To dzirdot, sirmgalvis sāka gardi smieties un ar divu mūku palīdzību pūlējas piecelties kājās. Kādu brīdi viņš stāvēja grīļodamies, it kā no niecīgākā pieskāriena varētu saļimt un sabrukt. Joprojām smiedamies, viņš atkal ierunājās čerkstošā balsī, atsegdams sārtas bezzobainas smaganas un vecajiem kauliem līksmībā čīkstot.
— sagadīšanas? Tādas nav. Mācekle asprātīgi pajokoja, pārtulkoja Čerings. Klostera priekšniekam patīk labi joki.
Konstansa paraudzijās uz Čeringu, tad uz klostera priekšnieku un atkal uz Čeringu. — vai tas nozīme, ka man atļaus te mācīties?
— tas nozīme, ka tavas mācības jau ir sākušās, Čerings smaidīdams atbildēja.
2
Viena no Gsalrigčongas klostera attālākajiem paviljoniem Aloizijs Pendergasts sēdēja uz sola blakus Konstansai Grīnai. Akmens logu rinda pavēra skatu uz lolunas aizu un tālāk uz varenajam Himalaju virsotnēm, ko apspīdēja viegli sārta saulrieta blāzma. No tālienes klusi varēja sadzirdēt ūdenskrituma troksni olunas ielejas sākumā. Kad saule pazuda aiz apvaršņa, atskanēja jzung taures dobjais, gari stieptais sauciens, atbalsojoties aizās un kalnos.
Bija pagājuši gandrīz divi meneši. Bija pienācis jūlijs, un augstajās Himalaju priekškalnēs bija iestājies pavasaris. Ielejās bija sazaļojusi zāle, ko rotāja pļavu ziedi, bet kalnu nogāzēs plauka sārtas savvaļas rozes.
Viņi sēdēja klusēdami. Klosterī viņiem vēl bija atlicis pavadīt divas nedēļas.
Atkal ieskanejās dzung, un nodzisa saules ugunīga blāzma virs Daulagiri, anapurnas un manaslu trim no desmit pasaules augstākājām virsotnēm. Krēsla sabiezēja ātri, pārpludinot ielejas kā ar tumšiem ūdeņiem.
Pendergasts pārtrauca klusumu. — tavas mācības norit labi. Pat izcili. Klostera priekšnieks ir apmierinats.
— jā. Viņas balss bija klusa un izklaidīga.
Viņš viegli un saudzīgi uzlika plaukstu uz sievietes rokas. — mēs neesam par to runājuši, bet es gribēju pajautāt, vai… fiveršemas klīnikā viss pagāja labi. Vai nebija kādi sarežģījumi ar… to procedūru. Pendergasts šķita neierasti samulsis un nespēja atrast īstos vārdus.
Konstansa nenovērsa skatienu no saltajiem, sniegotajiem kalniem.
Pendergasts vilcinājās. — kaut tu būtu ļāvusi man iet līdzi.
Viņa, joprojām klusēdama, nolieca galvu.
— Konstansa, tu man esi ļoti dārga. Varbūt līdz šim neesmu to pietiekami skaidri izteicis. Ja tā ir, es atvainojos.
Konstansa vēl zemāk pielieca galvu un nosarka. — paldies. Izklaidīgo izteiksmi viņas seja nomainīja tikko manams satraukums. Viņa pēkšņi piecēlās, novērsusi skatienu.
Pendergasts arī piecēlās.
— atvaino, Aloizij, bet tagad es vēlētos uz brīdi palikt viena.
— protams. Viņš vērojā, kā slaidais stāvs attālinās, kā rēgs pazūdot klostera mūru līkločos. Tad viņš atkal pievērsa skatienu kalnainajai ainavai aiz loga un dziļi iegrima domās.
Kad paviljonu apņēma tumsa, Dzung apklusa, un pēdējās skaņas gaistošā atbalss vēl ilgi lidinājās kalnos. Iestājās klusums, it kā līdz ar tumsu visa apkārtne pamirtu un sastingtu. Bet tad tumšzilajās ēnās paviljona pakajē parādījās kāds stāvs: vecs mūks safrankrāsās tērpā. Viņš pamāja Pendergastam ar sažuvušu roku, pavicinot plaukstu Tibetiešu žestā, kas nozīmēja nāc.
Pendergasts lēni devās pretī mūkam. Tas pagriezās un šļūcošā gaitā aizsoļoja tumsā.
Pendergasts sekoja viņam, ziņkāres pārņemts. Mūks veda viņu negaidītā virzienā, pa pustumšiem gaiteņiem uz celli, kura mita slavenais iemūrētais eremīts. Tas labprātīgi bija ļāvis sevi iemūrēt tik mazā telpā, kur bija iespējams tikai sēdēt un meditēt, un bija pavadījis tur visu mūžu, tikai vienreiz dienā saņemot maizi un ūdeni pa lodziņu, kas bija atvērāms, pagriežot vienu kustināmu ķieģeli.
Vecais mūks apstājās mūra sienas priekšā, aiz kuras slēpās vientuļnieka celle. Mūra akmeņus bija nogludinājušas neskaitāmās rokas, jo tūkstošiem cilvēku nāca jautāt eremīta padomu. Pendergasts bija dzirdējis, ka šis mūks ticis iemurēts divpadsmit gadu vecumā. Tagad, gandrīz simt gadu vecumā, viņš bija slavens orākuls ar apbrīnojamām pareģošanas spējām.
Mūks divreiz ar nagu pieklauvēja pie akmens. Viņi gaidīja. Pēc brīža grozāmais ķieģelis lēni sakustējas, klusi čerkstot. Parādijas izģindusi roka, balta kā sniegs, ar caurspīdīgām zilām vēnām. Tā pagrieza akmeni sāniski, atstājot mūrī nelielu atveri.
Mūks noliecas pie tās un klusi kaut ko nomurmināja. Tad pagriezās, lai ieklausītos, pagāja kāds laiciņš, un Pendergasts izdzirdēja aiz sienas tikko jaušamu čukstu. Mūks izslējās, acīmredzot apmierināts ar atbildi, un pamājā, lai Pendergasts nāk tuvāk. Aģents paklausījā, vērodams, kā akmens, neredzamas rokas vadīts, atkal atgriežas vietā.
Pēkšņi atskanēja dobja čerkstoņa, kas šķita nākam tieši no klints līdzās akmens cellei, un sienā pavērās sprauga. Tā kļuva platāka, un izrādījās, ka tās ir akmens durvis, kuras darbina neredzams mehānisms. Uzvēdīja nepazīstama vīraka smarža. Mūks ar rokas mājienu aicināja Pendergaslu ieiet, un, kad aģents bija spēris soli pāri slieksnim, durvis atkal aizvērās. Mūks negāja līdzi, Pendergasts bija viens.
No tumsas iznira kāds cits mūks ar pilošu sveci rokā. Klosterī pavadītajās septiņās nedēļās un arī iepriekšējo apmeklējumu laikā Pendergasts bija pēc sejām iepazinis visus mūkus, taču šo gan vēl nebija redzējis. Viņš saprata, ka tikko ir iegājis iekšējā klosterī, par kuru bija dzirdējis tikai nostāstus, noslepumainajā apslēptajā svētnīcā. Acīmredzot ieeju tajā sargāja iemūrētais eremīts, un svešiniekiem tur iekļūt, protams, bija stingri aizliegts. Šis bija klosteris klosterī, kur pusducis mūku pavadīja visu dzīvi visdziļākajā meditācijā un nemitīgas garīgas mācības, nekad vairs neredzot ārpasauli un netiekoties pat ar ārējā klostera mūkiem, bet iemūrētais vientuļnieks sargāja šīs valstības durvis. Viņi dzīvoja tik dziļā noslēgtībā, kā saules gaisma varētu viņiem būt nāvējoša.
Pendergasts sekoja svešajam mūkam pa šauru gaiteni, kas veda visdziļākajās klostera dzīlēs. Sienas kļuva raupjakas, un viņš apjautā, ka iet pa tuneļiem, kas izcirsti tieši klintī. Tuneļu sienas pirms tūkstoš gadiem bija apmestas un rotātās ar gleznojumiem, ko laika gaita gandrīz, pilnība nopostījis mitrums un dūmi. P.ja nogriezās vēlreiz un vēlreiz, viņi pagāja garām mazam akmens ceļam ar Budas tēliem vai tankus gleznām, ko apgaismoja sveces un apkvēpināja vīraks. Viņi nesatika nevienu, neredzēja nevienu. Bezlogu kambarīšu un līkumaino tuneļu labirints bija tukšs, drūms un mitrs.
Beidzot pēc šķietami bezgalīga gājiena viņi nonāca pie vēl vienām durvīm, kuras bija iestiprinātās ieeļļotās dzelzs eņģēs, kas bija piekaltas pie biezām plāksnēm. Mūks izvilka atslēgu un, mazliet piepūloties, atslēdza un atvēra durvis.
Aiz tām bija neliela, pustumša telpa, ko apgaismoja tikai viens sviesta gaismeklis. Sienas klāja senas, ar rokam spodrinātas koka plāksnes ar rūpīgam inkrustācijām. Gaisa vēdīja aromatiski dūmi ar asu un sveķainu smaržu. Pārlaidis apkārt skatienu, Pendergasts nespēja ticēt savam acīm telpa bija pārpilna neticamām bagātībām. Pie tālākās sienas stāvēja smagas reljefi kalta zelta lādes ar cieši aizslēgtiem vākiem. Tām līdzās bija sakrautas ādas somas, no kurām dažas bija no vecuma izšķīdušas un pārplīsušās, izberot zelta monētas no veciem anglijas sovriniem un grieķu monētām līdz smagiem mongoļu zelta naudas gabaliem. Tām apkārt stāvēja nelielas koka muciņas, arī vecas un laika zoba sagrauztas, pilnas ar neapstrādātiem un apstrādātiem rubīniem, smaragdiem, safīriem, dimantiem, tirkīziem, turmaliniem un peridotiem. Citas šķita pildītas ar nelieliem zelta stieņiem un ovāliem japāņu kobun.