Kempers nemierīgi sagrozijas. — Un ka to var apturēt?
— vienīgais drošais pretpasakums ir atklāt vērotājus un patriekt viņus.
— to mēs nedrīkstam.
— protams, tāpēc viņi ir šeit, nevis Lasvegasa.
— ka vel?
— apvienot kārtis astoņu komplektu "kurpes" un pirms atkārtotas sajaukšanas dalīt tikai trešdaļu no "kurpes".
— mēs dalam kārtis no četru komplektu "kurpes".
— tas ir vēl viens iemesls, kāpēc jūs piesaistat blēžus. Jūs varētu tos uzreiz apturēt, ja pavēlētu kāršu dīleriem sajaukt kārtis katru reizi, kad pienāk jauns spēlētājs vai kāds no esošajiem spēlmaņiem pēkšņi paaugstina likmes.
— izslēgts. Tas palēninātu spēli un samazinatu peļņu. Turklāt iebilstu pieredzejušakie spēlētāji.
— bez šaubam. Pendergasts paraustīja plecus. Protams, neviens no šiem pretpasakumiem neļaus jums atgūt zaudēto naudu.
Kempers paraudzijās viņa ar apsarkušam acīm. Vai ir iespējams to atgūt?
- varbūt.
- mēs nedrīkstam darīt neko tadu, kas būtu saistīts ar blēdībām.
- jus nedrīkstat.
- mēs nedrīkstam arī ļaut jums to darīt, Pendergasta kungs.
- Kempera kungs, Pendergasts aizvainotā balsi atjautāja. Vai es teicu, ka gatavojos blēdīties?
Kempers neatbildēja.
— kāršu skaititaji mēdz izmantot noteiktu sistēmu. Parasts spēlmanis metīs mieru spēlei, ja sāks ciest lielus zaudējumus, bet profesionāls blēdis gan ne. Viņš zina, ka agri vai vēlu kāršu attiecība atkal mainīsies. Tas ir izdevīgi mums. Pendergasts ieskatījās pulkstenī. Pusdivpadsmit. Tātad vēl trīs stundas labāka spēles laika. Kempera kungs, esiet tik laipns un piešķiriet man pusmiljons dolāru kredītu.
— jūs teicāt pusmiljonu?
— es ļoti negribētu, lai pietrūkst naudas brīdī, kad sāk veikties.
Kempers saspringti aizdomājās. — Vai jūs atgūsiet mūsu naudu?
Pendergasts pasmaidīja. — Pacentīšos.
Kempers norija siekalas. — Labi.
— lieciet Hentofa kungam brīdināt savus darbiniekus, ka mana spēle varbūt būs dīvaina vai pat aizdomīga, taču vienmēr paliekot likuma robežās. Es apsēdīšos uzreiz pa kreisi no dīlera un apmēram pusi visu partiju izlaidīšu, tāpēc, lūdzu, neļaujiet saviem ļaudīm likt man pārsēsties, pat ja es nespēlešu. Hentofam jāliek dīleriem piedāvāt man pārcelt kārtis katrā izdevīgā brīdī, sevišķi tad, kad es tikko būšu apsēdies. Es izlikšos, ka daudz dzeru, tāpēc gādājiet, lai ikreiz, kad pasūtīšu džinu ar toniku, man atnes tikai toniku.
- labi.
vai būtu iespējams pie kāda no augsto likmju galdiem noņemt maksimalo likmju robežu?
- jūs domājāt vispār neierobežot likmju summu?
- jā. Tā varētu nodrošināt, lai bieži pieveršas tieši šim galdam, un naudu atgūt izdotos daudz ātrāk.
Kempers juta, ka pār pieri rit sviedru lāsīte. Jā, to var izdarīt.
— un, visbeidzot lieciet Hentofa kungam norīkot pie tā galda kāršu dīleri ar mazām rokām un tieviem pirkstiem. Jo mazāk pieredzējušu, jo labāk. Lieciet novietot spēles beigu kārti augstu "kurpe".
— vai drīkstu jautāt, kāpēc?
— nedrīkstat.
Pendergasta kungs, ja mēs jūs pieķersim blēdoties, situācija būs ārkārtīgi nepatīkama abam pusēm.
— es neblēdīšos dodu jums savu vārdu.
— kā iespējams ietekmēt spēles gaitu, ja neviens no spēlētājiem pat nepieskaras kārtīm?
Pendergasts noslēpumaini pasmaidīja. Ir tādas iespējas, Kempera kungs. Un vēl kas. Man būs vajadzīga asistente viena no jūsu kokteiļu viesmīlēm, neuzkrītoša, piesardzīga un gudra, kas nesīs man dzērienus un būs gatava izpildīt dažus, kā lai pasaka? Neparastus uzdevumus, ko es viņai varētu dot. Tie jāveic, neuzdodot jautājumus un nevilcinoties.
— kaut nu tas izdotos!
Pendergasts brīdi klusēja. Protams, ja viss izdosies veiksmīgi, es vēlēšos vēl kādu palīdzību no jūsu puses.
— protams, atbildēja Kempers.
Pendergasts piecēlās, pagriezās un izslīdēja no kabineta monitoru telpā. Pirms durvju aizvēršanas Kempers dzirdēja viņa laisko dienvidnieka balsi: ko neteiksi šī jau ir apadravjas poza. Un viņu vecuma!
27
Veca sieviete tukstoš trīsdesmit devitajā kajītē miegā pagriezās un kaut ko nomurmināja.
Pēc brīža viņa pagriezās vēlreiz un ieņurdējās jau īgnāk. Kaut kas viņai traucēja gulēt klauvēšana, skaļa, uzstājīga.
Viņa atvēra acis.
Inge? Viņa iesaucas čerkstoša balsi.
Atbildes vietā atskanēja vēl viens klauvējiens.
Sieviete pastiepa kaulaino roku un pieķeras pie tērauda stieņa, kas stiepās virs gultas galvgaļa. Lēni, ar milzu piepūli viņa pieslējās sēdus. Viņa tikko bija redzējusi sapni, jauku sapni, kaut ko par Tv šovu monty hall, durvīm numur divi un vazelīnu. Viņa aplaizīja sausās lūpas, mēģinot atcerēties ko vairāk, bet sapnis jau bija izgaisis no atmiņas.
— kur ir tā skuķe? Viņa purpinājā, nelāgās priekšnojautās pārņemtā.
Dauzīšanas turpinājās. Skaņa nāca kaut kur no ārpuses.
No neskaitāmajiem satīna un vissmalkakas kokvilnas slāņiem iznira sakaltusi roka. Tā paņēma zobu protēzes no šķīvīša uz naktsgaldiņa un iesēdināja tās mutē uz bālajām smaganām. Tad roka sniedzās tālāk, taustijās, meklēja, līdz satvēra spieķa rokturi. Krekšķēdama un pukodamās sirmgalve pieslējās kājas. Kuģis manāmi šūpojās, un viņa, ar vienu roku turēdāmas pie sienas, steberēja uz guļamistabas durvju pusi.
— Inge? Viņa sauca.
Viņu pārņēma bailes. Viņa nespēja samierināties ar savu atkarību no citiem, viņa to tiešam nespēja paciest, pašas nevarība viņu biedēja un apkaunoja. Visu mūžu viņa bijusi neatkarīga, bet tagad pienākušās drūmas vecumdienas, tādā pazemojoša atkarība no citu žēlastības.
Ieslēgusi gaismu, viņa paraudzījās apkārt, cenzdāmas valdīt bailes. Kur palikusi tā sasodīta skuķe? Ka šī uzdrīkstējās pamest viņu vienu! Ja nu viņa pakristu? Ja uznāktu sirdslēkme? Viņa apžēlojas par nabaga meiteni, pieņema to darba, un kāda ir pateicība? Tikai necieņa, neuzticība, nepaklausība. Tagad Inge droši vien amizējas ar kādiem zemaka ranga kuģa kalpotajiem. Šis nu bija pēdējais piliens tikko kuģis pienāks Ņujorka, viņa to meitieti pātrieks, bez brīdinājumā, bez rekomendācijām. Lai liek lieta savu koķetēšanas prasmi, lai tiktu atpakaļ uz Zviedriju, palaistuve tāda!
Tikusi līdz durvīm, sirmgalve apstājās atvilkt elpu, smagi atspiedusies pret durvju aplodu. Tagad dauzīšanās bija skaļāka tā nāca no kajītes ārdurvīm. Tagad bija dzirdama arī balss.
— Pīter! Klau, Pit! Neskaidra balss skanēja no gaiteņa aiz durvīm.
— kas ir? Iesaucas vecā dāma. Kas tur ir? Ko jums vajag?
Dauzīšanās apklusa. Pit, laid iekšā. Uzstāja šļupstoša balss.
— Mes negaidīsim visu nakti.
Pit, vecais, velcies šurp! Aiz durvīm atskanēja vēl viena iereibusi balss. Vai atceries tās meičas, ko mēs šovakar satikam "Trafalgarā"? Pēc tam, kad tu aizgāji, viņas atgriezās kluba. Un mēs visu laiku tempjam šampi. Tagad viņas ir mana numura, galīgi pillā. Nāc, vecīt, tagad tava kārta papriecāties. Un tai blondajai ir tādas ciskas…
Vecā dāma nodrebēja patiesā sašutumā. Viņa stingrāk pieķeras durvju aplodai. Lieciet man mieru! Viņa uzblāva, cik skaļi spēdama. Vācieties prom!
— kas ir? Pirmā balss pārsteigti atjautāja.
— es teicu, ejiet prom!
Klusums. Smiekliņi. Velns! Ierunājās otra balss. Rodz mēs sajaucam numurus.