— palīgā! Viņa iekliedzas, bet balss bija tik vārga un aizžņaugta, kā pati tikko spēja to sadzirdēt caur vēja brāzmām, motoru troksni un skaļo ūdens šalkoņu. Virs galvas varēja neskaidri saklausīt kaiju ķērcienus, kas pavadīja kuģi dienu un nakti.
Tas bija ļauns sapnis. Citādi nevarēja būt. Un tomēr ūdens bija tik auksts, tik neizturāmi auksts. Viņa izmisīgi kārpījās, bet rokas un kājas bija svina smagumā.
Viņa bija izsviesta no kuģa.
Viņa šausmās raudzijās uz strauji sarūkošo gaismu puduri. Spožaja gaismas blāzma, milzigajā karaļa Džordža II balles zāles logā vēl varēja saskatīt mazus punktiņus cilvēkus.
— palīgā! Viņa mēģināja pavicinat roku, bet pakļuva zem ūdens un ar pūlēm atkal izlauzās virspusē.
Nomet kurpes. Peldi.
Muļķīgās laiviņas ar zemajiem papēžiem, ko lika valkāt darba devēja, izdevās nomest vienā mirklī, bet no tā nebija nekāda labuma. Viņa pat vairs nejuta savas pēdas. Viņa izdarīja dažus vārgus vezienus, bet peldēt bija bezcerīgi. Tik tikko pielika spēka noturēt galvu virs ūdens.
"Britānija" sāka izgaist naksnigajā miglā, kas pletās zemu vīrs ūdens virsmas. Gaismas kļuva blāvākās. Kaiju kliedzieni apklusa. Pamazām pierima arī kuģa pakaļgala sacelto viļņu zaļgano burbuļu šalkoņa. Ūdens kļuva melns, bezgalīgi dziļš un melns.
Gaismas pazuda. Pēc brīža arī motoru troksnis izgaisa klusuma.
Viņa šausmās raudzījās pazudušo gaismu virzienā. Visapkārt bija melna tumsa. Viņa baidījās novērst skatienu, it kā šis virziens būtu viņas pēdējā cerība. Tumšie jūras ūdeņi draudīgi viļņojas. Mākoņu grēdu vidu uz mirkli parādījās mēness. Migla virs ūdens virsmas sudrabaini ievizējās, tad atkal satumsa, kad mēness ieslīdēja mākoņos. Viņa juta, ka viļņi viņu paceļ un nolaiž, paceļ un nolaiž.
Kamēr viņa pūlējās kaut ko saskatīt miglā un tumsa, viņai virs galvas sašķīda liels vilnis, nospiežot viņu zem ūdens. Viņa savicināja rokas, lai izrautos virspusē. Visapkārt bija melna nebūtība tikai akla tumsa un drausmīgs, neizturams aukstums.
Taču, izmisīgi cīnoties, niknais aukstums šķita mazliet atslābstam, to nomainīja neizprotams siltums. Viņa vairs nejuta rokas un kājas. Sekundes aizritēja, un viņas kustības kļuva gausākas un prasīja neiedomājamu gribas piepūli. Viņa vēl joprojām visiem spēkiem pūlējās palikt virs ūdens, bet viss augums vilka lejup ka smags enkurs. Viņa sāka apjaust, ka nemaz nav iekritusi jurā, bet gan aizmigusi guļ savā gultā. Tas viss bija tikai ļauns murgs. Viņu pārņēma dziļš atvieglojums. Gulta bija tik mīksta, silta un tīkama, viņa pagriezās uz sāniem un juta, ka iegrimst siltajā tumsā. Viņa nopūtās un pēkšņi sajuta uz krūtīm kaut ko cietu un smagu, kā lielu slogu. Apziņa atkal ielaužas vārga apjausma viņa tomēr negulēja gultā. Tas nebija sapnis, viņa tiešam grima ziemeļAtlantijas bezgalīgajās dzīlēs, ar pēdējiem spēkiem aizturot elpu.
Mani noslepkavoja, prātā atausa pēdēja doma, un viņa laidās lejup, nopūtas vēlreiz, izpūšot no plaušam pēdējo gaisa dvesmu klusa šausmu nopūta, kas bija daudz sāpīgāka par visskaļāko kliedzienu.
26
Piecpadsmit minūtes pāri vienpadsmitiem Kempers iegāja kuģa galvenajā apsardzes centrālē. Pa pusvirus atstatajam durvīm viņš dzirdēja novērošanas telpā dzīvas sarunas un tādus ka uzmundrinošus uzsaucienus. Satvēris rokturi, viņš atvēra durvis.
Apaļas telpas sienas klāja simtiem videoekrānu, un katrs no tiem radīja kādas novērošanas kameras uzņemto attēlu. Visi dežurejošie apsargi bija sadrūzmejušies ap vienu ekrānu un, smiedamies un uzjautrinadamies, pat nepamanīja priekšnieka ienākšanu. Viņu sejas apspīdēja zilgana gaisma no daudzajiem mirgojošajiem monitoriem. Telpa oda pēc sasmakušas picas, un stūrī mētājās kaudze taukainu kastu.
— jā, večiņ, ņem dziļāk!
— līdz pat saknēm.
— maza večiņa no Pasadenas!
Apsargi vienā balsī noelsas, daži iesvilpās un iesmējās. Viens nekaunīgi sašūpoja gurnus. Aiziet! Jāj nu, kovboj!
Kempers piesoļoja pie viņiem. — Kas, ellē, te notiek?
Apsardzes vīri atrāvas no ekrāna, kurā bija redzams, ka miesas kuplu pasažieru pāris pustumša, nomaļa gaiteni nododas vetrainiem mīlas priekiem.
— ak dievs! Kempers pagriezās. Veidla kungs, vai jūs gadījuma nebūtu šis maiņas vecākais? Viņš pārlaida skatienu visiem apsargiem, kas bija sastinguši komiska miera stājā.
— jā, ser.
mums ir pazudusi pasažiere, pašnāvība apkalpē, kazino cieš milzu zaudējumus, bet jūs te vērojat viagras šovu? Jums tas šķiet smieklīgi?
— nē, ser.
Kempers pašūpoja galvu.
— vai man to…? Veidls radīja uz monitora izslēgšanas slēdzi.
— nē. Katra kameras parraides izslēgšana tiek reģistrēta, un tas izraisīs liekus jautājumus. Jūs tikai… novērsiet skatienus.
To dzirdot, kāds nespēja novaldīt smieklus, un arī Kempers negribot pievienojas. Labi, pietiek. Papriecājāties, un viss. Tagad atgriezieties savos posteņos.
Viņš aizsoļoja cauri monitoru telpai uz savu mazo kabinetu. Pēc brīža iezvanījās vietējais tālrunis.
— pie jums ieradies Pendergasta kungs.
Kempers uzreiz saīga. Pēc mirkļa privātdetektīvs ienāca pa durvīm.
— jūs arī atnācāt paskatīties šovu?
— šis kungs ir studējis "kamasutru". Ja nemaldos, šo pozu sauc par "krējuma kulšanu".
— mums nav tik daudz laika, atbildēja Kempers. Šovakar "Koventgārdena" atkal jau zaudējusi divsimt tukstošus. Es cerēju, ka jūs mums palīdzēsiet.
Pendergasts apsēdās un sakrustoja kājas. Tāpēc arī esmu ieradies. Vai varu aplūkot šīvakara laimētāju fotogrāfijas?
Kempers pasniedza viņam neskaidru uzņēmumu kaudzīti. Pendergasts tos ātri paršķirstija. Interesanti. Cita grupa, nevis tā pati, kas vakar vakara. Tā jau es domāju.
— un ko tas nozīmē?
— tas ir liels un labi sagatavots noziedzīgs grupējums. Spēlētāji mainās katru vakaru. Svarīgākie ir vērotāji.
— vērotāji?
Kempera kungs, jūsu naivums mani pārsteidz. Lai gan sistēma ir sarežģīta, tās principi ir vienkārši. Vērotāji slēpjas pūlī, modri uzrauga spēli pie augsto likmju kāršu galdiem.
— un kas, ellē, ir šie vērotāji?
— Tie var būt visdažādakie cilvēki vecā dāma pie izdevīgā vietā novietota spēļu automāta, iereibis biznesmenis, kas skaļi runā pa mobilo telefonu, pat pumpains pusaudzis, kas kāri seko spēlei. Vērotāji ir ļoti labi apmācīti un bieži prot tēlot dažādas lomas, lai noslēptu savas darbības. Viņi skaita kārtis, bet paši nespēle.
— un spēlētāji?
vienam vērotājam var būt piesaistīti divi līdz četri spēlētāji. Vērotāji seko visam pie galda izspēlētajām kārtīm un "skaita" tas. Parasti tas nozīme negatīvu skaitļu piešķiršanu zemakājām kārtīm un pozitīvu desmitniekiem un dūžiem. Viņiem jaatceras tikai viens skaitlis pašreizējais skaitīšanas rezultāts. Kad atlikušo vērtīgāko kāršu attiecība pret zemākajām pārsniedz noteiktu punktu, veiksme uz brīdi nosveras par labu spēletajiem. Bluckjack spēlē augstas vērtības kārtis nav izdevīgas dīlerim. Vērotājs, pamanot šādu situāciju, dod norunātu signālu kādam no saviem spēlētajiem, un tas piesēžas pie šī galda un sāk spēlēt uz lielam likmēm. Ja viņš jau ir pie šī galda, tad uzreiz paaugstina savas likmes. Kad attiecība atkal nonāk līdz normālām līmenim vai zem ta, vērotājs dod signālu spēlētajam atstāt šo galdu vai pazeminat likmes.