tik daudz tur bija datoru ekrānu, elektronisku konsoļu, meraparatu un printeru. Itin viss uz šī komandtiltiņa bija visjaunāko un izcilāko tehnoloģiju piemers. Drīzāk, nodomāja Lesērs, tas atgādinaja francijas atomelektrostacijas vadības telpu, ko viņš bija apmeklējis pagājušaja gada. Tagad stūres maju dēvēja par "integrēto komandtiltiņa sistēmas darbstaciju", bet kāršu galds bija "centrālā navigācijas konsole". Pats stūres rats bija grezns mākslas darbs no mahagonija un nospodrinātā misiņa, taču ierīkots tikai tāpēc, ka to vēlējās redzēt pasažieri, kuri šeit viesojas. Stūrmanis šim ratam pat nepieskārās, un Lesērs brīžiem šaubījās, vai tas vispār darbojas. Sturesvirs kuģi vadīja ar četrām kursorsvīram
— katru savam ārējam motoram un vēl divām, kuras vadīja priekšgala un sānu dzenskrūves. Galvena motora jauda tika regulēta ar droseļu komplektu, līdzīgi ka reaktīvajas lidmašīnas. Tas viss vairāk atgādinaja augstākā līmeņa datorspēli nekā kuģa komandtiltiņu ierastāja izpratnē.
Zem lielo logu rindas, kas stiepās no kreisa līdz labajam bortam, desmitiem datoru darbstaciju uzkraja un parraidija visu iespējamo informāciju par kuģi un tā apkārtni par motoriem, ugunsdzēsības iericēm, hermētiskumu, komunikācijām; tur bija arī sinoptiskas kartes, satelītu displeji un neskaitāmi citi rādītāji. Tur bija arī divi kāršu galdi ar rūpīgi novietotam jūras kartēm, kuras, šķiet, neviens nelietoja.
Neviens, izņemot Lesēru.
Viņš ieskatījās pulksteni divdesmit minūtes pāri pusnaktij, paraudzijās ārā pa priekšējiem logiem. Milzīga kuģa spožas gaismas apspīdēja tumšo okeānu simtiem jardu uz visam pusēm, taču pati jūra bija pārāk zemu četrpadsmit klāju attālumā -, tāpēc, ja vien nebūtu jūtama viegla šūpošanās, viņš varētu iedomāties, ka atrodas debesskrāpja augšējā stāvā. Viņi jau sen bija pabraukuši garām lēni pulsējošajai falmutas bākai, drīz pēc tam penzansas bākai. Tagad priekšā atklāts okeāns līdz pat Ņujorkai.
Kopš Sauthemptonas locis, kas bija palīdzējis izvest kuģi no kanāla, bija to atstājis, uz komandtiltiņa atradās visi dežurejošie virsnieki. Pat vēl vairāk. Visi klāja virsnieki vēlējās piedalīties "Britānijas" pasaulē lielākā un lepnākā kuģa pirmā brauciena pirmajā maiņā.
Komandas kapteine Kerola Meisone uzrunāja sardzes virsnieku klusā balsī, kas labi iederējās uz moderna komandtiltiņa. Vigo kungs, kāds ir pašreizējais stāvoklis? Tas bija tīri formāls jautājums, jo mūsdienīgās elektronikas sistēmas pastāvīgi rādīja informāciju ekrānos, kur tā bija redzama visiem. Taču Meisone bija tradīciju piekritēja un ļoti punktuālā.
Virzāmies ar ātrumu divdesmit septiņi mezgli pēc kursa divi pieci divi nulle, satiksme neliela, jūras stāvoklis trešais, vējš ir viegls un no kreisa borta puses. Ir paisuma straume, nedaudz vairāk par vienu mezglu, no ziemeļaustrumiem.
Viens no malējiem novērotājiem vērsās pie sardzes virsnieka. Kuģis labā borta pusē, apmēram četri punkti, ser.
Lesērs ieskatījās ecdis13 ekrānā.
— vai fiksējat to, Vigo kungs? Jautāja Meisone.
— sekoju tam, ser. Lzskatas pēc supertankkuģa, virzās ar ātrumu divdesmit mezgli, attālums divpadsmit jūdzes. Šķērsojošs kurss.
Neviens neuztraucās. Lesērs zināja, ka viņu kuģim ir priekšroka un visiem citiem jādod viņiem ceļš, un otram kuģim, kas bija gadījies priekšā, vēl bija pietiekami daudz laika mainīt kursu.
— ziņojiet man, kad tas mainīs kursu, vigo kungs.
— jā, ser.
Lesēram vienmēr šķita tik savādi dzirdēt, ka sievieti kapteini uzruna "ser", taču viņš zināja, ka tādā ir reglamenta noteikta kārtība gan uz armijas, gan civilajiem kuģiem. Sieviešu kapteiņu taču ir tik maz.
barometrs turpina kristies? Jautāja Meisone.
puspunkts pēdējas trīsdesmit minūtēs.
ļoti labi. Uzturiet pašreizējo kursu.
Lesērs slepus uzmeta skatienu kapteinei. Meisone nekad nerunāja par savu vecumu, bet Lesērs nosprieda, ka viņai varētu būt četrdesmit, varbūt četrdesmit viens gads. Dažkārt ir grūti noteikt vecumu cilvēkiem, kuri visu dzīvi pavada jūrā. Kapteine bija gara, slaida, un viņai piemita savdabīga lietišķa un nopietna pievilcība. Viņas seja bija mazliet piesarkusi droši vien no uztraukuma pirmajā braucienā kapteines amatā. Īsos brūnos matus viņa bija paslēpusi zem formas cepures. Lesērs vērojā, ka viņa staiga pa komandtiltiņu, ieskatās kādā ekrānā, klusi uzruna kādu komandas locekli. Daudzējādā ziņā viņa bija ideala komandiere mierīga un savaldīga, nevis sīkumaina vai uzstājīgā, prasīga, bet ne kundziska. Viņa no padotajiem gaidīja daudz, bet arī pati strādāja centīgāk par visiem. Turklāt viņai piemita īpašs starojums uzticamības un profesionālismā magnētisms, ar kādu ir apveltīti tikai paši labākie virsnieki. Komanda viņu cienījā, un tas bija pelnīti.
Viņai nemaz nebija jabūt uz komandtiltiņa, arī Lesēram ne. Taču visi vēlējās piedalīties pirmā brauciena pirmās nakts sardze un verot, ka Meisone komandē. Viņai pienācās visas tiesības būt "Britānijas" pavelniecei. Taču notika citādi, un tas bija bēdīgi, ļoti bēdīgi.
Pēkšņi atvērās durvis un ienāca komodors Katers. Noskaņojums uz komandtiltiņa acumirklī mainījās. Augumi saspringa, sejas sastinga. Dežurējošais sardzes virsnieks savilka pārgudru sejas izteiksmi. Tikai Meisone ne aci nepamirkšķināja. Atgriezās pie navigācijas konsoles, paraudzijās pa logu, klusi uzrunāja stūrmani.
Katera loma vismaz teorētiski bija drīzāk ceremoniāla. Viņš bija kuģa pārstāvis pasažieru acīs. Viņš, protams, bija kuģa komandieris, taču uz okeāna laineriem komodors reti iegriezās uz komandtiltiņa. Kuģa ikdienas vadība tika uzticēta komandas kapteinim.
Taču tagad izskatījās, ka šis brauciens varētu būt citāds.
Komodors Katers spēra soli uz priekšu. Pagriezās uz vienas kājas, tad, salicis rokas aiz muguras, apstaigaja komandtiltiņu uz vienu, tad uz otru pusi, pētot monitorus. Viņš bija neliela auguma vīrs ar iespaidīgu miesasbuvi, tēraudpelēkiem matiem un gaļīgu seju, kas pat šajā blāvajā apgaismojumā bija tumši sārta. Viņa formastērps vienmēr bija nevainojami spodrs.
— Viņi nemaina kursu, sardzes virsnieks teica Meisonei. Līdz sadursmei deviņas minūtes. Virzās pēc nemainīga kursa un tuvojās.
Iestājās neliela spriedze.
Meisone pienāca un ieskatījās ecdis. Radist, izsauciet viņus sešpadsmitajā kanāla.
— kuģis man priekšā pa labi, ierunājās radio inženieris. Kuģis man priekšā pa labi, izsauc "Britānija", vai dzirdat?
Atbildes vietā tikai fona troksnis.
— kuģis man priekšā pa labi, vai dzirdat?
Klusumā pagāja minūte. Katers stāvēja ka pienaglots, salicis rokas aiz muguras, un, neteikdams ne vārda, vēroja notiekošo.
— tas joprojām nemaina kursu, sardzes virsnieks ziņoja Meisonei. Līdz sadursmei astoņas minūtes, un tas virzās tieši pa sadursmes kursu.
Lesēru biedeja apziņa, ka abi kuģi tuvojās viens otram ar kopējo ātrumu četrdesmit četri mezgli apmēram piecdesmit jūdzes stundā. Ja supertankkuģis drīz nesāks mainīt kursu, stāvoklis kļūs bīstams.
Meisone pieliecās pie ecdis un cieši ieskatījās tajā. Pēkšņi visu komandtiltiņu pārņēma nemiers. Lesēram tas atgādinaja kāda karaliskas flotes virsnieka teikto: kuģošanā ir deviņdesmit procenti garlaicības un desmit procenti šausmu. Nekāda vidusceļa nebija. Viņš paraudzijās uz Kateru, kura sejas izteiksme bija neizdibināmā, tad uz Meisoni, kas saglabāja mieru.