Huanitas miteklis bija nomācoši šauru kajīšu džungļi kuģa pakaļgala tuvuma. Lai gan mašīntelpa atradās trīs klājus zemāk, bija jūtama dobja vibrācijā, un dīzeļdegvielas smaka indēja gaisu ka sērga. Tuvojoties kajītei, viņas soļi kļuva vēl gausaki. Citi apkalpes locekļi, iēdami garām, bieži pagriezās atpakaļ un bažīgi noraudzījās, sievietes dīvaina skatiena un rēgainas sejas izteiksmes pārsteigti.
Huanita nedroši apstājās pie savas kajītes durvīm. Pagāja minute, vēl viena. Pēkšņi durvis atvērās no iekšpuses, un iznāca melnigsnejā, tumšmataina sieviete. Viņa bija ģērbusies "haidparka" septītā klāja neformālā restorānā viesmīles formastērpa. Ieraudzījusi Huanitu, viņa strauji apstājās.
-Huanita, meitiņ! Viņa iesaucās ar haiti akcentu. Tu mani nobiedēji.
Huanita joprojām klusēja. Raudzījas garām sievietei, it kā neredzētu to.
Huanita, kas noticis? Tu tik jocīgi skaties, it kā būtu redzejusi spoku.
Pēkšņi Huanitas urīnpūslis neiztureja spiedienu. Dzeltenas urīna tercītes šļakstot plūda gar kājām un krājās peļķe uz linoleja grīdas.
Sieviete viesmīles tērpa palēca atpakaļ. Ci!
Skaļais uzsauciens atmodināja Huanitu. Stiklaino acu skatiens atdzīvojas. Pievērsās durvis stāvošajai sievietei. Tad tas lēni, pavisam lēni nopētīja viņas seju, kaklu, kur vienkāršā ķedite karājās zelta medaljons. Uz tā bija attēlota daudzgalvaina čūska zem stilizētas saules stariem.
Pēkšņi Huanitas acis iepletās. Strauji izstiepusi rokas, it kā lai atgaiņatos, viņa paspēra grīļīgu soli atpakaļ gaiteni. Viņas mute pavērās ka biedejoša sārta ala.
Tad atskanēja kliedzieni.
13
Rodžers Meilzs soļoja pa "meifeiras kazino" lepno paklāju, smaidīdams un madams sveicienus. "Britānija" tikai nepilnas piecas stundas bija starptautiskajos ūdeņos, bet kazino jau valdīja dzīva rosība spēļu automatu šķindoņa, bluckjack un ruletes dīleru un kauliņu spolētāju balsis apslāpēja mūziku, kas skaņoja "karaļa kroni" ceturta klāja priekšgala. Gandrīz visi apmeklētāji bija ģērbušies smokingos un melnas vakarkleitas vairākums bija atsteigušios šurp tūlīt pēc svinīgajam pirmajām vakariņam, nemaz nepūloties pārģērbties.
Viņu uzrunāja kokteiļu viesmīle, nesdama ar šampanieša glāzēm nokrautu paplati. Labvakar, Meilza kungs! Vai velaties kādu glāzi?
Nē, paldies, darga.
Turpat līdzās spēlēja diksilenda orķestris, vēl vairāk pastiprinot drudžainās jautrības noskaņu. "meifeira" bija skaļākais no "Britānijas" trim kazino, un Meilzam tas šķita sātriecošs piemērs alkatībai un naudas varai par cilvēkiem. Jūras brauciena pirmajā vakara vienmēr valdīja lielakais neprāts neviens vēl nebija sajutis liela zaudējuma auksto dušu. Piemiedzis ar aci viesmīlei,
Meilzs devās tālāk, uzmetot skatienu galdiem. Vīrs katra galda griestos bija neuzkrītoši ierīkots neliels dūmakaina stikla kupols, gandrīz paslēpts aiz mirdzošajam kristālā lustrām. Telpas noformējums bija deviņpadsmitā gadsimta beigu Londonas stila ar samtu, celkoksni un seniem misiņa kalumiem. Telpas vidu slējās dīvaina bali rožaina ledus skulptūra lords nelsons, visai nepiedienīgi terpies toga.
Nonācis līdz kazino baram, Meilzs pagriezās pa labi un apstājās pie durvīm bez uzraksta. Izņēmis no kabatas caurlaides karti, viņš parvilka to par nolasīšanas ierīci, un durvju slēdzene atvērās. Aši paraudzījies pa labi un pa kreisi, viņš veikli ieslīdeja iekša, atstājot ārpuse troksni un kņadu.
Telpa aiz durvīm nebija griestu lampu. To apgaismoja simtiem mazu videoekrānu, kas bija ierīkoti visas četras sienās. Katrs no tiem radīja no griestiem filmētu kazino skatu galdus, spēju automātus, kasierus. Šis bija "meifeiras kazino" novērošanas centrs, kur darbinieki modri novēroja spēlmaņus, krupjē, kāršu dīlerus un naudas izmaksatajus.
Divi tehniķi, sēdēdami krēslos uz ritenišiem, lūkojas ekrānos, kas meta rēgaini zilganu atblazmu viņu sejas. Viņiem aiz muguras stāvēja kazino menedžeris viktors Hentofs, arī pievērsis skatienu monitoriem. Turpmākās sešas dienas viņš lielāko daļu laika pavadīs, skraidīdams no viena kazino uz citu, un ilgajos gados, raugoties ekrānos, viņa acis šķita uz visiem laikiem piemiegušas un krunciņām rotātās. Dzirdot ienakam Meilzu, viņš pagriezās.
Rodžer, viņš to uzrunāja piesmakuša balsi, pastiepdams roku.
Meilzs izņēma no kabatas aizzīmogotu aploksni.
laidies, pateicās Hentofs. Ar resnu pirkstu atplēsis aploksni, viņš izvilka vairākas papīra lapas. Ak dievs, viņš brīnījās, pāršķirstīdams tas.
daudz augļu zemos zaros, ieminējās Meilzs. Gatavi novākšanai.
vai pastastisi īsuma?
protams. Līdztekus pārejiem pienākumiem Meilzam bija .1 ri slepeni jāsniedz kazino darbiniekiem ziņas par potenciāliem liela mēroga spēlmaņiem vai viegliem mērķiem, lai tos varētu īpaši uzraudzīt un aprūpēt. Vestlejas grāfiene ir atgriezusies ka aita uz cirpšanu. Vai atceries, kas notika "okeānijas" pirmajā braucienā?
Hentofs izbolīja acis pret griestiem. Nespēju noticēt, ka viņa atgriezīsies pēc kaut ka tada.
viņai ir vajība uz pirmajiem braucieniem. Un uz bakara kāršu dīleriem. Un vēl te ir…
Pēkšņi Hentofs vairs neskatījās uz Meilzu. Viņš raudzijās par kmiza direktora plecu. Tajā paša mirkli Meilzs sajuta, ka troksnis telpa ievērojami pieņēmies spēkā. Pagriezies, lai sekotu Hentofa skatienam, viņš ar patiesam šausmam pamanījā, ka viņa vakariņu viesis Pendergasts kaut ka iekļuvis novērošanas centra un tagad aizver aiz sevis durvis.
Meilza kungs, ierunājās Pendergasts. Šeit jūs esat.
Nelaga nojautā pieņēmās spēkā. Kruiza direktors reti kļūdījās
Vakariņu viesu izvēlē, bet Pendergasta un viņa "aizbilstamas" uzaicināšana bija kļūme, ko viņš nekad vairs neatkārtos.
Pendergasts pārlaida skatienu monitoru rindām. Jums te ir tiešam jauki skati.
ka jūs te iekļuvat? Noprasīja Hentofs.
pikai ar nelielu viltību. Pendergasts pieticīgi atmeta ar roku.
-ser, jūs nedrīkstat te palikt. Pasažieriem šeit ieeja aizliegta.
man ir tikai pāris lūgumu Meilza kungam, pēc tam tūlīt iešu projām.
Kazino menedžeris paraudzijās uz Meilzu. Rodžer, tu pazīsti šo pasažieri?
mēs kopā vakariņojam. Ka varu jums palīdzēt, Pendergasta kungs? Meilzs ar laipnu smaidu apjautājās.
-tas, ko es jums teikšu, ir konfidenciāls, paziņoja Pendergasts.
Ak, nē, nodomāja Meilzs, nemaldīgi nojaušot, ka sekos kaut kas nelāgs. Viņš cerējā, ka Pendergasts neturpinās vakariņu laika uzsāktās drūmas runas.
es neesmu ieradies uz "Britānijas" tikai atpūsties un elpot svaigu gaisu.
vai tiešam?
es izpildu kāda drauga lūgumu. Saprotiet, kungi, manam draugam ir kaut kas nozagts kāds ļoti vērtīgs priekšmets. Un tas pašlaik ir pie kāda no šī kuģa pasažieriem. Mans nodoms ir atgūt šo priekšmetu un atdot to likumīgajam īpašniēkām.
vai jūs esat privātdetektīvs? Jautāja Hentofs.
Pendergasts brīdi padomājā, un viņa bālajas acis atspīdēja miv
Nitoru gaisma. Jā, varētu teikt, ka mana izmeklēšana ir privātā.
tātad jūs darbojaties pats uz savu roku, secinaja Hentofs. Kazino menedžeris nespēja noslēpt nicīguma pieskaņu šajos vārdos. Ser, man vēlreiz jalūdz jūs aiziet.
Pendergasts pārlaida skatienu ekrāniem, tad atkal pievērsās Meilzam. Jūsu pienākums, Meilza kungs, ir zināt kaut ko par katru pasažieri.
jā, un tas man sagada prieku, atbildēja Meilzs.
lieliski. Tad jūs esat īstais cilvēks, kurš varēs man sniegt ziņas, kas palīdzes uzmeklēt zagli.