Pendergasts izvilka no kabatas sarakstu. Pirmais ir pievārds
Roberts Smekers, lords Klaivbergs. Viņš uz mirkli apklusa, tad lasīja tālāk. Šķiet, ka, iztērējis mantotas bagātības, viņš ķeras pie radošiem paņemieniem iztikas pelnīšana. Draudzējas ar bagātniekiem, ceļo kopā ar tiem uz Monako, Santropēzu, Kapri un Smaragdu Krastu. Tur, kur viņš apgrozās, mēdz pazust dārglietas. Neviena no rotaslietam, ko viņš it kā ir nozadzis, nav atrasta, un viņam vienmēr ir izdevies izvairīties no soda. Visi doma, ka viņš dārgakmeņus sagriež un dārgmetālus pārkausē stieņos.
Kapteiņa palīgs piegāja pie datora, kas atradās pie tuvākās sienas, un nospieda dažus taustiņus. Tas būs divsimt trīsdesmit sestais numurs. Viņš piegāja pie neliela seifa. Tas nav pietiekami liels jūsu pieminētajam priekšmetam.
— varbūt tas ir samazinats, sagriežot vai salokot. Vai jūs varētu atvērt?
Tikko manāmi sakniebis lūpas, Lesērs ievietoja atslēgu slēdzenē un pagrieza to. Durvis atvērās, atklājot skatienam lielu alumīnija koferi ar šifra slēdzi.
— interesanti, noteica Pendergasts. Viņš brīdi pagrozījās atvērto durvju priekšā, gandrīz, atgādinot kaķi. Tad pasniedzās un ar garu, tievu pirkstu sāka ļoti piesardzīgi grozīt slēdzi.
— acumirkli! Iesaucās Kempers. Es teicu neaiztieciet neko…
— ak! Pendergasts pacēla kofera vāku. Iekšā bija daudz alumīnija folija un celofānā ietītu ķieģelīšu, katrs pārklāts ar biezu vaska kārtu.
— ak, mans dievs! Noelsās Kempers. Es ceru, kas tas nav tas, pēc kā izskatās. Izņēmis no kabatas nazi, viņš izdūra to caur vaska un folijas slāņiem un pavilka, atsedzot graudainu baltu pulveri. Pastiepis roku, viņš pamērcēja pulveri pirksta galu un nogaršoja to.
— kokains, viņš paziņoja.
— izrādās, nomurmināja Pendergasts, ka labais lords Klaivbergs pārgājis uz jaunu un vēl ienesīgāku darbības veidu.
— ko mēs darīsim? Jautāja Lesērs, raudzīdamies uz balto pulveri.
— pagaidam neko, atbildēja Kempers, aizvērdams koferi un pagriezdams slēdzi. Varat man ticēt, šī krava nekur tālu netiks.
Mēs pa radio paziņosim ASV muitai. Kad ienāksim ostā, Klaivbergs izņems savu bagažu un tiks aizturēts ostā ārpus kuģa.
— ļoti labi, piekrita Lesērs. Bet ka mēs paskaidrosim, kāpēc atvērām…
— nekas nebūs japaskaidro, drūmi atteica Kempers. Atstājiet detaļas manā ziņā.
— kāda veiksme! Moži ierunājās Pendergasts. Izskatās, ka jums ļoti paveicas, ka es nācu jums līdzi.
Neviens šim viedoklim nepievienojās.
— nākamais manā sarakstā ir kinoaktieris Klods Dalass.
Lesērs pamanīja, ka Kempers sāk svīst. Ja kāds to uzzinās… viņš pievērsās datoram, neturpinot šo domu. Astoņsimt divdesmit otrais numurs.
Viņi piegāja pie lielākā seifa. Daudzsološi, nomurmināja Pendergasts.
Lesērs ar savu atslēgu atslēdza seifu. Tajā atradās vairāki veci, lieli koferi ar uzlīmēm Riodežaneiro, Puketa un Goa. To aizbīdņu bultas sargāja dūres lieluma piekaramas slēdzenes.
— hmm, norūca Pendergasts. Viņš noliecās pie koferiem, domīgi berzēdams zodu.
Pendergasta kungs, brīdinaja drošības šefs.
Pendergasts pastiepa abas kalsnās rokas, vienā turēdams mazu, spožu rīku. Viņš aptaustīja slēdzeni, pagrozīja to pirkstos. Slēdzene noklikšķēja un atvērās.
Dalasa kungam vajadzētu nomainīt šo slēdzeni, viņš secinaja. Un, pirms Kempers un Lesērs paguva iebilst, viņš noņēma slēdzeni, atbīdīja bultu un atvēra kofera vāku.
Paša virspuse rēgojas gumijas tērps un vairākas zirga astru pātagas, ķēdes, rokudzelži, virves un dažādas nenosakāma pielietojuma metāla un ādas ierīces.
— interesanti gan, noteica Pendergasts un pasniedzās koferi, šoreiz Lesērs neteica neko, un Pendergasts izvilka likras supermena apmetni un tērpu ar kājstarpē izgrieztu caurumu. Viņš to rūpīgi nopētīja, noņēma kaut ko no pleca, ielika to mēģenē, kas it kā uzradās nezin no kurienes un tapai āri pazuda, tad atlika tērpu atpakaļ. Diez vai ir vērts parbaudīt Dalasa kunga pārejās lādes.
— tas noteikti nav nepieciešams, vēsi noteica Lesērs.
— un pēdējais, paziņoja Pendergasts, ir Fēlikss Streidžs, Metropolitēna muzeja grieķu un romiešu nodaļas vadītājs. Viņš atgriežas no diezgan nepatīkama brauciena uz. Itāliju, kur varasiestades viņu iztaujaja par dažiem muzeja izdarītiem iepirkumiem astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados, kas bija nelikumīgi iegūtas senlietas.
Lesērs ilgi un stingri ielūkojas Pendergastam acīs. Tad atkal pievērsās tastatūrai. Piecsimt deviņdesmit septītais numurs, viņš teica. Pirms atvērt seifu, vienosimies šādi. Nelieciet klāt rokas. Lai rīkojas Veidla kungs. Viņš norādīja uz apsargu. Ja jūs atversiet kādu šajā seifa esošo bagažas vienību, jūsu meklešanas operācijā uzreiz liks izbeigta. Vai sapratat?
— pilnīgi, aģents miermīlīgi atbildēja.
Lesērs piegāja pie seifa labas puses sienas apakšēja rinda, kas bija viens no lielakajiem visa glabātava. Brīdi pameklējis īsto atslēgu, viņš nometās ceļos, atslēdza un atvēra tērauda durvis. Iekša atradās trīs zemas, masīvas koka kastes. Seifs bija diezgan dziļš, un blāvajā apgaismojuma grūti bija skaidri saskatīt tā saturu.
Pendergasts brīdi nekustīgi stāvēja, lūkodamies uz kastēm. Tad pagriezās un izvilka no kabatas skrūvgriezi. Veidla kungs?
Apsargs jautājoši paraudzijās uz Kemperu. Tas īsi pamāja ar galvu.
Veidls paņēma skrūvgriezi, atskrūvēja kastes sānu malu pavisam astoņas skrūves, tad noņēma to. Iekša bija burbuļplēves un putuplasta iesaiņojums. Pavelkot nost iesaiņojuma materiālus, parādījās grieķu vāzes sāns.
Pendergasts izņēma no kabatas mazu lukturīti un iespīdinaja atvērtajā kastē. Hmm. Izskatās, ka tā ir grieķu vāze. Šķiet, īsta. Laikam doktors Streidžs ķeries pie vecajiem trikiem un kontrabandas ceļa ieved muzejam senlietas. Viņš izslējās, ielika lukturīti atpakaļ kabatā. Atkāpās no seifu durvīm. Kungi, pateicos jums par man veltīto laiku un pacietību.
Lesērs pamāja ar galvu. Kempers neteica neko. Un tagad atvainojiet mani, ja atstāšu jūs steigā. To teicis, viņš paklanijās, pagriezās un izgāja no seifa.
Braukdams liftā uz divpadsmito klāju, Pendergasts izņēma no kabatas sarakstu. Nosvītroja Klaivbergu un Dalasu. Streidžu gan nenosvītroja.
20
Konstansa Grīna kopā ar Mariju Kazuļinu soļoja pa lepno gaiteni. Viņa juta neierastu satraukumu noslēpumu, mānīšanās un detektīva gaitu patīkamas trīsas.
— jums šī forma lieliski piestāv, Kazuļina sava neveiklajā izrunā nočukstēja.
— paldies, ka atnesat to uz manu kajīti.
— tas nebija grūti. Lai nu kas, bet šie formastērpi mums ir pārpilnībā. Varbūt tikai netīras veļas ir vairāk.
— nekad nebiju redzējusi šādas kurpes.
— darba kurpes. Tādas valka medmāsas. Tām ir mīksta zole kā krosenēm.
— krosenēm?
— vai tas nav īstais vārds? Brīnījās Marija. Tagad atcerieties jūs esat kajīšu stjuarte un nedrīkstat runāt ar pasažieriem to drīkst tikai, strādājot viņu kajītēs. Garām ejot, neskatieties nevienam acis. Atkāpieties pie malas un skatieties grīda.
— sapratu.
Marija soļoja pa priekšu līdz stūrim, tad iegāja pa durvīm bez uzraksta. Aiz tam bija vēlas telpa un divi kravas lifti. Marija piegāja pie liftiem un nospieda pogu braukšanai lejā. Ar ko jūs gribat runāt?
— ar cilvēkiem, kuri uzkopj lielas luksuskajītes divstāvu un trīsstāvu.
— tie arī labāk runa angliski, tāpat kā es.
Lifta durvis atvērās, un viņas iegāja kabīnē. Daži strādājošie nemaz neruna angliski? Jautāja Konstansa.