— nestrīdēšos.
Pirksts slīdēja tālāk pa sarakstu. To pašu iemeslu pēc varam noteikt vecuma robežu pāri divdesmit, zem sešdesmit pieciem gadiem. Uz šāda kuģa tam ir liela nozīme. Turklāt viņš neceļo kopā ar sievu. Asiņaina slepkavība, brauciens taksometra, maskēšanas, kapšana uz kuģa ar Agozjenu šadas darbības raksturīgas vīrietim, kuru neapgrūtina sieva. Arī slepkavības neprātīgā neželiba, sadistiska bauda stipri vien norāda uz vientuļu vīrieti. Tātad vientuļš vīrietis noteikta vecuma grupa atkrīt vēl tūkstoš divpadsmit vārdi. Atliek divsimt divpadsmit.
Pirksts atkal virzījās tālāk. Visi pierādījumi liecina, ka Ambross sazinājās ar pazīstamu kolekcionāru, varbūt ne gluži Āzijas senlietu speciālistu, tomēr kolekcionāru. Turklāt šī cilvēka seju sabiedrība varētu pazīt. Tagad mums paliek divdesmit seši.
Viņš pacēla skatienu uz Konstansu. Slepkava ir gudrs. Iedomājies sevi viņa vieta. Viņam jānogādā neērta kaste uz kuģa, neizraisot aizdomas. Viņš nevarēja tulil pat kapt uz klāja tad viņu noteikti atcerētos. Un turklāt pēc slepkavības viņš bija nošķiedies ar asinīm. Viņam vajadzēja kaut kur droša vieta parģerbties un nomazgāties. Ko viņš darīja?
Devās uz viesnīcas istabu, iesaiņoja Agozjenu liela koferi un kapa uz. Kuģa lielākās drūzmas laikā.
-tieši tā. Un tas varēja būt šorīt ap deviņiem.
Konstansa skumji pasmaidīja.
Pendergasts pacēla pirkstu no saraksta. Tad mums atliek tikai astoņi aizdomas turāmie šeit. Un ir kāda neparasta sagadīšanas divi no tiem bija pie mūsu galda. Viņš pastūma papim pāri galdam. Konstansa izlasīja vārdus.
Laionels broks. Broka galerijas Ņujorka, rietumu piecdesmit septitaja iela, īpašnieks. Vecums piecdesmit divi gadi. Ievērojams impresionistu un postimpresionistu gleznu tirgotājs.
Skots Blekberns, gramnet, inc. Prezidents un izpilddirektors. Vecums četrdesmit viens gads. Silīcija ielejas miljardieris. Kolekcionē Āzijas mākslu un divdesmita gadsimta gleznas.
Džeisons lembs. Agawemnon.com izpilddirektors. Vecums četrdesmit divi gadi. Tehnoloģiju magnats. Viens no viņa uzņēmuma galvenajiem investoriem ir Blekberns. Kolekcionē ķīnas porcelānu un japānas gravīras un gleznas.
Terenss Kalderons, telemobile x solutions izpilddirektors. Vecums trīsdesmit četri gadi. Tehnoloģiju magnats, Blekbērna draugs. Kolekcionē franču senlietas.
Hdvārds Smekers, lords Klaivbergs, slavens laupitajs. Vecums divdesmit četri gadi. Kolekcione senas rotaslietas, zelta un sudraba traukus, relikvarijus un mākslas darbus.
Klods Dalass, kinoaktieris. Vecums trīsdesmit viens gads. Kolekcionē p>parta darbus.
Fēlikss Streidžs, Ņujorkas Metropolitēna muzeja grieķu un romiešu mākslas nodaļas vadītājs. Kolekcionē grieķu un romiešu senlietas.
Viktors delakrua, rakstnieks un dzīves baudītājs. Vecums trīsdesmit seši gadi. Kolekcionē visdažādākos mākslas darbus.
Pendergasts pasniedzas un parsvitroja pēdējo vārdu. Šo varam atmest uzreiz.
kāpēc?
vakariņas es pamanīju, ka viņš ir kreilis. Slepkava bija labrocis.
Konstansa paraudzijās viņa. Tu jau esi atmetis divtūkstoš sešsimt deviņdesmit trīs aizdomas turamos un vēl pat neesi licis lieta gudrību.
ar pēdējiem septiņiem būs grūtāk tikt gala. Tāpēc mums jarikojas atsevišķi, ja vēlamies uzvarēt. Viņš uzmeta skatienu Konstansai. Es veikšu izmeklēšanu augšējos klājos, pasažieru un kuģa virsnieku vidu. Tev vajadzētu papētīt apakšējos klājos.
apakšējos klājos? Ja jau slepkava nav apkalpes loceklis, kāpēc tad pulēties?
apakšējie klāji ir vislabāka vieta, kur uzzināt baumas un tenkas par pasažieriem.
bet kāpēc es?
tev ir labākas izredzes piedabūt komandas locekļus ninat.
un kas tieši man ir jāmeklē?
viss, kas, tavuprāt, šķiet noderīgs. Un konkrēti kaste. Garena, neerta kaste.
Viņa brīdi klusēja. Un ka es tikšu leja?
gan jau atradīsi iespeju. Pendergasts uzlika roku uz viņas elkoņa. Taču man tevi jabrīdina, Konstansa, es šo slepkavu nesaprotu. Un tas man liek raizeties. Tāpēc esi uzmanīga.
Viņa pamāja ar galvu.
nerīkojies uz savu galvu. Novēro un pēc tam nāc pie manis. Sa runāts?
jā, Aloizij.
tādā gadījumā medības, ka medz. Teikt, ir sākušās. Vai nosvinēsim to ar glāzi veca, laba portvīna? Pendergasts atkal paņēma vīnu karti. Ka noprotu, pašlaik liela cieņa ir tūkstoš deviņsimt piecdesmit piektā gada laizlor.
Konstansa atmeta ar roku.
paldies, man nav noskaņojuma portvīnam, bet tu gan neatsakies.
12
Huanita Santamarija stūma istabenes ratiņus pa divpadsmita klāja eleganto zeltaino paklāju, savilkusi lūpas neapmierinātā grimase un raudzīdamās taisni uz priekšu. Ar tīru veļu un smaržīgam ziepenri smagi piekrautie ratiņi čīkstēdami ripoja pa biezo grīdsegu.
Kad viņa nogriezās ap gaiteņa stūri, pretī nāca kāda pasažiere labi kopta sieviete ap sešdesmit ar violeti tonetiem matiem. Atvainojiet, darga, sieviete ierunājās. Vai šis ir īstais ceļš uz šunspa?
-jā, atbildēja istabene.
un vēl kas. Es vēlētos aizsūtīt kapteinim pateicības vēstuli. Kāds bija viņa vārds?
jā, Huanita neapstadāmas atkārtoja.
Priekšā, gaiteņa gala, bija vienkāršās bruņas durvis. Huanita pa tam iestūma ratiņus saimniecības telpa. Viena puse bija sakrauti lieli brezenta maisi ar netīro veļu un lielas plastmasas mucas ar izlietotajiem numuru apkalpošanas traukiem, kas gaidīja nogadašanu kuģa apakšstavos. Pa labi bija vairāki kravas lifti. Piestūmusi ratiņus pie tuvakājām lifta durvīm, Huanita pastiepa roku un nospieda pogu.
Viņas pirksts tikko manāmi drebēja.
Lifta durvis klusi nošņācās un atvērās. Huanita iestūma ratiņus kabīne un pagriezās pret vadības paneli. Atkal pasniedzas, lai nospiestu pogu. Taču šoreiz viņa vilcinājās, truli raudzidāmas uz paneli. Viņa kavējas tik ilgi, ka lifta durvis atkal aizvērās un tas palika nekustīgi uz vietas šahta, beidzot, pavisam lēni, ka hipnozes vara, viņa nospieda c klāja pogu. Lifts iedūcās un sāka braukt lejup.
C klāja galvenais laba borta gaitenis bija šaurs un smacīgs, ar zemiem griestiem. Atšķirība no tukša divpadsmita klāja gaiteņa šeit valdīja rosība un burzma izsūtāmie, istabenes, krupjē, barmēnes, tehniķi, stjuarti, manikires, elektriķi un neskaitāmi citi darbarūķi skraidīja šurpu turpu dažādos uzdevumos un pienākumos, kas bija lepna okeāna lainera ikdienas neatņemama sastāvdaļa. Huanita iestūma ratiņus šī skudru pūžņa vidu, tad apstājās un paraudzījās apkārt, it kā būtu apmaldījusies. Daudzi, garām steidzoties, uzmeta viņai niknus skatienus šaura gaiteņa vidu novietotie ratiņi uzreiz izraisīja sastrēgumu.
li, tu! Piesteidzās pikta sieviete uzraudzes uniformā. Seit nedrīkst vest ratiņus, tūlīt ved tos augšā uz saimniecības daļu!
Huanita neatbildējā, stavēdama ar muguru pret sievieti. Uzraudze sagrāba viņu aiz pleca un pagrieza atpakaļ. Es teicu, aizvac tos… pazinusi Huanitu, viņa aprāvās.
Santamarija? Viņa iesaucas. Ko, elle, tu te meklē? Tev līdz maiņas beigām vēl piecas stundas. Tūlīt pat velcies augšā uz divpadsmito klāju!
Huanita klusējā, novērsusi skatienu.
-tu dzirdi? Brauc augšā, kamēr neesmu ierakstījusi tev rājienu un atvilkusi dienas algu. Tu…
Uzraudze apklusa. Viņu samulsinaja Huanitas stingā sejas izteiksme un tukšais, trulais skatiens.
Pametusi ratiņus gaiteņa vidu, Huanita pagāja garām uzraudzei un nedrošiem soļiem spraucas caur burzmu. Uzraudze ka apstulbusi lūkojas viņai nopakaļ.