augums un pelēkas acis izstaroja enerģiju un dzīvessparu, kam nebija nekā kopīga ar fizisku vājumu. Viņa sejas vaibsti bija stingri ka praksitela12 marmorā cirsti. Viņš virzījās caur ļaužu burzmu graciozi ka kaķis uz uzklātā pusdienu galda.

Taču vēl pārsteidzošākā bija Pendergasta tā saucama aizbil­stama. Viņa bija īsta skaistule, taču no jau kāda banali musdieniga izpratne nē, viņai piemita viduslaiku daiļums gluži ka persefonei slavenaja roseti glezna, tikai ar taisniem, moderni apgriez­tiem matiem. Viņa bija tērpusies 7.ac posčn vakarkleita, ko Meilzs jau bija pamanījis un apjūsmojis viena no veikaliem sv. Džeimsa arkadē uz 6. Klāja tā bija visdārgākā no visam. Interesanti gan, ka viņa bija nopirkusi kleitu pirmajām vakaram turpat uz kuģa, nevis izvēlējusies kādu no savas garderobes.

Viņš ātri nokartojā, lai Pendergasts nokļūtu viņam blakus, bet Konstansa pretī. Otra puse Pendergastam sēdēja palbergas kun­dze. Meilzs bija uzaicinajis viņu tāpēc, ka viņa bija šķīrusies no diviem angļu vīriem, bet pēc tam apprecejusi amerikani gaļas fabrikantu, kurš dažus mēnešus pēc kazam nomira, atstājot sie­vai simts tūkstošus dolāru.,tas lika Meilza iztēlei drudžaini sa­rosīties. Taču, aplūkojot šo sievieti, viņš jutās vilies, jo viņa ne­maz neatgādinaja cerēto vulgāro bagātību mednieci.

Viņš izvietoja arī pārējos jaunu, smalku angļu baronetu ar sievu francūzieti; impresionisma mākslas darbu tirgotāju; grupas suburbun ljīwttmowers solisti ar draugu; rakstnieku un dzīves bauditaju viktoru delakrua un vēl dažus, kuri, ka Meilzs cerējā, vei­dos burvīgi jautni sabiedrību. Viņš gribēja uzaicinat arī kinozvaig­zni Bredoku vailiju, kura jaunākajai filmai okeāna vidu tiks rīkota pirmizrāde, taču viņa aktiera slava bija sākusi balēt, un Meilzs nolēma atlikt viņu uz otro vakaru.

Sedinadams viesus, Meilzs veikli iepazistinaja tos citu ar citu, lai paglābtos no vulgārām iepazīšanās runām pēc apsēšanās. Drīz visi bija iekārtojušies, un tika pasniegts pirmais ēdiens pankūkas romanova gaume. Kādu brīdi viesi bezrūpīgi tērzējā, kamēr viesmīļi lika uz galda šķīvjus un leja pirmās šīvakara vīna glazēs.

Meilzs spēra pirmo soli. Pendergasta kungs, vai es saklausu ņūorleānas akcentu? Viņš lepojas ar savu talantu iesaistīt sa­runas arī vislielākos klusētājus.

cik gudrs novērojums, atbildēja Pendergasts. Bet vai es aiz jūsu britu akcenta saklausu tādu ka kvmsas rokevejas no­males pieskaņu?

Meilzs juta, ka smaids viņa seja sastingst. Ka šis svešinieks varēja nojaust kaut ko tādu?

nebaidieties, Meilza kungs, es esmu īpaši pētījis akcentus, tāpat kā dažus citus jautājumus. Mana profesija tas labi noder.

skaidrs. Meilzs iemalkoja vernāceiu, lai noslēptu pārsteigu­mu, un tūdaļ mainīja sarunas temu. Vai jūs esat valodnieks?

Pendergasta pelēkajās acis pazibēja smieklu dzirksts. Nē, ne­pavisam. Es esmu detektīvs.

Meilzam tas bija jau otrais pārsteigums viena vakara. Cik in­teresanti! Jūs gribai teikt kā Šerloks holmss?

apmēram.

Meilza galva iešāvās nepatīkama doma. Un vai jūs… pašlaik kaut ko izmeklējat?

bravo, Meilza kungs!

Daži viesi jau ieklausijas viņu saruna, un Meilzs īsti nezināja, ko teikt. Viņš sāka nervozēt. Nu ko, viņš bezrūpīgi secinaja. Es zinu, kurš ir vainīgais mastarda kungs pieliekamajā kam­barī. Ar svečturi.

Kamēr klausītāji pieklājīgi iesmejās, viņš atkal mēģināja novir­zīt sarunu no bīstamām tēmām. Grīnas jaunkundze, vai jūs esat redzējusi roseti gleznu "persefone"?

Sieviete pievērsa viņam skatienu, un viņu pārņēma nelāga priekšnojautā. Šajās acīs bija kaut kas pavisam dīvains. Esmu.

manuprat, jūs esat līdzīga glezna attēlotajai sievietei.

Viņa joprojām raudzijās uz Meilzu. Vai man jājūtas glaimo­tai par salīdzinājumu ar pazemes valstības valdnieka mīļāko?

Šī ērmīgā atbilde, izteikta tik nopietni, un viņas veclaicīgi ska­nīga balss samulsinaja Meilzu. Taču viņš meistarīgi prata izkļūt no bīstamam situācijām sarunās, tāpēc uzreiz atrada atbildi.

Plutons iemīlēja persefoni, jo viņa bija tik skaista un dzīvibas pārpilnā tāpat kā jūs.

un tāpēc plutons nolaupīja viņu un ievilka pazemē, lai pa­darītu par savu mīļāko.

jā, dažiem vienmēr veicas! Meilzs pārlaida skatienu vie­siem, kas uzņēma viņa nelielo asprātību ar atzinīgiem smiekliem. Viņš ar atvieglojumu pamanīja, ka pat Grīnas jaunkundze pa­smaidīja.