— ko, ellē, viņi dara? Pukojās sardzes virsnieks.
— neko, Meisone vēsi atteica. Tur jau tā nelaime. Viņa spēra soli uz priekšu. Vigo kungs, es uzņemos izvairīšanas manevra vadību.
Vigo atkāpās ar neslēptu atvieglojumu sejā.
Viņa pievērsās stūrmanim. — Stūri pa kreisi divdesmit grādus.
— klausos, stūri pa kreisi divdesmit…
Pēkšņi Katers partrauca stūrmaņa pavēles apstiprinājumu. Kapteine Meisone, mūsu kuģim ir priekšroka.
Meisone pacēla galvu. Jā, ser. Taču tā supertankkuģa manevretspeja ir gandrīz nulle, un tas varbūt jau ir pārāk tuvu, lai…
— kapteine Meisone, es atkārtoju mūsu kuģim ir priekšroka.
Uz komandtiltiņa iestājās saspringts klusums. Katers pagriezās pret stūrmani. Turēt kursu divi piecrdivi.
— klausos, ser, uz divi pieci divi.
Lesērs priekšgala labaja puse varēja saskatīt tankkuģa gaismas, kas kļuva arvien spožākās. Viņš juta, ka uz pieres izspiežas sviedri. Protams, viņiem bija priekšroka un otram kuģim jādod viņiem ceļš, taču dažkart ir jārēķinās ar apstākļiem. Tankkuģim varbūt ieslegts autopilots un komanda aizņemta ar citiem darbiem. Ko var zināt varbūt viņi kopkajīte skatas pornofilmas vai piedzērušies guļ uz grīdas.
dodiet svilpes signālu, pavēlēja Katers.
Nakts klusumu paršķela "Britānijas" varena svilpe, kas bija dzirdama vairāk nekā piecdesmit judžu attālumā. Pieci pūtieni briesmu signāls. Abi komandtiltiņa novērotāji savos posteņos modri raudzijās binokļos. Spriedze kļuva neizturama.
Katers pieliecas pie rācijās. Kuģi, kas šķērso mums ceļu priekšā pie laba borta, izsauc "Britānija". Mums ir priekšroka, jums jamaina kurss. Vai saprotat?
— Tikai fona šņākoņa.
Svilpe iēkaucas atkal. Supertankkuģa gaismas jau bija saskatāmas ka atsevišķi punktiņi. Lesērs pat varēja saskatīt tankkuģa komandtiltiņa logus ka neskaidru apgaismotu joslu.
— kapteini, ierunājās Meisone, pat ja tagad viņi mainītu kursu, es šaubos, vai…
— līdz sadursmei četras minūtes, ziņoja sardzes virsnieks.
Velns un elle, mēs saskriesimies, Lesērs nodomājā, pats nespēdams tam noticēt.
Uz komandtiltiņa iestājās biedējošs klusums, "Britānijas" svilpe atkal raidīja trauksmes signālu.
— tas maina kursu pa labi, ziņoja novērotājs. Tas maina, ser!
Atskanēja supertankkuģa svilpe, ar trim īsiem pūtieniem vēstot par ārkārtas atkapšanas manevru, sen jau bija laiks, nodomāja i ,esērs.
— saglabāt kursu, pavēlēja Katers.
Lesērs raudzijās uz ecdis. Mokoši lēni arpa vektoru radars parreķinaja supertankkuģa kursu. Ar milzīgu atvieglojumu viņš apjautā, ka briesmas tūlīt būs garām supertankkuģis pabrauks garām gar labo bortu. Visi uz komandtiltiņa atviegloti uzelpojā, atskanēja balsu murdoņa, daži klusi nolamājas.
Katers, saglabajot pilnīgu mieru, pievērsās komandas kapteinei. Kapteini Meisone, vai drīkstu jautāi, kāpēc jūs samazinajat ātrumu līdz divdesmit četriem mezgliem?
— Gaidama vētra, atbildēja Meisone. Kompānijās noteikumi prasa, ka pirmajā vakara pasažieriem jāļauj pierast pie atklātas jūras…
— Es zinu, ko prasa šie noteikumi, Katers viņu partrauca. Viņš runāja lēni, klusā balsī, kas nezin kāpēc bija daudz iedarbigak nekā uzkliegšana. Palieliniet ātrumu līdz trīsdesmit mezgliem.
— klausos, ser, stūrmanis atbildēja bezkaislīgi ka robots. Palielinu ātrumu līdz trīsdesmit mezgliem.
— Vigo kungs, varat atkal pārņemt sardzi.
— klausos, ser.
Katers joprojām raudzijās uz Meisoni. Runājot par noteikumiem man kļuvis zināms, ka viens no šī kuģa virsniekiem šovakar redzēts iznakam no kāda pasažiera kajītes.
Viņš bndi klusējā, ļaujot spriedzei pieaugt.
— nav svarīgi, vai tas ir saistīts ar seksuālu deku. Mēs visi zinām, kādi ir noteikumi par biedrošanos ar pasažieriem.
Turēdams rokas aiz muguras, viņš lēni pagriezās un ieskatījās seja kairam virsniekām, hdz atkal nonāca pie Meisones.
— vai drīkstu atgādinat jums, ka šis nav nekāds mīlas kuģis? Šādā uzvedība netiks paciesta. Pasažieru nepiedienīgās izdarības lai paliek uz viņu pašu sirdsapziņas. Mana komanda nedrīkst atļauties neko tamlīdzīgu.
Lesērs pārsteigts ieraudzījā, ka Meisones seja piesarkusi vēl košak.
Nevar but, viņš nodoma ja. Tai nu kurš pārkāptu noteikumus, bet ne jau viņa.
Atvērās komandtiltiņa durvis, un ienāca drošības dienesta vadītājs Patriks Kempers. Pamanījis Kateru, viņš devās pie ta. Ser, es…
Ne tagad, atbildēja Katers. Kempers apstājās un apklusa.
Uz visiem lielajiem kruiza kuģiem, kur Lesērs bija dienejis, kapteiņa galvenais pienākums bija draudzēties ar pasažieriem, sēdēt goda vieta lepnas, līksmas vakariņās pie kapteiņa galda un pārstāvēt kuģa komandu attiecības ar viesiem. Komandas kapteinis, pēc ranga būdams otrais, vadīja visu kuģa ikdienas darbību. Taču Katers bija slavens ar savu nicīgo attieksmi pret saviesīgiem pienākumiem un laikam bija nolēmis saglabāt šo parādumu arī, pirmoreiz būdams kapteiņa loma. Viņš bija veca kaluma virsnieks, bijušais karaliskas flotes komodors, nācis no dižciltīgas ģimenes un, ka šķita Lesēram, izsities uz augšu pāri savam spējam. Pirms dažiem gadiem "Olimpijas" kapteiņa postenis bija ticis Katera niknakājām sāncensim, un tas viņam bija ļoti ķeries pie sirds. Viņš bija licis lieta visas pazīšanas augstas aprindas, lai iegutu "Britānijas" kapteiņa amatu, kas pēc nopelniem pienācās Meisonei, un tagad viņa nodomi bija skaidri. Viņš darīs visu iespējamo, lai panāklu, ka šis "Britānijas" pirmais brauciens kļūst par viņa karjeras spožāko vainagu arī pārspējot "Olimpijas" ātruma rekordu okeāna šķērsošana. Vētra viņu neaptures, Lesērs dnimi nodomājā, drīzāk vēl vairāk uzkurinās viņa apņēmību. Kruiza kuģi bēg no vētras, bet okeāna laineris, okeāna laineris, laužas tai cauri un iztur.
Lesērs paraudzijās uz Meisoni. Viņa raudzijās ārā pa priekšējiem logiem, mierīga un savaldīga. Tikai ātri gaistošais sārtums seja liecinaja par pārciestu satraukumu. Pagaidam, izmēģinājumā brauciena laika un arī šodien, dodoties ceļa, viņa bija uzņēmusi kapteiņa kritiku un netaktiskumu mierīgi un labvēlīgi. Viņa, šķiet, pat nebija ņēmusi ļauna to, ka nekļuva par pilntiesīgu "Britānijas" pavelnieci. Varbūt viņa jau bija pieradusi pie jurnieku vidu valdoša vīriešu šovinisma un uzaudzējusi biezu adu. Lielo kuģu kapteiņu amats laikam bija vienīgais civilizetaja pasaule vēl atlikušais vīriešu bastions. Meisone noteikti zinaja nerakstīto likumu, ka pasažieru kuģu nozare vēl joprojām saglabājās tā saucamie griesti lai cik kompetenta būtu sieviete, viņu nekad neiecels par liela lainera pavelnieci.
— ātrums zem korpusa trīsdesmit mezgli, ser, paziņoja stūrmanis.
Katers pamāja ar galvu un pievērsās drošības dienesta vadītājam. — Klausos jūs, Kempera kungs.
Mazais, apaļīgais vīriņš ierunājās. Par spīti viņa izteiktajam Bostonas akcentam un neslēptajam amerikanismam, Lesērs Kempera saskatīja radniecīgu dvēseli. Varbūt tāpēc, ka abi bija nākuši no strādnieku rajoniem ostas pilsētas katrs sava Atlantijas okeāna krasta. Kempers savulaik bija policists un nošāva narkotirgoni, kurš mērķēja uz viņa pārinieku. Kempers tika pasludināts par varoni, tomēr aizgāja no dienesta. Laikam nespēja to pārdzīvot. Tomēr viņš bija sasodīti labs apsardzes vadītājs, lai gan viņam mazliet trūka pašapziņas. Lesērs domājā, ka tas vēl joprojām ir cilvēka nošaušanas atstatas sēkas.
— Kapteini, mums ir problēma kazino.
Katers pagrieza muguru Kemperam un ierunājās, it kā veršoties pie tukša gaisa. Kempera kungs, kazino nav būtiski svarīgi kuģa darbībai. Ar to tiks gala kapteiņa palīgs. Pat neuzmetis skatienu Lesēram, Katers atkal pievērsās sardzes virsniekām. Ja esmu jums vajadzīgs, vigo kungs, zvaniet. Lepni izsoļojis cauri telpai, viņš pazuda durvīs.