Beidzot pēc daudziem labirinta līkločiem viņi bija nokļuvuši lielā zālē. Vienā tās galā slējās simtiem sveču apgaismota padmasambhavas tantriskā Budas zelta statuja. Atšķirībā no daudziem citiem Budas atveidojumiem ar domīgu sejas izteiksmi un pusaizvērtām acīm, tantriskā Budas acis bija plaši atvērtas, to skatiens vērīgs un dzīvības pilns, simbolizējot augstāko apziņas pakāpi, ko panāk, studējot slepenās dzogčena mācības un vēl ezotēriskāko cungžaņ.
Gsalrigčongas klosteris bija viena no divām svētvietām pasaulē, kur bija saglabāta čungžaņ noslēpumainā mācība, kuru tas nedaudzie pazinēji dēvēja par "prāta nepastavības dārgakmeni".
Uz šis svētnīcas sliekšņa abi ceļotāji apstājās. Zāles tālākajā galā uz pakāpienveida akmens soliem klusēdami sēdēja mūki, it kā kādu gaidīdami.
Uz augstāka sola sēdēja klostera priekšnieks. Viņš bija neparasta izskata vīrs ar priecīga, pat līksma smaida savilktu vecīgo, krunkaino seju. Mūka tērps karājās uz viņa kaulaina auguma vaļīgi kā maiss. Viņam līdzās sēdēja mazliet jaunāks mūks, kurš arī bija pazīstams Pendergastam. Tas bija Čerings, viens no nedaudzajiem angļu valodas pratējiem, kas nodarbojās ar klostera ikdienas dzīves vadīšanu. Viņš bija pārsteidzoši jauneklīgs vīrs ap sešdesmit. Zemāk vienā rindā sēdēja divdesmit mūki visdažādākajā vecuma no pusaudžiem līdz sirmgalvjiem.
Čerings piecēlās un ierunājās angļu valodā ar savādi melodisku Tibetiešu akcentu.
— draugs Pendergast, sveicam tevi atgriežamies Gsalrigčongas klosterī un sveicam arī tavu viesi. Lūdzu, sēdieties un iedzeriet tēju kopā ar mums.
Viņš norādīja uz. Akmens solu ar diviem ar zīdu izšūtiem spilveniem, vienīgajiem šajā telpā. Abi ceļinieki apsēdas, un pēc brīža ienāca vairāki mūki, nesdami misiņa paplātes ar kūpošas, ar sviestu aizdarītas tējas tasēm un t$ampa. Viņi klusēdami malkoja saldo dzērienu, un tikai tad, kad tases bija iztukšotas, Čerings ierunājās atkal.
— draugs Pendergast, kas šoreiz atveda uz Gsalrigčongu? Viņš jautāja.
Pendergasts piecēlās.
— paldies, Čering, par laipno uzņemšanu, viņš klusi atbildēja. Es priecājos atkal būt šeit. Ierados, lai turpinātu savu meditācijās un apgaismības ceļu. Ļaujiet iepazīstināt jūs ar Konstansu Grīnas jaunkundzi, kas arī cer kļūt par mācekli. Viņš satvēra Konstansas roku, un viņa piecēlās.
Iestājās ilgs klusums. Beidzot Čerings piecēlās. Viņš piegāja pie Konstansas, nostājās viņas priekšā, rāmi lūkodamies viņas acīs, tad pastiepa roku un pieskārās viņas matiem, viegli pārlaižot tiem pirkstus. Pēc tam lēni un maigi pieskārās viņas krūtīm, vispirms vienai, tad otrai. Konstansa stāvēja mierīgi, aci nepamirkšķinot.
— vai tu esi sieviete? Viņš jautāja.
— gan jau jūs esat redzējis sievietes, Konstansa vēsi atteica.
— nē, atbildēja mūks. Neesmu redzejis nevienu sievieti, kopš ierados šeit divu gadu vecumā.
Konstansa nosarka. Lūdzu, piedodiet. Jā, es esmu sieviete.
Čerings pievērsās Pendergastam. — šī ir pirmā sieviete, kas jebkad ieradusies Gsalrigčongas klosterī. Mēs nepieņemam sievietes par māceklēm. Man ļoti žēl, bet tas nav atļauts. Sevišķi tagad, kad norit godājamā Ralanga Rinpočes bēru ceremonijas.
— Rinpoče ir miris? Jautāja Pendergasts.
Čerings nolieca galvu.
— cik skumji dzirdēt par visaugstāka lamas nāvi.
Čerings tikai pasmaidīja. — tas nav nekāds zaudējums. Mēs atradīsim viņa reinkarnāciju deviņpadsmito Rinpoči -, un viņš atkal būs kopā ar mums. Taču es patiesi nožēloju, ka nespējam izpildīt tavu lūgumu.
— viņai ir vajadzīga jūsu palīdzība. Man arī ir vajadzīga jūsu palīdzība. Mēs abi esam… noguruši no pasaules. Mēs mērojām tālu ceļu, lai atrastu mieru. Mieru un dziedināšanu.
— es zinu, cik grūts bija jūsu ceļojums. Zinu, cik lielas ir jūsu cerības. Taču Gsalrigčongas klosterī tūkstoš gadus nav bijusi neviena sieviete, un tur neko nevar mainīt. Viņai jadodas projām.
Atkal iestājās ilgs klusums. Tad Pendergasts pacēla skatienu uz sirmgalvi, kas nekustīgi sēdēja uz augstāka sola. — vai tas ir arī klostera priekšnieka lēmums?
Kādu brīdi sirmgalvis neizrādīja nekādās dzīvības zīmes. Svešinieks varētu pat noturēt viņu par vecu plānprātiņu, kas vada savas dienas, tukši blenzdams ar muļķīgu smaidu sejā. Taču tad viņš tikko manāmi pakustinaja izkaltušu pirkstu, un viens no jaunākajiem mūkiem pakāpas augšā un pieliecās pie sirmgalvjā, pielikdams ausi pie viņa bezzobainās mutes. Pēc brīža viņš izslējās un kaut ko teica Čeringam Tibetiešu valodā.
Čerings pārtulkoja: — klostera priekšnieks lūdz, lai sieviete atkārto savu vārdu.
— Konstansa Grīna, atskanēja klusa, bet apņēmīga balss.
Čerings pārtulkoja to Tibetiešu valodā, ar grūtībām izrunājot vārdu.
Atkal iestājās klusums, vēl ilgāks nekā iepriekš.
Tad atkal mājiens ar pirkstu, atkal sirmgalvis kaut ko iečukstēja ausī jaunajam mūkam, un tas atkārtoja skaļāk.
Čerings jautāja: — klostera priekšnieks vēlas zināt, vai tas ir īstais vārds.
Konstansa pamāja ar galvu. — jā, tas ir mans īstais vārds.
Vecais lama lēni pacēla kaulaino roku un ar pirkstu, ko rotāja vismaz collu garš nags, norādīja uz ēnā slīgstošu sienu. Visi skatieni pievērsās tempļa gleznojumam, kas bija paslēpts aiz aizkara, viena no daudzajiem pie zāles sienam.
Čerings piegājā, pacēla aizkaru un apgaismoja sienu ar sveci. Parādījās pārsteidzoši spilgts un sarežģīts gleznojums: koši zaļa dievietes figūra ar astoņam rokam sēž uz balta mēness diska, bet viņai apkārt kā vētras nesti riņķo dievi, dēmoni, mākoņi, kalni un zelta ornamenti.
Vecais lama atkal kaut ko iečukstēja ausī jaunajam mūkam, čāpstinādams bezzobaino muti. Tad viņš smaidīdams atlaidās pret sienu, kamēr Čerings pārtulkoja viņa vārdus.
— viņa svētība lūdz pievērst uzmanību Zaļās Taras Tankas2 gleznojumam.
Atskanēja balsu murdoņa un šļūcoši soļi, kad mūki piecēlās no soliem un bijīgi nostājās pusaplī pie gleznas, kā skolnieki gaidīdami skolotāja lekciju.
Vecais lama pamāja ar kaulaino roku, likdams Konstansai Grīnai pievienoties šim pulciņam, un viņa steidzīgi paklausīja; mūki pakāpas sāņus, atbrīvodami viņai vietu.
— šajā gleznā ir attēlota zaļā tara, Čerings turpināja tulkot starpnieka atkārtotos vecā mūka vārdus. Viņa ir visu Budu māte. Viņai piemīt pastavība. Arī gudrība, prāta asums, atra domašana, dāsnums un bezbailība. Viņa svētība aicina sievieti pieiet tuvāk un aplūkot zaļas taras Mandalu.
Konstansa piesardzīgi paspēra soli uz priekšu.
— viņa svētība jautā, kāpēc šai māceklei ir dots zaļās taras vārds.
Konstansa paraudzijās apkārt. Nesaprotu, ko jūs ar to domājāt.
— tavs vārds ir Konstansa Grīna1 . Šis vārds izsaka divas svarīgākās Zaļās Taras īpašības. Viņa svētība jautā, kā tu ieguvi šo vārdu.
— Grīna ir mans uzvārds. Anglijā tas ir visai izplatīts, bet par tā izcelsmi man nav ne jausmas. Vārdu Konstansa man deva māte. Tas bija iecienīts toreiz.., tajā laika, kad es piedzimu. Tas, ka manam vārdam ir kāda līdzība ar Zaļo Tāru, droši vien ir tikai sagadīšanas.