Marija nospieda C klāja pogu, un lifts sāka braukt lejup. Lielākā daļa apkalpojoša personāla nerunā angliski. Firmai tas ir pa prātam.
— lētāks darbaspēks?
— jā. Un, ja mēs nevaram sava starpa sarunaties, tad nevaram apvienoties. Protestēt pret darba apstākļiem.
— kas vainas darba apstākļiem?
— pati redzēsiet, Grīnas jaunkundze. Bet jums jābūt ļoti piesardzīgai. Ja jūs pieķers, mani atlaidīs un Ņujorkā izsēdinās no kuģa. Jums jaizliekas par ārzemnieci, jarunā lauzītā angļu valodā. Mums jaatrod jums tāda valoda, ko neviens cits nezina, lai nevarētu iztaujāt. Vai jūs protat vēl kādu valodu?
— ja. Itāliešu, franču, latiņu, grieķu, vācu…
Marija iesmējās, šoreiz no sirds. Pietiek! Man šķiet, vāciešu apkalpes vidu nav. Jūs būsiet vāciete.
Durvis atvērās uz C klājā, un viņas izkāpa. Uzreiz bija redzama pasažieru un apkalpes klāju atšķirība. Šeit nebija ne paklāju uz grīdas, ne gleznu pie sienas, ne cēlkoksnes apdares. Tas drīzāk izskatījās pēc slimnīcas gaiteņa šaura, nospiedoša metāla un linoleja valstība. Griestu paneļos paslēptas dienasgaismas spuldzes meta asu, nemīlīgu gaismu. Gaiss bija smacīgs un netīkami silts, dažādu dvaku pārpilns ceptas zivis, veļas mīkstinātājs, motoreļļa. Šeit arī vairāk bija jūtama motoru dobja duna. Šurpu turpu savas darba gaitas šaudījās komandas locekļi vieni formastērpos, citi T kreklos vai netīros treniņtērpos.
Marija soļoja pa priekšu pa šauro gaiteni. Abas puses bija numurētas durvis bez uzrakstiem, ar koka imitācijas apdari. Šis ir kopmītņu klājs, čukstēja Marija. Manas istabiņas kaimiņienes strādā lielajās kajītēs, varēsiet parunāt ar viņām. Teiksim, ka jūs esat mana draudzene, ko es satiku veļas mazgātavā. Atcerieties, jūs esat vāciete un angliski runājat slikti.
— atcerēšos.
— mums vajag kādu iemeslu, kāpēc jūs uzdodat jautājumus.
Konstansa brīdi padomāja. Varbūt teikt, ka es strādāju mazajās kajītēs un gribētu tikt pie labāka darba?
— labi. Tikai neizrādiet pārmērīgu dedzību šeit katrs gatavs iedurt otram dunci mugura, lai iegūtu darbu ar labākam dzeramnaudam.
— sapratu.
Marija vēlreiz nogriezās ap stūri, tad apstājās pie kādam durvīm. Šī ir mana istabiņa, viņa paziņoja. Esat gatava?
Konstansa pamāja ar galvu. Marija dziļi ievilka elpu un atvēra durvis.
Telpa bija šaura ka cietuma kamera, kādas četrpadsmit reiz desmit pēdas liela. Pie tālākas sienas bija ierīkoti seši nelieli sienas skapīši. Nebija ne krēslu, ne galdu, nedz arī durvju uz vannasistabu. Pie kreisās un labas puses sienas bija ierīkotas pieticīgas guļamlavas trijos stāvos. Katras guļvietas galvgali bija mazs plauktiņš ar naktslampiņu. Paraudzījusies apkārt, Konstansa pamanījā, ka uz katra no šiem plauktiņiem bija sakrautas gramatas, tuvinieku fotogrāfijās, sakaltēti ziedi, žurnāli trūcīga un skumja lāviņās iemītnieces privātā valstība.
— jūs te dzīvojat sešas? Viņa neticīgi jautāja.
Marija pamāja ar galvu.
— es nevarēju iedomāties, ka var būt tādā šaurība.
— tas vēl nav nekas. Jums vajadzētu redzēt, ka izskatās uz D klājā, kur guļ NKP personāls.
— NKP?
— "nav kontakta ar pasažieriem". Cilvēki, kuri mazgā veļu, uzkopj motortelpas, gatavo ēdienu. Marija pašūpoja galvu. Kā cietumā. Viņi neredz dienasgaismu, neieelpo svaigu gaisu pat četru menešu garumā. Strādā sešas dienas nedēļā, desmit stundas dienā. Saņem no divdesmit līdz četrdesmit dolāriem diena.
— bet tas taču ir mazāk par minimālo algu!
— minimālo algu kur? Mēs esam nekurienē jūras vidu. Algu likumi šeit nav spēka. Kuģis reģistrēts Libērijā. Viņa paraudzījās apkārt. Manas kaimiņienes ir ēdnīca. Atradīsim viņas tur.
Atkal viņas līkumoja pa šaurajiem, pēc sviedriem dvakojošajiem gaiteņiem Marija pa priekšu, Konstansa cieši pa pēdam. Apkalpes ēdamtelpa atradās kuģa vidu, tā bija liela telpa ar zemiem griestiem. Apkalpes locekļi, visi formastērpos, sēdēja pie gariem kafetērijas galdiem, nodūruši skatienus šķīvjos. Iestājusies rindā, Konstansa paraudzījās apkārt, un viņu nepatīkami pārsteidza telpas trūcīgais izskats, kas tik ļoti atšķiras no pasažieru greznajiem restorāniem un saloniem.
— tads klusums, viņa nobrīnījās. Kāpēc cilvēki nesarunājās?
— visi noguruši. Un arī satriekti par Huanitu. Istabeni, kas sajuka prātā.
— sajuka prātā? Kas notika?
Marija pašūpoja galvu. Tas nav nekāds retums, tikai parasti tas notiek ilga brauciena beigas. Huanita sajuka prātā… izplēsa pati sev acis no pieres.
— ak dievs! Vai jūs viņu pazinat?
— mazliet.
— vai viņai varēja būt kādi sarežģījumi dzīve?
— mums visiem ir savi sarežģījumi, Marija nopietni atbildēja. Citādi mēs te nestrādātu.
Viņas izvēlējās pusdienas no nepievilcīgā piedāvājumā treknas vārītās sālītas liellopu gaļas šķeles, ūdeņaini kāposti, saķepuši rīsi, lipīgs gaļas un kartupeļu sacepums, pliekana izskata dzeltenas biskvītkūkas, un Marija veda Konstansu pie galdiņa, kur divas viņas istabas biedrenes gurdeni tiesaja savas porcijas. Marija viņas iepazistināja jauna tumšmataina grieķiete vārda Nika un pusmuža filipiniete Lurdesa.
— es tevi iepriekš neesmu redzējusi, Nika neskaidrā izruna ieminējās.
— es strādāju uz astotā klāja, Konstansa atbildēja, neaizmirstot vācu akcentu.
Sieviete pamāja ar galvu. Tev jauzmanas. Šī nav tava ēdnīca. Nerādies viņai acis. Viņa norādīja uz druknu maza auguma sievieti ar kuplu balinatu matu ērkuli, kas stāvēja tālākaja stūri un bargi vēroja telpu.
Sievietes tērzēja savāda valodu jucekli, kam pievienoti daudzi angļu vārdi laikam tā bija "Britānijas" apkalpojoša personālā vietēja sarunvaloda. Visvairāk runas grozījās ap istabeni, kura sajuka prātā un sakropļoja pati sevi.
— kur viņa ir tagad? Jautāja Konstansa. Vai viņu evakueja no kuģa?
— pārāk tālu okeāna, lai atlidotu helikopters, atbildēja Nika. Viņu ieslēdza medpunktā. Un tagad man jātīra puse no viņas kajītēm. Viņa nikni saviebas. Es jau zināju, ka Huanita iekulsies nelaimē. Viņa visu laiku pļāpāja, stāstīja, ko redzējusi pasažieru kajītēs, bāza degunu, kur nevajag. Laba istabene neko neredz, neko neatceras, tikai dara savu darbu un tur muti ciet.
Konstansa iedomājās, vai Nika pati kādreiz ievēro pēdējo no šiem noteikumiem.
Nika turpināja: ko viņa vakar pie pusdienām stāstīja! Par to luksuskajīti, kur gulta bija ādas siksnas un atvilktnē vibrators. Kas viņai ļāva līst atvilktnē? Ziņkārība pie laba gala nenovedīs. Un tagad man jātīra puse no viņas kajītēm. Īsts Jonasa kuģis.
Pikti sakniebusi lūpas, viņa atlaidās pret krēsla atzveltni un lepni sakrustoja rokas uz krūtīm.
Galda biedrenes piebalsoja un piekrītoši pamāja.
Klausitaju uzmundrināta, Nika atbrīvoja rokas un ierunājās atkal. Kāda pasažiere arī ir pazudusi. Vai dzirdējāt? Varbūt izlēca par bortu. Es jums saku īsts Jonasa kuģis!
Konstansa steidzīgi iejaucas, lai apturētu Nikas vārdu plūdus.
Marija teica, ka tu strādā lielajās kajītēs, viņa teica. Laimīga
— man ir tikai parastās.
— laimīgā? Nika neticīgi paraudzījās viņa. Man ir divreiz vairāk darba.
— bet dzeramnaudas ir lielākas, vai ne?
Nika saviebās. Tieši bagātie dod vismazākās dzeramnaudas. Un vienmēr sūdzas, nekas šiem nav gana labs. Tas trakais trīsstāvu numurā šodien lika man trīs reizes nākt atpakaļ un par jaunu saklāt šim gultu.
— Ta gan bija īsta veiksme! Trīsstāvu luksusnumuri bija tikai divi, un viena no tiem bija apmeties viens no Pendergasta aizdomas turamo saraksta interneta biznesa miljardieris. Tas bija Blekberna kungs? Viņa jautāja.