Pasniegusies somiņa, viņa izņēma plānu kārbiņu, atvēra to un izcēla no samta polsterējuma spožu skalpeli. To bija dāvinājis viņš.
Turēdama asmeni gatavība, viņa klusi ielavijas kajīte. Tas galvenais salons bija ovāls ar milzīgu logu divu stāvu augstuma un ar skatu uz melnajiem Atlantijas okeāna ūdeņiem dziļi leja. Ivis pa kreisi veda uz mantu glabāšanas telpu, pa labi uz istabu, ko viņa un Aloizijs izmantoja par darbistabu. Salonu blāvi apgaismoja nelielas spuldzītes. Ārā, aiz loga, mēnesnīca sudrabaini apspīdēja okeāna viļņus, rotājot kuģa ceļu ar dārgakmeņiem. Gaisma varēja saskatīt dīvānu, divus atzveltnes krēslus, ēdamtelpu, nelielas klavieres. Labaja un kreisaja puse izliektas kāpnes veda augšā. Pa kreisi uz. Pendergasta, pa labi uz Konstansas guļamistabu. Klusi paspērusi vēl vienu soli uz priekšu, viņa pastiepa kaklu un paraudzijās augšup.
Viņas istabas durvis bija pavērtas. Zem tam spīdēja bali dzeltena gaisma.
Konstansa ciešāk satvēra skalpeli. Tad lēni un nedzirdami šķērsoja salonu un sāka kāpt augšā pa kāpnēm.
Vakara gaita okeāna viļņi pamazam pieņēmās spēkā. Kuģa lena šūpošanās, kas vēl nesen bija tikko manama, tagad bija skaidri sajūtama. Vīrs galvas, tālu priekšā atskanēja gari stiepts, sērīgs kuģa svilpes pūtiens. Ar vienu roku turoties pie margam, Konstansa lēni, piesardzīgi lika soļus uz pakāpieniem.
Nonākusi uz kāpņu laukumiņa, viņa piegāja pie durvīm. No istabas nebija dzirdama neviena skaņa. Viņa apstājās. Tad ar spēku atgrūda vaļa durvis un metas iekša.
Atskanēja izbiļa sauciens. Konstansa pagriezās skaņas virziena, turēdama skalpeli izstiepta roka.
Ta bija kajītes stjuarte, tumšmatainā sieviete, kas iepriekš bija ienākusi pieteikties. Viņa stāvēja pie grāmatplaukta, acīmredzot lasīdama gramatu, kuni pārbīli nupat bija nometusi. Tagad viņa raudzijās uz Konstansu ar pārsteigumā, izmisuma un baiļu izteiksmi sejā. Viņa nespēja atraut skatienu no spožā skalpeļa.
ko jūs te meklējat? Noprasīja Konstansa.
Sieviete ilgi nespēja atjēgties no pārsteiguma. Atvainojiet, jaunkundz. Lūdzu, es tikai ienācu sagatavot gultas… viņa taisnojas neveiklājā austrumEiropas izruna. Ar šausmam seja viņa joprojām raudzijās uz skalpeļa asmeni.
Konstansa ielika skalpeli atpakaļ kārbiņā, bet to somiņa. Tad pasniedzās pēc talruņa līdzās gultai, lai izsauktu apsardzi.
nē! Iesaucas sieviete. Lūdzu! Viņi mani pametis nakamāja ostā, atstas Ņujorka, bet ka es no turienes tikšu mājas!
Konstansa vilcinājās, turēdama roku uz klausules. Viņa piesardzīgi nopētīja sievieti.
lūdzu, piedodiet, sieviete turpināja. Es ienācu sagatavot gultu, nolikt uz spilvena šokoladiti. Un tad ieraudzīju… ieraudzīju… viņa norādīja uz nokritušo gramatu.
Konstansa paraudzījās uz to. Viņai par lielu pārsteigumu, tas bija plāns sejumiņš "ahmatovas dzeja".
Konstansa pati īsti nesaprata, kāpēc paņēma līdzi šo gramatu. Viņu sapinaja ar to saistītas atmiņas un tas mantojums. Tagad bija grūti pat raudzīties uz to. Varbūt viņa veda to līdzi tāpat kā grēku nožēlotajs nesa ērkšķu jostu cerība, ka sāpes palīdzes izpirkt kļudīšanas grēku.
juma patīk ahmatova? Viņa jautāja.
Sieviete pamāja ar galvu. Es nedrīkstēju ņemt līdzi uz šejieni gramatas. Man to pietrūkst. Un tad, kārtojot jūsu gultu, es ieraudzīju… jūsu gramatas. Viņa norija siekalas.
Konstansa joprojām domīgi vēroja viņu. Es iededzu visdārgākās sveces, viņa citēja ahmatovu. Citu pēc citas, lai svētītu šo nakti.
Neatraudama skatienu no Konstansas, sieviete atbildēja: kopā ar tevi, kas neatnāca, es gaidu jauna gada dzimšanu.
Konstansa atkāpās no telefona.
mājās, baltkrievijā, es mācīju ahmatovas dzeju, paskaidroja stjuarte.
vidusskola?
Sieviete papurinaja galvu. Universitāte. Protams, krievu valodā.
-jus esat profesore? Konstansa pārsteigtā jautāja.
biju. Es zaudēju darbu tāpat kā daudzi citi.
un tagad jūs strādājāt uz kuģa… par istabeni?
Sieviete skumji pasmaidīja. Šeit tādu ir daudz. Cilvēki zaudē darbu. Mūsu pašu valstis nav daudz darba vietu. Visur valda korupcija.
jūsu ģimene?
maniem vecākiem bija zemnieku saimniecība, bet valdība to atņēma piesārņojumā dēļ. No černobiļas. Indīgie izgarojumi plūda uz rietumiem. Desmit gadus es universitāte pasniedzu krievu literaturu. Bet tad zaudēju šo amatu. Vēlāk uzzināju par darbu uz lielajiem kuģiem. Pieteicos un saku strādāt, sutu naudu uz mājām, viņa skumji pašūpoja galvu.
Konstansa apsēdas tuvakaja krēsla. Ka jūs sauc?
Marija Kazuļina.
Marija, es esmu ar mieru aizmirst šo privāto lietu neaizskaramības pārkāpumu. Bet par to es vēlētos jūsu palīdzību.
Sievietes acis pazibēja bažas. Ka gan es varētu jums palīdzēt?
es vēlētos laiku pa laikam iegriezties apakšējos klājos, aprunāties ar strādniekiem, ar stjuartiem, dažādiem apkalpes locekļiem. Uzdot dažus jautājumus. Jūs varētu mani ar viņiem iepazīstināt, aizbilst labu vārdu.
jautājumus? Sievietes balsi iezagās nemiers. Jūs strādājāt kuģniecība?
Konstansa papurinaja galvu. Ne. Man ir pašai savi iemesli, tie ir personiski. Nav saistīti ar parvadajumu firmu vai kuģi. Atvainojiet, ja pašlaik neko sīkāk nevaru paskaidrot.
Marija Kazuļina, šķiet, mazliet nomierinājās, tomēr vēl šaubijas. Tā es varu iekļūt nepatikšanas.
es rīkošos ļoti piesardzīgi. Gribu tikai patērzēt, uzdot dažus jautājumus.
kādus jautājumus?
par dzīvi uz kuģa, par kādiem neparastiem notikumiem, tenkas par pasažieriem. Un par to, vai kāds kajītēs nav redzējis kādu noteiktu priekšmetu.
par pasažieriem? Tā gan nav laba doma.
Konstansa vilcinājās. Kazuļinas kundze, es pateikšu jums, kāds ir mans mērķis, ja jūs apsolīsiet nevienam to neizpaust.
Mirkli šaubījusies, istabene pamāja ar galvu.
es meklēju kaut ko, kas ir paslēpts uz šī kuģa. Kādu senlietu, svētu un ļoti retu. Es cerēju, ka varētu iepazīties ar apkalpojošo personālu un mēģināt uzzināt, vai kāda kajītē nav redzēts kaut kas līdzīgs.
un kas tā ir par senlietu? Ka tā izskatās?
Konstansa brīdi klusēja. Tā ir gara šaura koka kaste, ļoti sena, ar savādiem uzrakstiem.
Marija apdomāja dzirdēto. Tad izslējās. I,abi, es jums palīdzēšu. Viņa pasmaidīja tādā ka priecīga satraukuma. Strādāt uz kruiza kuģa ir frrirvnigi. Tā būs patīkama pārmaiņa. Un jūsu mērķis ir labs.
Konstansa pastiepa roku, un Marija to paspieda.
Tad stjuarte nopētīja viņu. Es jums sadabūšu tādu pašu formastērpu. Viņa norādīja uz savu apģērbu. Pasažieru drebēs jūs leja nedrīkstat rādīties.
paldies. Ka es varu ar jums sazināties?
līs došu ziņu jums, atbildēja Marija. Viņa pietupas, pacēla gramatu un atdeva to Konstansai. Ar labu nakti, jaunkundz.
Konstansa uz brīdi satvēra viņas plaukstu, tad iespieda tajā gramatu. Ņemiet to. Un, lūdzu, nesauciet mani par jaunkundzi. Mans vārds ir Konstansa.
Kautrīgi pasmaidījusi, Marija devās pie durvīm un izgāja no kajītes.
15
Flotes dienesta pavadītajos gados kapteiņa palīgs Gordons sers bija redzējis daudzus komandtiltiņus no admiralitātes kuteriem līdz iznicinātājiem un kruizu kuģiem. Taču "Britānijas" komandtiltiņš atšķiras no tiem visiem. Tas bija klusāks, ultramoderns, plašs un nemaz neatgādinaja kuģa vadības telpu