Lesēra domas pārtrauca klauvējiens pie durvīm. Viņš pagriezās un ieraudzīja tajās stāvam apsargu. Kempera kungs, ser?
— jā? Atsaucas Kempers.
— ser, apsargs nervozi iesāka. Divi jaunumi. Viņš nogaidoši apklusa.
— kas ir? Nošņācās Kempers. Neredzi, man ir apspriede?
— tā istabene, kas sajuka prātā… viņa… izdarīja pašnāvību.
— kā?
— kaut ka atbrīvojas no saitēm un… viņš apklusa.
— un ko?
— noplēsa no gultas koka malas asu skaliņu un iedūra sev acs dobumā, līdz pat smadzenēm.
Iestājās klusuma brīdis, kamēr visi pūlējās aptvert dzirdēto. Kempers pašūpoja galvu.
Kempera kungs, ierunājās Lesērs, manuprat, jums vajadzētu aprunaties ar pasažieri, kura kajīti viņa pēdējo tīrīja pirms prāta aptumšošanas. Varbūt kaut kas nepatīkams notika, negadījums vai… reiz uz kruiza kuģa kāds pasažieris brutāli izvaroja istabeni, kas bija atnākusi uzkopt kajīti.
— es to izdarīšu, ser.
— rīkojieties piesardzīgi.
— protams.
Iestājās klusums. Tad Kempers atkal pievērsās nervozajam apsargam. Vai ir vēl kas?
— jā, ser.
— nu? Kas tas ir? Kempers pikti noprasīja.
— jums vajadzētu kaut ko apskatīt.
— ko tad?
Apsargs vilcinājās. Labāk jums uzreiz redzēt savam acīm. Tas var būt saistīts ar pazudušo pasažieri.
— kur tas ir? Meisone viņu asi partrauca.
— uz atklātā klāja, uz pakaļgala pusi no sv. Džeimsa veikalu arkādes.
— rādiet ceļu, pavēlēja Meisone. Mēs iesim visi.
Kempers devās uz durvju pusi, tad atskatijās uz, Lesēru. – jūs nāksiet, ser?
— jā, Lesērs negribīgi atbildējā, ļaunas priekšnojautas pārņemts.
Klājs bija vēss un mitrs. Pasažieru nebija, nedaudzie varonīgie, kuri uzdrošinājās doties svaigā gaisā, parasti izvēlējās septītā klāja promenādi vienu stāvu augstāk, kas stiepās apkārt visam kuģim. Brāzmainais vējš trieca šļakatas no kuģa priekšgala augstu gaisā, un Lesēra formastērps ātri vien piemirka.
Apsargs veda viņus pie margām. Tas ir tur leja. Viņš norādīja pāri malai.
Lesērs kopā ar Kemperu un Meisoni piegāja pie margām. Viņš paraudzijās uz ūdens virsmu septiņus klājus zemāk. Tas nikni mutuļoja gar kuģa gludajiem sāniem.
— kas mums ir jāredz? Jautāja Kempers.
— tur, ser. Es to tikko pamanīju, veicot kuģa korpusa vizuālu apskati. Vai redzat to koka apšuvuma bojājumu zem apakšējām margam, mazliet pa kreisi no tās teknes?
Stingri turēdamies pie margam, Lesērs pārliecas tālāk un vērīgi ieskatījās. Tad viņš to pamanīja sešas collas garu skrāpējumu uz tīkkoka apšuvuma, kas aizsedza klāju savienojuma šuvi.
— ser, ja tas bojājums būtu tur bijis vakar pirms došanas ceļa, es būtu to pamanījis. To es zinu droši.
viņam taisnība, piekrita komandas kapteine. Šis kuģis ir pārāk jauns, lai būtu tā saskrambāts. Viņa ieskatījās uzmanīgāk. Un, ja nekļūdos, kaut kas ir pieķēries pie noplēstās daļas, gandrīz tādā paša krāsā kā koks.
Lesērs piemiedza acis. Korpusa labo bortu klāja bieza pēcpusdienas ena, taču viņš, šķiet, arī to pamanīja.
Meisone pievērsās apsargām. Pamēģiniet to aizsniegt.
Apsargs pamāja ar galvu un nogūlās uz vēdera. Lesers un Kempers turēja viņu aiz kājām, kamēr viņš pabāza galvu zem margam un pasniedzas ar roku pāri malai. Piepūlē ņurdēdams, viņš taustijās apkārt ar roku. Kad Lesērs nodomāja, ka nu jau ir izmircis līdz ādai, apsargs iesaucas: dabūju!
Abi virsnieki uzvilka viņu atpakaļ uz klāja, un apsargs pieslējās kājas, kaut ko uzmanīgi turēdams saujā. Visi trīs virsnieki sastājas viņam cieši apkārt, un viņš lēni atpleta plaukstu.
Uz viņa delnas gulēja neliels gaišu pavedienu kušķis, samudžināts un šļakatās izmircis. Lesērs dzirdējā, ka Meisone strauji ievelk elpu. Tajā mirkli viņš pamanīja, ka vienā galā visi pavedieni turas pie kaut ka līdzīga mazam ādas gabaliņam. Ar šausmam viņš saprata, ka tie nav nekādi pavedieni, bet gan mati pēc visa spriežot, platīnblondi cilvēka mati.
— Kempera kungs, Meisone klusi un savaldīgi jautāja. Vai jums ir pazudušas sievietes fotogrāfija?
Kempers izņēma nelielu kabatas portfeli, atvēra, izvilka fotogrāfiju un pasniedza komandas kapteinei. Viņa to pacēla, uzmanīgi aplūkoja, tad pievērsa skatienu matiem apsarga sauja.
— velns pārāvis, viņa nomurmināja.
22
Īpašais aģents Pendergasts iznāca no savas kajītes, aizvēra durvis un aizsoļoja pa gaiteni. Viņš bija eleganti uzposies melnā smokingā, kas, tāpat kā viņa apņēmīga gaita šādā laika astoņos vakarā, katram novērotājam liktu domāt, ka viņš dodas vakariņas.
Taču Pendergasts šoreiz iztiks bez vakariņām. Maltītei paredzēto laiku viņš izmantos kādam darbam.
Nonācis pie liftiem, viņš nospieda pogu braukšanai uz augšu. Kad durvis atvērās, viņš iekāpa un nospieda trīspadsmitā klāja pogu. Jau pēc nepilnam trīsdesmit sekundem viņš sparīgā gaitā soļoja pa citu gaiteni uz kuģa priekšgala pusi.
Vairākums pasažieru bija vakariņas vai kazino, vai arī skatijās šovu. Pendergasts satika tikai divus cilvēkus istabeni un kajīšu stjuartu, beidzot gaitenis asi pagriezās vispirms pa labi, pēc tam pa kreisi, nonākot līdz priekšgala šķērsojošajam gaitenim. Tas bija daudz īsāks, un pa kreisi no viņa bija tikai divas durvis tas veda uz diviem karaliskajiem apartamentiem.
Pendergasts piegāja pie pirmajām durvīm ar uzrakstu "Ričarda II apartamenti" un pieklauvēja. Kad neviens neatbildēja, viņš izņēma no somas elektromagnētisku karti. Tā ar viļņotu vadiņu bija pievienota pie somā paslēpta plaukstdatora. Viņš ievietoja karti durvju slēdzenē, aplūkoja rādītāju ierīces mazajā ekrāniņā, tad ierakstīja tastatūrā skaitļu virkni. Atskanēja kluss pīkstiens, un durvju slēdzenes gaismas diodes sarkano krasu nomainīja zaļa. Aši paraudzījies atpakaļ gaitenī, viņš ieslīdēja pa durvīm, aizvēra tās aiz sevis un apstājās, uzmanīgi ieklausīdamies. Viņš jau bija pārliecinājies, ka Laionels Broks vakariņo. Luksuskajīte šķita tukša, klusa un tumša.
Izvilcis no kabatas mazu lukturīti, viņš devās iekšā. Četri karaliskie apartamenti nebija tik lieli ka divstāvu un trīsstāvu luksusnumuri, tomēr tie bija pietiekami plaši katrs aizņēma pusi no divpadsmita un trīspadsmitā klāja un bija ar skatu uz kuģa priekšgala kubriku. Klāja plānā Pendergasts bija izpētījis, ka šajas kajītēs ir liela viesistaba, ēdamistaba, virtuvite, tualete un divas guļamistabas, ko savieno vannasistaba.
Viņš izgāja cauri viesistabai, gaismodams ar lukturīti visapkārt. Telpa šķita gandrīz neapdzīvota, nesen to bija uzkopusi istabene. Papīrgrozs bija tukšs. Vienīga pamanīta dīvainība uz ādas dīvāna bija spilvens ar svaigi mainītu spilvendrānu. Pasažieru sarakstā bija teikts, ka Broks šajā numura mitinās viens. Varbūt viņš cieš no hemoroīdiem.
Vienīga zīme, kas liecināja, ka šeit kāds dzīvo, bija neatverta Taittinger pudele augstā spainītī ar pusizkusušu ledu.
Uzvilcis lateksa cimdus, viņš izskatīja sānu galdu un rakstamgalda atvilktnes un atrada tikai kuģa literatūru un televizora un DVD atskaņotaja tālvadības pultis. Tad noņēma no sienam gleznas, palūkojas aiz katras no tām, bet neko neatrada. Piegājis pie liela loga kuģa priekšgala, viņš klusi atvilka aizkaru. Tālu, tālu leja "Britānijas" priekšgals šķēla putojošos viļņus. Laiks kļuva arvien vējaināks, un kuģa lēnā šūpošanās bija vēl vairāk jūtama.