— tā jau vienmēr sāka par masu slepkavam un pašnāvniekiem. Blekberns ļauni pasmīnēja.
— viņas arī teica, ka Santamarijas kundze uz darbu devusies labā garastavoklī.
— nevaru jums palīdzēt, atteica Blekberns, skalinadams vīnu glāzē un paceldams to pie deguna, lai ieelpotu aromatu. Kajīte neviena nebija. Nekas nebija ne saplēsts, ne nozagts. Ticiet man, es to zinātu. Es savas mantas uzmanu.
— varbūt viņa varēja kaut ko redzēt vai aiztikt? Kaut ko tādu, kas varēja viņu nobiedēt?
Blekberns pēkšņi sastinga vīna baudīšanas rituāla vidū, pacēlis glāzi pusceļā pie mutes. Pēc krietna brīža viņš nolika glāzi neiemalkojis.
Blekberna kungs? Neatlaidas Kempers.
Blekberns pagriezās un paraudzijās uz viņu. Itin nekā, viņš atbildēja klusa un vienaldzīga balsi. Nekā tur nebija. Un, ka jau teicu, arī neviena cilvēka. Mana istabene bija medpunkta, es vakariņas. Tam, kas notika ar to sievieti, nav nekādās saistības ar manu numuru. Viņai tur nemaz nebija jābūt.
— skaidrs, Kempers pieceldamies noteica. Tā jau es domāju. Taču jūs jau zināt, kārtība paliek kārtība. Ja es neizdarītu visu pēc noteikumiem, "Polārzvaigzne" man to nepiedotu. Viņš pasmaidīja. Kungi, nerunāsim vairs par to. Pateicos jums par pacietību un vēlu jauku vakaru. Pamājis ar galvu katram no sēdētajiem, viņš aši aizsoļoja projām.
Lembs noraudzījās, ka drošības dienesta šefs lavierē starp galdiņiem, tad pievērsās Blekbernam. Ko teiksi par to, skot, vecīt? Tumši noslēpumi apakšējos klājos! Viņš savilka seju melodramatiska grimase.
Blekberns nealbildeja.
Pie galdiņa pieslīdēja viesmīlis. Vai drīkstu iepazīstināt jūs ar šefpavara īpašajiem piedāvājumiem?
— lūdzu! Man jāatgūst divas dienas nokavētais. Un Lembs saberzēja rokas.
Blekberns pēkšņi pielēca kājas, bīstami strauji atgrūžot krēslu.
— Skot? Kalderons noraizējies paraudzijās viņa.
— neesmu izsalcis, atteica Blekberns. Viņš bija nobālējis.
— paklau, Skotij, ierunājās Lembs. Pagaidi! Uz kurieni tu iesi?
— uz kajīti. Un, neteicis vairs ne vārda, Blekberns pagriezās un izgāja no restorānā.
25
— tas gan izklausās briesmīgi, teica laipnais, pievilcīgais svešinieks. Vai tas varētu kaut ka līdzēt, ja es aprunatos ar veco dāmu?
— ak, nē, atbildēja Inge, pārbijusies no šādā ierosinājumā. Nē, lūdzu, nevajag. Nav jau nemaz tik ļauni. Es jau esmu pieradusi.
— kā vēlaties. Ja pārdomāsiet, dodiet man ziņu.
— jūs esat ļoti laipns. Man palīdz arī tas vien, ka varu ar kādu parunat. Tad viņa apklusa un koši piesarka.
Nekas tāds Ingei Larsenai vēl nebija atgadījies. Pieradusi dzīvot noslēgtībā, viņa bija ārkārtīgi kautrīga, bet tagad pēkšņi izkrata sirdi svešam cilvēkām, ko satikusi tikai pirms stundas.
Lielais pulkstenis zeltīta ietvara pie čatsvortas salona tapetem rotātās sienas radīja bez piecām minūtēm desmit. Tālākaja stūrī klusi spēlēja stīgu kvartets, un ļaudis pastaigajas pāros, saķērušies rokas. Salonu apgaismoja neskaitāmas smalkas svecītes, piepildot to ar maigi zeltainu blāzmu. Ingei šķita, ka neko tik skaistu viņa vēl nekad nebija redzējusi.
Varbūt šis telpas brīnumaina noskaņa un vēla vakara stunda ļava viņai aizmirst piesardzību. Bet varbūt viņu bija apbūris jaunais draugs stalts, pašpārliecināts, tads, kas iedveš uzticību.
Apsedies dīvāna tālākajā galā, svešinieks laiski sakrustoja kājās. Jūs visu laiku esat dzīvojusi klosteros?
— gandrīz. Kopš sešu gadu vecuma. Tad mani vecāki gāja bojā autokatastrofa.
— un citu radu jums nav? Brāļi vai māsas?
Inge papurinaja galvu. Neviena. Tikai vecais tēvocis, kurš aizsūtīja mani uz klostera skolu Līvedalē, nevis uz valsts skolu. Bet tagad viņš vairs nav starp dzīvajiem. Man ir dažas skolas laiku draudzenes. Viņas man ir gandrīz ka ģimenes locekles. Un vel, protams, ir mana darba devēja. Mana darbu devejā, viņa nodoma ja. Kāpēc es nevarētu strādāt pie kaja tik jauka cilvēka? Viņa gribēja kaut ko teikt, tad aprāvās, sajūtot, ka atkal piesarkst.
— jūs gribējāt kaut ko teikt?
Inge bikli iesmējās. Nē, neko.
— lūdzu, sakiet, es labprāt to uzklausīšu.
— es tikai… viņa atkal samulsa. Jūs esat tik svarīga persona. Tik daudz sasniedzis… es jums izstāstīju par sevi un tagad… cerēju kaut ko uzzināt arī par jums.
— nekā interesanta nav, atskanēja diezgan strupa atbilde.
ka nu ne! Es ļoti labprāt uzzinātu, ka jums izdevās to sasniegt, gūt tādus panākumus. Jo… es arī vēlētos kādreiz… viņa apklusa, neatrodot īstos vārdus.
Uz brīdi iestājās klusums.
— atvainojiet, Inge steigšus taisnojas. Es nedrīkstēju jautāt. Atvainojiet. Viņa pēkšņi sajutās neveikli. Ir jau vēls man tiešam jāiet gulēt. Vecā dāma, par kuru es rūpējos ja viņa pamodīsies, tad nobīsies, neatrodot mani.
— muļķības, atbildēja svešinieks, atkal tikpat laipni ka iepriekš. Es ar prieku izstāstīšu jums savu dzīvesstāstu. Iziesim pastaigāt pa klāju te ir smacīgi.
Inge gan nekādu lielu smacīgumu nejuta, tomēr neko neteica, un viņi devās uz liftu un uzbrauca četrus stāvus augstāk, uz septīto klāju. Bs jums kaut ko parādīšu. To jūs noteikti nebūsiet redzējusi, paziņoja jaunais draugs, vedot ingi pa gaiteni garām šajā velaja stunda jau tukšajam restoranam "haiparks" pie smagām lūkas durvīm. Te var iziet ārā.
Inge pirmo reizi bija uz atklāta klājā, bija diezgan vēsi, vējš gaudoja ap kuģi, un sīkas šļakatas apsmidzinaja viņas galvu un plecus. Skats bija elpu aizraujošs. Draudīgi tumši mākoņi zibēja gar citrondzeltenu mēness ripu. Milzīgais kuģis apņēmīgi šķēla smagos viļņus. Gan augšā, gan leja neskaitāmu logu un luku gaisma pārvērtā ūdens šļakatas izkausēta zelta dūmaka. Tas bija neticami romantiski.
— kur mēs esam? Viņa izdvesa.
uz promenades klāja. Nāciet, es jums kaut ko parādīšu. Svešinieks pieveda Ingi pie margām paša kuģa pakaļgalā. Šādas tumšās naktis var redzēt, ka ūdens dzīlēs spīd planktons. Paskatieties tas ir kaut kas neticams.
Cieši turēdāmas pie margam, Inge pārliecās tam pāri. Jūra bija dziļi lejā, viļņi putodami mutuļoja ap kuģa pakaļgalu. Un tiešam tumšajās dzīles spīguļoja neskaitāmas sīkas gaismiņas, it kā okeāns būtu atdzīvojies un kuģa iekustinātie ūdeņi uz mirkli būtu uzplaukušu pērļainā mirdzuma.
— brīnišķīgi, viņa čukstējā, drebinādamās vēsajā gaisā.
Maiga roka apskava viņas plecu un pievilka viņu tuvāk.
Inge pretojas tikai īsu mirkli. Tad ļava, lai svešinieks piekļauj viņu sev klāt, patīkama siltuma. Raudzidāmas uz pasakaino spīdumu jūras viļņos, viņa juta, ka svešinieks ar otru roku apņem viņas otru plecu. Tvēriens kļuva ciešāks.
Un tad ar vienu nesaudzīgu rāvienu šis rokas viņu pacēla gaisā un parmeta pāri margam.
Car ausim nošalca vējš, un pēkšņi viņa ar apdullinošu triecienu iegāzās ledainajā ūdenī.
Apstulbusi saltajā peldē un apdullusi no sitiena spēka, viņa sāka izmisīgi ķepuroties. Tad izlauzās līdz ūdens virsmai, jūtot, ka piemirkušas drēbes un kurpes velk lejup, un izbāza galvu no ūdens, sprauslādama un ar rokam tverdama gaisu, it kā pūloties uzrāpties debesis.
Īsu mirkli viņa apjukuma iedomājās, kāpēc iekritusi varbūt margas salūza -, bet tad apziņa noskaidrojās.
— Es neiekrītu. Mani iemeta.
Šī domā viņu bezgalīgi pārsteidza. Tas nevar būt. Viņa šausmās paraudzijās apkārt, instinktīvi kustēdāmas, lai nenogrimtu. Milzīga kuģa pakaļgals ka mirdzošs tornis jau attālinājās nakts tumsā. Viņa atvēra muti, lai kliegtu, bet viļņi uzreiz piešļāca to pilnu ar ūdeni. Viņa pūlējās irties, lai noturētos uz ūdens, klepoja. Ūdens bija stindzinoši auksts.