Atkāpies no loga, Pendergasts devās uz virtuviti. Izskatījās, ka tā netiek lietota acīmredzot Broks ietureja maltītes kāda no kuģa daudzajiem restorāniem, ledusskapi bija tikai vēl divas šampanieša pudeles. Pendergasts veikli pārmeklēja atvilktnes, bet atrada tikai galda piederumus un glāzes. Tad viņš devās ātri aplūkot ēdamistabu un tualeti. Pēc tam mēteļu sienas skapi. Nekur nekā interesanta.
Atgriezies viesistaba, viņš apstājās un ieklausijās. Visapkārt valdīja klusums. Viņš ieskatījās pulksteni - ceturksnis pāri astoņiem. Broks sāka vakariņot "Karaļa kronī" astoņos, tātad neatgriezīsies vēl vismaz pusotru stundu.
Guļamistabas bija labā klāja pusē. Vienas durvis bija atvērtas, otras aizvērtas. Pendergasts piegāja pie atvērtajam durvīm, atkal ieklausījās, tad gāja iekša. Guļamistaba bija diezgan līdzīga viņējai plata gulta ar greznu baldahīnu, divi naktsgaldiņi, drēbju skapis, rakstamgalds ar krēslu, sienas skapis un durvis, kas, bez, šaubam, veda uz vannasistabu. Bija skaidrs, ka Broks guļ tieši šajā istabā.
Istabas rūpīgai pārmeklēšanai vajadzēja piecpadsmit minūtes. Tagad jau ātrāk viņš pārgāja uz blakus esošo vannasistabu un aši pārlūkoja tualetes piederumus. Arī tur neizdevās uzzināt neko jaunu, ja nu vienīgi pārliecināties, ka Broka iecienītais odekolons ir Floris elite.
Vannasistabas tālākajā galā bija neliela ģērbtuve, no kuras durvis veda uz otru guļamistabu. Pendergasts sniedzas pēc durvju roktura, nolēmis šai telpai tikai pavirši pārlaist skatienu arvien vairāk izskatījās, ka, ja Broks ir vainojams kāda noziegumā, tad pierādījumi jāmekle kaut kur citur, nevis uz "Britānijas".
— Durvis bija aizslēgtas.
Pendergasts izbrīna sarauca pieri. Izgājis viesistaba, viņš paraustīja otras durvis uz šo guļamistabu. Tās arī bija aizslēgtas.
— Ļoti interesanti.
Viņš pietupās un izpētīja slēdzeni lukturīša gaismā. Tā bija pavisam vienkārša, tātad nesagādās lielas grūtības. Pasniedzies kabatā, viņš izvilka mūķīzeri, kas atgādinaja mazu stiepļu zobu suku. Ielika to atslēgas cauruma, un jau pēc brīža ar klusu klikšķi slēdzene padevās. Satvēris rokturi, viņš pavēra durvis uz tumšo istabu.
— pakusties un būsi līķis, tumsa atskanēja skarba balss.
Pendergasts sastinga.
No aizdurves iznāca vīrietis ar ieroci roka. Guļamistabas dziļuma atskanēja miegaina sievietes balss. Kert, kas noticis?
Atbildes vieta vīrietis pamāja Pendergastam ar ieroci, iznāca pa durvīm, aizvēra un aizslēdza tas aiz sevis. Viņš bija tumšmatains, ar pūtīšu retam sejā, ar melnīgsnēju ādu, glīts tādā ka gangsteru stilā, ļoti muskuļains. Viņam bija cīkstoņa stāja, taču varenais augums netraucēja kustēties ātri un viegli. Viņš nebija stjuarts viņam mugura bija tumšs uzvalks, nevis formastērps, un žakete uz platajiem pleciem bija kā uzspīlēta.
— tātad, vecīt, kas tu esi un ko te meklē? Noprasīja Kerts.
Pendergasts pasmaidīja un norādīja uz krēslu pie dīvāna. -
— Vai drīkstu? Šodien visu dienu esmu uz kājām.
Vīrietis stāvēja, nikni noraudzīdamies, ka Pendergasts apsēžas un ērti iekārtojas, eleganti sakrustojot kājas.
— es tev uzdevu jautājumu, sūdabrāli.
Pendergasts izvilka šampanieša pudeli no kūstoša ledus, notecināja ūdeni no tas sāniem, tad ar veiklu kustību izvilka korķi. Līdzās stāvēja divas tukšas glazēs. Viņš pielēja abas pilnas līdz malām.
— vai vēlaties pievienoties?
Vīrietis pacēla ieroci. Man sāk zust pacietība. Tev ir lielas nepatikšanas, un tas arvien vairāk pastiprinās.
Pendergasts iedzēra malciņu. Tad jau mēs esam līdzīga stāvokli. Ja jūs apsēstos, mēs varētu to mierīgi apspriest.
— man nav nepatikšanu. Tev gan. Tev ir lieli sūdi.
es ļoti labi apzinos savas nepatikšanas. Tās sagādajat jūs. Stāvat mana priekšā un mērķējat ar ieroci man galva, turklāt sākat zaudet savaldību. Jā, tas tiešam nav patīkami. Pendergasts iedzēra vēl un nopūtās. Lielisks.
tev vēl ir pēdēja iespēja pateikt, kas tu tāds esi, pirms es izšķaidu tavas smadzenes pa sienu.
pirms jūs to darat, vai drīkstu norādīt, ka jums ir daudz nopietnākās nepatikšanas nekā man?
tiešam? Un kādas, pie velna, tās būtu?
Pendergasts pamāja ar galvu uz guļamistabas pusi. Vai Broka kungs zina, ka jūs esat atvedis uz viņa kajīti dāmu?
Vīrietis mazliet samulsa. Broka kungam nav nekādu iebildumu pret manam dāmām.
Pendergasts savilka uz augšu uzacis. Varbūt ir. Varbūt nav. Taču vēl ļaunāk būtu, ja jūs mēģinātu kaut ko "izšķaidīt" pa sienu tad jūs nonāktu visa kuģa uzmanības centrā. Ja īpaši paveiktos, jūs tiktu cauri ar apsūdzību slepkavībā, bet, ja nē, tad sienas tapetes rotātu jūsu smadzenes. Es arī esmu apbruņots.
Svešinieks atkal apjuka. Es saucu kuģa apsardzi.
Pendergasts iedzera vēl vienu malciņu. Jūs neesat visu pietiekami apdomajis, Kerta kungs.
Muskuļainais nikni pavicināja ieroci. Džonsons. Kertiss Džonsons. Nevis Kerta kungs.
-atvainojiet, Džonsona kungs. Pat ja Broka kungs tiešam neiebilst, ka jūs darba laika izklaidējaties ar dāmām, tomēr, ja izsauksiet kuģa apsardzi, radīsies jautājumi par kravu, ko Broka kungs glabā guļamistabā, kuru jūs izmantojat ka mīlas ligzdiņu. Turklāt jūs nezināt, kas es esmu un kāpēc esmu šeit. Varbūt es pats esmu no kuģa drošības dienesta. Tātad, ka jau teicu, Džonsona kungs, nepatikšanas ir mums abiem. Es ceru, ka mēs varam tas atrisināt saprātīgi un abpusēji izdevīgi. Viņš lēni iebāza divus pirkstus smokinga kabatā.
— turi rokas tā, lai var redzēt.
Pendergasts izvilka pirkstus, satvēris tajos nelielu žūksnīti jaunu simtdolaru banknošu.
Svešinieks stāvēja viņa priekšā, sažņaudzis ieroci gaļīgajā plaukstā, piesarcis un apjucis.
Pendergasts pašūpoja naudas zīmes. Nolaidiet ieroci.
Vīrietis paklausīja.
— nāciet, paņemiet to.
Džonsons pasniedzas, paķēra naudu un iebāza kabatā.
-Džonsona kungs, mums jarīkojas ātri, lai es tiktu projām līdz Broka kunga pārnākšanai.
— pazūdi ellē no šejienes! Kusties!
— jūs paņemat manu naudu un tomēr dzenat mani projām? Cik nepieklājīgi!
Pendergasts, skaļi nopūties, piecēlās, pagriezās, it kā lai aizietu, bet tad zibenīgā ātrumā iesvieda šampanieša glāzi Džonsona sejā un vienlaikus neticami veikli iebelza ar kreiso dūri pa viņa plaukstas locītavu. Pistole atsitas pret paklāju un aizslīdēja līdz istabas vidum. Kad Džonsons iekliedzas un metas tai pakaļ, Pendergasts nogāza viņu, pielika pie auss sava Irs Baer 1911 stobru un uzspieda ceļgalu uz muguras lejasdaļas.
— padodieties, Džonsona kungs. Padodieties!
Pēc krietna brīža Pendergasts piecēlās. Varat celties.
Džonsons pieslējās sēdus, berzēdams ausi, tad uzrausās kājās. Viņa seja bija niknumā satumsusi.
Pendergasts ielika savu ieroci kabatā, aizgāja pēc Džonsona pistoles, pacēla to un pagrozīja rokas. Valters PPK. Jūs laikam esat Džeimsa Bonda cienītājs. Varbūt mums tomēr ir mazāk kopīga nekā es biju iedomājies. Viņš pasvieda ieroci Džonsonam, tas pārsteigts noķēra to. Turēja rokā, nesaprazdams, ko darīt.
— esiet prātīgs un nolieciet to.
Džonsons ielika ieroci makstī.
— tagad, Pendergasts laipni paskaidrojā, izvēle ir šāda. Jūs varat kļūt par manu draugu, izdarīt man pavisam niecīgu pakalpojumu un nopelnīt vēl vienu tūkstoti. Vai arī varat turpināt spītēties pārprastā uzticībā nicinamājam tipam, kurš jums tik maz maksa un, uzzinājis par šo pārkāpumu, atlaidis jūs uz karstam pēdam un nekad vairs jūs neatcerēsies. Kā tad būs, Džonsona kungs?