— jums nav par ko raizēties, Evereda kungs, "Britānija" ir viena no drošakājām vietām pasaule.
Vīrietis nikni ieskatījās viņam acis. — Ļoti ceru, ka jums ir taisnība.
Lesērs ar pūlēm pasmaidīja. Tagad pasūtiet brokastis diviem. Un lai jums jauka šī diena. Viņš izgāja no kajītes.
Nonācis gaiteni, viņš apstājās, lai aplukotu fotogrāfiju. Viņš pārsteigts atklājā, ka Kvereda kundze ir itin glīta. Ne nu gluži ka kinozvaigznē, tomēr gards kumosiņš vismaz gadus desmit jaunāka par viru, slaida, blonda, ar lielisku figuru, tērpusies divdaļīga peldkostīma. Tagad viņš vairs nešaubijas, kas noticis kundzīte noskaitusies uz viru, satikusi kādu citu un likusies ar to gulta. Viņš pašūpoja galvu. Šie greznie okeāna laineri ir ka lieli peldoši priekanami. Tikko cilvēki tiek projām no cietzemes, ar viņiem notiek kaut kas dīvains viņi sāk uzvesties ka īsti izvirtuļi. Evereda kungs varētu ilgi negudrot un rīkoties tāpat uz kuģa netrūka bagātu atraitņu…
To iedomājies, Lesērs klusi iesmējās. Tad ielika fotogrāfiju kabata. Viņš noteikti to aizsūtīs apsardzei Kempers un viņa puiši bija seksīgu sieviešu cienītāji un pazinēji, tāpēc noteikti ar prieku uzmetis aci Everedas kundzes apaļumiem.
19
Drošības dienesta priekšnieka kabinets atradās centrālaja drošības kompleksa uz a klājā, telpu labirinta ar zemiem griestiem. Jautājot ceļu, Pendergasts vispirms pagāja garām sargā postenim, pēc tam rindai aizturēšanas kameni, ģērbtuvei un dušām, līdz nonāca liela, apaļa telpa, kur vairākos desmitos ekrānu tika rādīti attēli, ko parraidija simtiem, varbūt pat tūkstošiem novērošanas videokameru, kas bija izkaisītas pa visu kuģi. Trīs garlaicības mākti apsardzes virsnieki izklaidīgi raudzijās plakana paneļa ekrānos. Telpas dziļumos bija aizvērtas durvis ar koka imitācijās apdari un uzrakstu "Kempers". Pendergasts ievērojā, ka izslavētie pulētas cēlkoksnes apšuvumi apakšējos klājos nav atrodami.
Viņš pieklauvēja.
— Ienāciet! Atsaucās balss no iekšpuses.
Pendergasts iegāja un aizvēra aiz sevis durvis. Patriks Kempers sēdēja aiz rakstamgalda ar telefona klausuli pie auss. Viņš bija drukns maza auguma vīrs ar lielu, smagnēju galvu, gaļīgam ausīm, brūniem matiem un tādu ka nepelnīta aizvainojuma izteiksmi sejā. Kabinets bija neparasti tukšs ja neskaita ierāmetu "Britānijas" fotogrāfiju un dažus "Polārzvaigznes" reklāmās plakatus, tajā nebija gandrīz nekādu mēbeļu vai rotājumu. Pulkstenis uz sienas aiz Kempera muguras radīja tieši divpadsmit dienā.
Kempers nolika klausuli. — Piesēdiet.
— paldies. Pendergasts apsēdas viena no cietajiem krēsliem pretī rakstamgaldam. Jūs vēlējāties mani redzēt?
Aizvainojuma izteiksme Kempera seja padziļinājās. Ne gluži. To pieprasīja Hentofs.
Pendergasts sarāvās, dzirdot viņa akcentu. Tātad kazino menedžeris ir piekritis izpildīt manu nelielo lūgumu? Jauki. Es ar lielāko prieku izpalīdzēšu arī viņam vakarā, kad kāršu blēži ķersies pie darba.
— to varesiet saskaņot ar Hentofu.
— cik laipni!
Kempers nopūtas. Man tāpat jau rūpju pāri galvai. Tāpēc ceru, ka varēsim to nokārtot ātri. Ko tieši jums vajag?
— piekļuvi kuģa centrālajam seifam.
Drošības dienesta priekšnieka pagurums acumirkli izgaisa.
— nemaz neceriet!
— ak tā bet es domāju, ka mēs esam vienojušies.
Kempera seja parādījās neticība. Pasažieri nedrīkst pat ieiet seifā, kur nu vēl okšķerēt tajā.
Pendergasts atbildēja rāmā garā: nav grūti iedomāties, kas notiktu ar drošības dienesta šefu, kurš pieļāvis, ka kazino cieš miljons dolāru zaudējumu nieka septiņu dienu brauciena laikā. Lai gan par kazino atbildīgais ir Hentofs, tomēr, ja runa ir par drošību, tad ripos jūsu galva.
Abi vīrieši krietnu brīdi raudzijās viens otrā. Tad Kempers aplaizīja lūpas. Centralajam seifam var piekļūt tikai kapteiņa palīgs, komandas kapteinis un komodors, viņš klusi paziņoja.
tad iesaku piezvanīt kādam no viņiem pēc jūsu izvēlēs.
Kempers vēl minūti raudzijās Pendergastam acis, pēc tam, nenovēršot skatienu, pacēla klausuli un piezvanīja. Saruna bija īsa un klusa. Noliekot klausuli, Kempera sejas izteiksme nebija kļuvusi priecīgākā. Kapteiņa palīgs mūs gaidīs tur.
Līdz centrālajam seifam bija jāiet piecas minūtes, tas atradās vienu stāvu zemāk, uz B klāja, īpaši nodrošinātā kuģa daļā, kur bija izvietotas arī galvenās vadības sistēmas un serveru komplekss, kas darbinaja kuģa iekšejo datortīklu. Šeit, zem ūdens līnijas, bija vairāk jūtama dīzeļa motoru vibrācija. Kapteiņa palīgs jau gaidīja pie apsardzes posteņa īsts kuģa komandiera paraugs ar sudraboti sirmiem matiem un spodrā uniformā.
— šis ir Pendergasta kungs, bez lielas sajūsmas paziņoja Kempers.
Lesērs pamāja ar galvu. Mēs vakar tikāmies. Pie Rodžera Meilza galda.
Pendergasts ironiski pasmaidīja. Slava iet man pa priekšu, pateicoties krietnā Meilza kunga pūlēm. Kungi, situācija ir šāda: klients ir nolīdzis mani atrast viņam nozagtu priekšmetu. Par šo priekšmetu es zinu tikai trīs lietas: tas ir unikāls Tibetas artefakts, tas atrodas kaut kur uz šī kuģa, un tā pašreizējais īpašnieks, kurš arī, starp citu, atrodas uz šī kuģa, ir noslepkavojis cilvēku, lai to iegūtu.
Viņš viegli uzsita pa žaketes krūšu kabatu. Mana aizdomās turamo sarakstā ir triju pasažieru vārdi, kuri, pēc Meilza kunga ziņām, nodevuši kaut ko glabāšana kuģa seifā. Es vēlētos ātri pārlaist skatienu šīm lietām, ja atļausiet.
— kāpēc? Noprasīja Kempers. Katrā kajītē ir ierīkots savs seifs. Ja jūsu teiktais atbilst patiesībai, zaglis turēs laupījumu tur.
— šis priekšmets ir vairāk nekā četras pēdas garš. Tāpēc tas ir pārāk liels kajīšu seifiem, izņemot tikai vislielāko luksusnumuru seifus.
Lesērs sarauca pieri. Tad īsuma lai būtu tā. Pendergasta kungs, jūs drīkstat skatīties, bet nedrīkstat nekam pieskarties.
— Kempera kungs, lūdzu, paaiciniet kādu no saviem vīriem. Es vēlētos, lai būtu trīs liecinieki.
Pagājuši garām sargā postenim, viņi devās prom pa īsu gaiteni, kura gala bija durvis bez uzraksta. Kapteiņa palīgs pasniedzās kabatā, izvilka atslēgu tērauda ķēdē un atslēdza durvis. Kempers atvēra durvis, un viņi iegāja.
Nelielaja telpa visu aizmugures sienu aizņēma masīvas, apaļas pulēta tērauda seifa durvis. Lesērs gaidījā, kamēr telpa ienāk viens no apsardzes vīriem. Tad, izņēmis no kabatas vēl vienu atslēgu, viņš ievietoja to seifa durvju slēdzenē. Pēc tam ielika caurlaides karti nolasīšanas ierīcē durvju sānos. Tad Lesērs piespieda plaukstu pie skenera līdzās karšu nolasīšanas ierīcei. Slēdzene metāliski nodunējā, un virs durvīm iedegās sarkana gaisma.
Lesērs piegāja pie liela, apaļa šifra slēdža seifa durvju talākaja mala. Aizsedzis slēdzi no pārējo klātesošo skatieniem, viņš vairākas reizes pagrieza to pa kreisi un pa labi. Sarkano gaismu virs durvīm nomainīja zaļa. Kapteiņa palīgs pagrieza durvju vidū ierīkotu riteni, pavilka to uz savu pusi, un masivās durvis atvērās.
Seifa iekšieni apspīdēja ūdeņaini zaļgana gaisma. Telpa bija apmēram divpadsmit kvadrātpēdas liela. Telpas dziļumā aiz tērauda aizkara bija bīdāmos plauktos plecu augstuma sakrautas metāla kastes. Abas sānu sienas klāja seifu durvis dažas no tam bija diezgan lielas, to priekšējie paneļi bālaja gaisma blāvi spīdēja. Katram durvīm vidu bija atslēgas caurums, un tieši virs tā tērauda iegravēts numurs.
— seifs pilns ar seifiem, teica Pendergasts. Ļoti iespaidīgi.
— tieši tā, piekrita Lesērs. Ko mēs meklējam?