Выбрать главу

tik daudz tur bija datoru ekrānu, elektronisku konsoļu, meraparatu un printeru. Itin viss uz šī komandtiltiņa bija visjaunāko un izcilāko tehnoloģiju piemers. Drīzāk, nodomāja Lesērs, tas atgādinaja francijas atomelektrostacijas vadības telpu, ko viņš bija ap­meklējis pagājušaja gada. Tagad stūres maju dēvēja par "integrē­to komandtiltiņa sistēmas darbstaciju", bet kāršu galds bija "centrālā navigācijas konsole". Pats stūres rats bija grezns mākslas darbs no mahagonija un nospodrinātā misiņa, taču ierīkots tikai tāpēc, ka to vēlējās redzēt pasažieri, kuri šeit viesojas. Stūr­manis šim ratam pat nepieskārās, un Lesērs brīžiem šaubījās, vai tas vispār darbojas. Sturesvirs kuģi vadīja ar četrām kursorsvīram

— katru savam ārējam motoram un vēl divām, kuras vadīja priekšgala un sānu dzenskrūves. Galvena motora jauda tika re­gulēta ar droseļu komplektu, līdzīgi ka reaktīvajas lidmašīnas. Tas viss vairāk atgādinaja augstākā līmeņa datorspēli nekā kuģa ko­mandtiltiņu ierastāja izpratnē.

Zem lielo logu rindas, kas stiepās no kreisa līdz labajam bor­tam, desmitiem datoru darbstaciju uzkraja un parraidija visu iespējamo informāciju par kuģi un tā apkārtni par motoriem, ugunsdzēsības iericēm, hermētiskumu, komunikācijām; tur bija arī sinoptiskas kartes, satelītu displeji un neskaitāmi citi rādītāji. Tur bija arī divi kāršu galdi ar rūpīgi novietotam jūras kartēm, kuras, šķiet, neviens nelietoja.

Neviens, izņemot Lesēru.

Viņš ieskatījās pulksteni divdesmit minūtes pāri pusnaktij, paraudzijās ārā pa priekšējiem logiem. Milzīga kuģa spožas gais­mas apspīdēja tumšo okeānu simtiem jardu uz visam pusēm, ta­ču pati jūra bija pārāk zemu četrpadsmit klāju attālumā -, tā­pēc, ja vien nebūtu jūtama viegla šūpošanās, viņš varētu iedomāties, ka atrodas debesskrāpja augšējā stāvā. Viņi jau sen bija pabraukuši garām lēni pulsējošajai falmutas bākai, drīz pēc tam penzansas bākai. Tagad priekšā atklāts okeāns līdz pat Ņujorkai.

Kopš Sauthemptonas locis, kas bija palīdzējis izvest kuģi no kanāla, bija to atstājis, uz komandtiltiņa atradās visi dežurejošie virsnieki. Pat vēl vairāk. Visi klāja virsnieki vēlējās piedalīties "Britānijas" pasaulē lielākā un lepnākā kuģa pirmā brauciena pir­majā maiņā.

Komandas kapteine Kerola Meisone uzrunāja sardzes virsnie­ku klusā balsī, kas labi iederējās uz moderna komandtiltiņa. Vi­go kungs, kāds ir pašreizējais stāvoklis? Tas bija tīri formāls jautājums, jo mūsdienīgās elektronikas sistēmas pastāvīgi rādīja informāciju ekrānos, kur tā bija redzama visiem. Taču Meisone bi­ja tradīciju piekritēja un ļoti punktuālā.

Virzāmies ar ātrumu divdesmit septiņi mezgli pēc kursa di­vi pieci divi nulle, satiksme neliela, jūras stāvoklis trešais, vējš ir viegls un no kreisa borta puses. Ir paisuma straume, nedaudz vairāk par vienu mezglu, no ziemeļaustrumiem.

Viens no malējiem novērotājiem vērsās pie sardzes virsnieka. Kuģis labā borta pusē, apmēram četri punkti, ser.

Lesērs ieskatījās ecdis13 ekrānā.

— vai fiksējat to, Vigo kungs? Jautāja Meisone.

— sekoju tam, ser. Lzskatas pēc supertankkuģa, virzās ar ātru­mu divdesmit mezgli, attālums divpadsmit jūdzes. Šķērsojošs kurss.

Neviens neuztraucās. Lesērs zināja, ka viņu kuģim ir priekš­roka un visiem citiem jādod viņiem ceļš, un otram kuģim, kas bija gadījies priekšā, vēl bija pietiekami daudz laika mainīt kursu.

— ziņojiet man, kad tas mainīs kursu, vigo kungs.

— jā, ser.

Lesēram vienmēr šķita tik savādi dzirdēt, ka sievieti kapteini uzruna "ser", taču viņš zināja, ka tādā ir reglamenta noteikta kārtība gan uz armijas, gan civilajiem kuģiem. Sieviešu kapteiņu ta­ču ir tik maz.

barometrs turpina kristies? Jautāja Meisone.

puspunkts pēdējas trīsdesmit minūtēs.

ļoti labi. Uzturiet pašreizējo kursu.

Lesērs slepus uzmeta skatienu kapteinei. Meisone nekad nerunāja par savu vecumu, bet Lesērs nosprieda, ka viņai varētu būt četrdesmit, varbūt četrdesmit viens gads. Dažkārt ir grūti noteikt vecumu cilvēkiem, kuri visu dzīvi pavada jūrā. Kapteine bija ga­ra, slaida, un viņai piemita savdabīga lietišķa un nopietna pie­vilcība. Viņas seja bija mazliet piesarkusi droši vien no uztrau­kuma pirmajā braucienā kapteines amatā. Īsos brūnos matus viņa bija paslēpusi zem formas cepures. Lesērs vērojā, ka viņa staiga pa komandtiltiņu, ieskatās kādā ekrānā, klusi uzruna kādu ko­mandas locekli. Daudzējādā ziņā viņa bija ideala komandiere mierīga un savaldīga, nevis sīkumaina vai uzstājīgā, prasīga, bet ne kundziska. Viņa no padotajiem gaidīja daudz, bet arī pati strādāja centīgāk par visiem. Turklāt viņai piemita īpašs starojums uzticamības un profesionālismā magnētisms, ar kādu ir apveltīti tikai paši labākie virsnieki. Komanda viņu cienījā, un tas bija pel­nīti.

Viņai nemaz nebija jabūt uz komandtiltiņa, arī Lesēram ne. Ta­ču visi vēlējās piedalīties pirmā brauciena pirmās nakts sardze un verot, ka Meisone komandē. Viņai pienācās visas tiesības būt "Britānijas" pavelniecei. Taču notika citādi, un tas bija bēdīgi, ļo­ti bēdīgi.

Pēkšņi atvērās durvis un ienāca komodors Katers. Noskaņo­jums uz komandtiltiņa acumirklī mainījās. Augumi saspringa, se­jas sastinga. Dežurējošais sardzes virsnieks savilka pārgudru se­jas izteiksmi. Tikai Meisone ne aci nepamirkšķināja. Atgriezās pie navigācijas konsoles, paraudzijās pa logu, klusi uzrunāja stūr­mani.

Katera loma vismaz teorētiski bija drīzāk ceremoniāla. Viņš bija kuģa pārstāvis pasažieru acīs. Viņš, protams, bija kuģa ko­mandieris, taču uz okeāna laineriem komodors reti iegriezās uz komandtiltiņa. Kuģa ikdienas vadība tika uzticēta komandas kap­teinim.

Taču tagad izskatījās, ka šis brauciens varētu būt citāds.

Komodors Katers spēra soli uz priekšu. Pagriezās uz vienas kājas, tad, salicis rokas aiz muguras, apstaigaja komandtiltiņu uz vienu, tad uz otru pusi, pētot monitorus. Viņš bija neliela augu­ma vīrs ar iespaidīgu miesasbuvi, tēraudpelēkiem matiem un ga­ļīgu seju, kas pat šajā blāvajā apgaismojumā bija tumši sārta. Vi­ņa formastērps vienmēr bija nevainojami spodrs.

— Viņi nemaina kursu, sardzes virsnieks teica Meisonei. Līdz sadursmei deviņas minūtes. Virzās pēc nemainīga kursa un tuvojās.

Iestājās neliela spriedze.

Meisone pienāca un ieskatījās ecdis. Radist, izsauciet vi­ņus sešpadsmitajā kanāla.

— kuģis man priekšā pa labi, ierunājās radio inženieris. Kuģis man priekšā pa labi, izsauc "Britānija", vai dzirdat?

Atbildes vietā tikai fona troksnis.

— kuģis man priekšā pa labi, vai dzirdat?

Klusumā pagāja minūte. Katers stāvēja ka pienaglots, salicis rokas aiz muguras, un, neteikdams ne vārda, vēroja notiekošo.

— tas joprojām nemaina kursu, sardzes virsnieks ziņoja Meisonei. Līdz sadursmei astoņas minūtes, un tas virzās tieši pa sadursmes kursu.

Lesēru biedeja apziņa, ka abi kuģi tuvojās viens otram ar ko­pējo ātrumu četrdesmit četri mezgli apmēram piecdesmit jūdzes stundā. Ja supertankkuģis drīz nesāks mainīt kursu, stāvoklis kļūs bīstams.

Meisone pieliecās pie ecdis un cieši ieskatījās tajā. Pēkšņi vi­su komandtiltiņu pārņēma nemiers. Lesēram tas atgādinaja kāda karaliskas flotes virsnieka teikto: kuģošanā ir deviņdesmit procenti garlaicības un desmit procenti šausmu. Nekāda vidusceļa nebija. Viņš paraudzijās uz Kateru, kura sejas izteiksme bija neizdibināmā, tad uz Meisoni, kas saglabāja mieru.