Muskuļainais kādu brīdi izbrīnā raudzijās uz Pendergastu, tad īsi pamāja ar galvu.
— lieliski. Atveriet guļamistabas durvis, mans jaunais draugs. Nedrīkst kavēties ne mirkli.
Džonsons pagriezās, piegāja pie guļamistabas durvīm un atslēdza tās. Pendergasts sekoja viņam istaba.
— Kert, kas, elle, notiek? Gulta gulēja sieviete ar kuplu matu ērkuli, savilkusi palagus līdz zodam.
— saģērbies un tinies prom!
— bet manas drēbes ir otrā istabas pusē, viņa žēlojās. Man nekā nav mugura.
— mums par to nospļauties, rupji atcirta Džonsons. Pazūdi!
— tu esi kretīns, vai zini?
Viņš pavicinaja ieroci. Kusties!
Sieviete izlēca no gultas, nošūpojot smagās krūtis, paķēra drēbes un iespruka vannasistabā. Kretīns! Viņa uzbļāva vēlreiz.
Pendergasts paraudzijās apkārt. Ka viņš bija uzminējis, guļamistaba bija pārvērstā par noliktavu. Istabas lielāko daļu aizņēma sešas lielas koka kastes ar uzrakstiem "plīstošs".
— vai jūs zināt, kas ir tajas kastes?
— nav ne jausmas, atbildēja Džonsons.
— bet jūs nolīga tās sargāt?
— tieši tā.
Pendergasts brīdi staigaja šurpu un turpu kastu priekšā. Tad notupās pie tuvākās un izņēma no kabatas skrūvgriezi.
— ei, ko jūs darat?
— gribu tikai paskatīties. Mēs visu atstāsim, kā bija. Neviens neko neuzzinās. Viena mirkli viņš bija noskrūvējis kastes galu, atsedzot zaļu filcu un polsterējamu. Viņš ar nazi uzmanīgi iegrieza cauri vairākiem polsterejuma, filca un putuplasta lokšņu slāņiem, atsedzot statīvu ar tādām kā eļļas gleznam. Spriežot pēc ta, ka pārējo kastu forma un izmērs bija tieši tāds pats, Pendergasts nosprieda, ka tajās arī ir gleznas.
Viņš ar lukturīti pa iegriezumu apgaismoja kasies iekšieni. Pavisam bija astoņas gleznas, visas bez rāmjiem. Cik varēja saskatīt, tie visi bija mazāk pazīstamu impresionistu Šarla Teofila Angrana, Gistāva Kaibota darbi. Bija arī divas vācu ekspresionistu šķiet, Javlenska un Pehšteina gleznas. Acīmredzot gleznas bija paredzētas Broka galerijai piecdesmit septitajā ielā.
Lai gan Pendergasts uzreiz pazina katra gleznotāja stilu, viņš nepazina nevienu no pašam gleznam vismaz tik, cik tas bija saskatāmas. Labakaja gadījuma tie bija kādi mazāk zināmi mākslinieku daiļrades piemēri.
Atkal pasniedzies somā, viņš izņēma nelielu ādas futrāli, atvilka rāvējslēdzēju un nolika to uz grīdas. No tā viņš izņēma dažādus instrumentus juveliera lupu, knaibles, skalpeli un salika uz tuvākās kastes. Tiem sekoja mēģenes ar aizbažņiem.
Džonsons bažīgi pamīņājās no vienas kājas uz otru. Lai ko, elle, tu tur darītu, vecīt, labāk pasteidzies.
— nomierinieties, Džonsona kungs. Jūsu darba devējs vēl tik drīz neatgriezīsies no vakariņām. Es jau gandrīz esmu beidzis.
Notupies pie tuvākas kastes, Pendergasts pievērsa uzmanību Javlenska gleznai. Paņēmis pinceti, viņš noplēsa dažus audekla pavēdienus griezuma vietā. Pēc tam ar knaiblēm un skalpeli nokasīja mazu dzeltenas krāsās piciņu paša gleznas malā un ielika to mēģenē. Tad viņš tāpat apstrādāja arī Pehšteina un pārejās gleznas.
Viņš ieskatījās pulksteni. Bez piecpadsmit deviņi.
Viņš pārkārtoja iepakojumu, lai paslēptu iegriezumu, pieskrūvēja kastes galu, tad smaidīdams piecēlās. Džonsona kungs, viņš teica, atvainojiet, ka izjaucu jūsu vakaru.
— jā, bet jūs tā arī nepateicāt, kas jūs esat un ko meklējat.
— un neteikšu arī, Džonsona kungs.
Viņi iegāja viesistaba, un Pendergasts pievērsās jaunajam draugam. Mums ir laiks vēl vienai glāzei. Viņš piepildīja glāzes, Džonsons savējo iztukšoja vienā elpas vilcienā un nolika uz galda. Pendergasts malkoja lēnāk, tad izvilka no kabatas vēl vienu naudas žuksnīti.
— ka jau solīju, viņš paziņoja.
Džonsons klusēdams paņēma naudu.
— jūs to godam nopelnījat. Pendergasts pasmaidīja, viegli paklanijās un ātri devās projām.
23
Atgriezusies kajītē, Konstansa atrada Pendergastu buramies ap ķīmiskam analīzēm. Viņa vēroja, ka viņš iemērc vates piciņu caurspīdīga šķidrumā un pēc tam pieskārās ar to meģene ieliktajam krāsās gabaliņam. Krāsa uzreiz kļuva melna.
To pašu parbaudi viņš veica arī pārējām mēģenēm. Beidzot viņš pacēla galvu. Labvakar, Konstansa!
— Vai kaut ko atradi?
Viņš norādīja uz mēģenēm. Un ka vēl! Visi šie krāsas paraugi uzrāda nepieņemamu svina saturu. Mūsu Laionelam Broka kungam brīvajā guļamistabā ir sešas kastes ar impresionistu gleznām, un, ja arī pārejās ir tādas pašas kā šīs, tad tās visas ir viltojumi. Broks acīmredzot pasūta kādam Eiropas gleznu viltotājam visai talantīgam izgatavot mazāk pazīstamu mākslinieku darbu atdarinājumus, kurus viņš neuzkrītoši tirgo kopā ar īstiem slavenu mākslinieku darbiem. Jaatzīst, ka diezgan asprātīgs plāns kurš gan apšaubīs mazpazīstamu mākslinieku darbu autentiskumu, ja tos pārdod tirgotājs, pie kura var iegādāties pašu slavenāko mākslinieku izcilākos darbus, kuru īstums ir neapšaubāmi pieradīts.
tiešam asprātīgi, piekrita Konstansa. Bet man šķiet, ka tads cilvēks neriskēs ar visu vienas Tibetas senlietas dēļ.
— tieši tā. Varam viņu izsvītrot. Nočaukstēja papīrs, Pendergasts sameklēja sarakstu. Es izsvītroju arī Lembu viņš ir īsts vārgulis un mikstmiesis.
— ka tu to parbaudiji? Izlikies par ārstu?
— Brr! Par to labāk nerunāsim. Vēl no saraksta es izsvītroju Klodu Palasu un lordu Klaivbergu, kurš ir pārāk aizņemts ar narkotiku kontrabandu. Streidžs nelegāli ieved vairākas ārkārtīgi vērtīgas un gluži īstas grieķu vāzes, un, lai gan tas varbūt mazina iespējamību, ka viņš ved arī Agozjenu, pavisam izslēgt no aizdomas turamajiem mēs viņu nevaram. Tātad mums atliek trīs Blekberns, Kalderons un Streidžs. Viņš pievērsa sudrabaino acu skatienu Konstansai. Ka tavs piedzīvojums apakšējos klājos?
— es satiku sievieti, kura uzkopj Blekberna trīsstāvu numuru. Par laimi vismaz mums -, viņa pārņēma šo darbu no kādas citas istabenes, kura neilgi pēc došanas jūra it kā esot pārcietusi nervu sabrukumu un padarījusi sev galu.
— tiešām? Pendergasta interese uzreiz pieauga. Uz kuģa bija pašnāviba?
tā runa. Viņa darba dienas vidu pēkšņi esot partraukusi strādāt, atgriezusies savā kajītē un zaudējusi prātu. Vēlāk iedūrusi sev acī asu koka skaidu un mirusi.
cik dīvaini! Un sieviete, kura uzkopj Blekberna trīsstāvu numuru, ko viņa saka?
viņš esot paņēmis līdzi savu istabeni un tā izrīko kuģa istabeni ka liela kundze. Blekberns arī licis uz brauciena laiku iekārtot numuru ar viņa paša mēbelēm un mākslas darbiem.
— droši vien tur ir arī viņa Āzijas mākslas kolekcija.
— jā. Tā pati istabene, kuru es satiku, uzkopj arī Kalderona kajīti, kas atrodas blakus. Viņš esot paņēmis līdzi daudz franču senlietu. Kalderons esot tikpat jauks, cik Blekberns neciešams, esot iedevis viņai labu dzeramnaudu.
— lieliski. Pendergasta skatiens uz brīdi bija vērsts kaut kur tālumā. Lēnam viņš atgriežas īstenība.
Blekberns, bez šaubam, saraksta ir pirmajā vietā. Pasniedzies kabatā, Pendergasts izvilka vēl vienu naudas zīmju žuksnīti. Tev ir uz laiku jasamainās vietām ar kuģa istabeni, kas norīkota Blekberna un Kalderona kajītes. Tiec iekša, kad tur neviena nav.
— bet Blekbērns neielaidīs kuģa istabeni, ja nebūs klāt viņa paša istabene.