— nevar but. Es atceros, ka viņš teica tūkstoš trīsdesmit devītais.
— es zvanu apsardzei! Iespiedzas vecā dāma.
Gaitenī aiz durvīm atskanēja skaļi smiekli, pēc tam soļi, kas attālinājās.
Smagi elpodama, sirmgalve atravas no durvju aplodas, atspiedas pret spieķi un nopētīja istabu. Viss skaidrs guļvieta uz dīvānā nemaz nebija saklāta. Pulkstenis pie sienas radīja pusdivpadsmit. Viņa bija pamesta. Likteņa varā.
Leni pagriezusies, viņa ar pūlēm stebereja atpakaļ uz guļamistabu, sirdij smagi dauzoties. Apsēdas uz gultas, rūpīgi noliekot spieķi blakus. Tad, pagriezusies pret naktsgaldiņu, pacēla talruņa klausuli un nospieda nulles taustiņu.
— kuģa operatore, atsaucās laipna balss. Kā varu jums palīdzēt?
— savienojiet ar apsardzi, pieprasīja sirmgalve.
28
Anha Minha pamanīja lielo spēlmani uzreiz pēc tā ierašanās pie "Meifeiras" kazino Hluckjack galdiem. Pendergasta kungs tā viņu nosauca Hentofa kungs. Melnajā smokingā viņš izskatījās pēc apbedīšanas biroja vadītāja, un Anha pat viegli nodrebēja, kad viņš apstājās kazino durvis un pārlaida bālo acu skatienu pustumšajai, eleganti iekārtotajai telpai, l.aikam viņš tiešam ir īpašs spēlmanis, ja jau Hentofa kungs norīkojis Anhu viņam par personisko kokteiļu viesmīli, un interesanti, kas tie par neparastājiem uzdevumiem, kuni izpilde arī būs viņas pienākums.
— vai vēlaties kaut ko iedzert, ser? Viņa pienākdama apjautājas.
— džinu ar toniku, lūdzu.
Atgriezusies ar dzēriena glāzi tikai toniku, ka pavēlēts -, viņa ieraudzīja, ka savādais viesis pie augsto likmju galda sarunājas ar ļoti glīti koptu jaunu, gaišmatainu kungu. Viņa piegāja un pacietīgi gaidīja ar paplāti rokā.
— …un tā, stāstīja lielais spēlmanis, tagad jau ar pavisam citādu akcentu, es iedevu tam tipam divdesmit divus tūkstošus, sešsimt desmit dolārus skaidrā naudā, skaitot to simtniekos pa vienai banknotei viens, divi, trīs, četri, bet pie piektās parādījās divdesmitnieks, un es sapratu, ka esmu piešmaukts. Simtnieku paciņas vidu bija sabāzti divdesmitnieki! Pie velna, cik es biju nikns! Divdesmitnieki, desmitnieki un pat daži piecinieki un vieninieki.
— atvainojiet, jaunais džentlmenis, pēkšņi sadusmojies, atbildēja. Mani nemaz neinteresē jūsu stāsti par simtniekiem, divdesmitniekiem un sazin ko vēl. Viņš ātri devās projām, drūmi saviebies, kustinadams lūpas, it kā kaut ko saspringti domājot.
Pendergasts smaidīdams pievērsās Anhai. — Paldies. Viņš paņēma glāzi, nometa uz paplātes piecdesmitnieku un vēlreiz pārlaida skatienu telpai.
— vai vēl kaut ko vēlaties, ser?
— jā. Viņš viegli norādīja ar skatienu. Vai redzat to sievieti? To dūšīgo platajā kleitā, kas staigā ap augsto likmju galdiem? Es vēlētos veikt nelielu eksperimentu. Izmainiet šo piecdesmitnieku, aiznesiet viņai uz paplātes veselu kaudzi dažādu banknošu un monētu un sakiet, ka tā ir izdodama nauda par viņas pasūtīto dzērienu. Viņa iebildīs, ka nekādu dzerienu nav pasūtījusi, bet jūs izliecieties, ka nesaprotat, un sāciet skaitīt naudu. Skaitiet tā, lai skaļi nosauktu pēc iespējas vairāk skaitļu. Ja viņa ir tā, ko es domāju, tad viņa sadusmosies tāpat ka jaunais vīrietis, ar kuru es tikko runāju. Bet jūs saglabājiet mieru.
— jā, ser.
— paldies.
Anha piegāja pie kasiera un izmainīja piecdesmit mārciņas dažādās naudas zīmes un monētas. Salikusi tās uz paplātes, viņa piegāja pie sievietes plataja kleitā.
— kundze, jūsu nauda.
— kas? Sieviete iztraucēta pievērsa viņai niknu skatienu.
— izdodama nauda. Desmit mārciņas, piecas mārciņas, divas vienas mārciņas…
— es nepasūtīju dzerienu. Sieviete steidzīgi mēģināja iet projām.
Anha sekoja viņai. — Jūsu izdodama nauda. Desmit mārciņas
— Un trīs vienmārciņas kopā ir trīspadsmit, divdesmit pieci pensi…
Sieviete nikni nošņācās. — Vai nedzirdējāt? Es nepasūtīju nekādus dzērienus!
Anha turpināja viņu vajāt.— Dzēriens maksaja sešas mārciņas un septiņdesmit piecus pensus, jāizdod trīspadsmit mārciņas un divdesmit pieci pensi…
— tu, stulba nejēga! Sieviete dusmās uzsprāga, tumši piesarkusi, pagriezdāmas pret viesmīli, noplivinot košo tērpu.
— lūdzu, atvainojiet. Anha Minha atkāpās ar naudas paplāti, sievietes nikno skatienu pavadīta. Atgriezusies pie bara, viņa ieleja glāzē uz ledus toniku un pielika citrona šķēlīti. Viņa pamanīja Pendergastu, staigajot ļaužu pūlī un izklaidīgi raugoties apkārt.
— jūsu dzēriens, ser!
Viņš paraudzījas pretī, un Anhai šķita, ka viņa acis pazibēja smieklu dzirkstītes. Viņš ierunājās klusi un steidzīgi: jūs ātri mācāties. Tagad redzat vīrieti pie galda pa labi, blakus dīlerim? Uzlejiet viņam šo dzērienu. Man vajadzīga viņa vieta. Veikli!
Saņēmusi drosmi, Anha devās pie norādīta galda. — Jūsu dzēriens, ser!
— paldies, bet es ne…
Viņa sašūpoja paplāti, un glāze apgāzās, iekrītot tieši vīrietim klēpi.
Viņš pielēca kājās. — Dieva dēļ…!
— lūdzu, piedodiet, ser!
— mans jaunais smokings!
— piedodiet! Lūdzu, piedodiet!
Paķēris no kabatas mutautiņu, vīrietis slaucīja no drēbēm šķidrumu un ledus gabaliņus. Pendergasts pieslīdēja, gatavībā ieņemt viņa vietu.
— lūdzu, piedodiet! Atkārtoja Anha.
— lai nu paliek! Viņš pievērsās galdam. Saskaitiet man, es aizeju.
Savācis žetonus, viņš pikti metās projām, un Pendergasts tūdaļ ieslīdēja viņa krēslā. Dīlere sajauca kārtis, nolika komplektu uz galda un pasniedza Pendergastam pārcelšanas karti. Viņš ielika to komplektā, dīlere pārcela kārtis un piepildīja "kurpi", ievietojot spēles beigu kārti neparasti dziļi.
Anha Minha turējās tuvuma, domādama, kādas vēl neprātibas Pendergasts liks viņai darīt.
Aloizijs Pendergasts, plati smaidīdams, pārlaida skatienu galdam. — Kā mums visiem šovakar klājas? Vai labi veicas? Ķīnietis, kas sēdēja tālāk, viņa mērķis, neko neatbildēja. Divas pusmūža sievietes, līdzīgas kā māsas, kas sēdēja starp viņu un ķīnieti, piesardzīgi pamāja ar galvu.
— vai dalat mums šovakar labas kārtis? Viņš apjautājas dīlerei.
— cenšos, maza auguma sieviete mierīgi atbildēja.
Pendergasts pārlaida skatienu zālei un pamanīja, ka dāma platajā kleitā, kas tikko izlikās pļāpājām pa mobilo, tagad vēroja viņu galdu. Lieliski.
— es jūtu, ka man šoreiz veiksies. Pendergasts ielika likmju aplī desmit tūkstošu mārciņu žetonu, tad nometa priekšā vēl vienu ka dāvanu dīlerei.
Abas sievietes brīdi noraudzījās uz viņa žetoniem, tad pievienoja savas pieticīgākās likmes katra pa tūkstotim. Ķīnietis iestūma likmju aplī savu žetonu, arī tūkstoti.
Dīlere sadalīja kārtis.
Pendergasts nogaidīja ar diviem astoņniekiem. Abas sievietes spēlēja, un ķīnietis izvilka divpadsmit un zaudēja ar bilžaino kārti. Dīlere trijos piegājienos izvilka divdesmit un savāca visu viņu naudu.
Pienāca viesmīle ar kokteiļa glāzi, un Pendergasts iedzēra krietnu malku. — Nepaveicās, viņš norūca, nolika glāzi uz paliktņa un izdarīja nākamo likmi.
Tika izspēlēti vēl vairāki gājieni, bet tad Pendergasts neizdarīja likmi.
— jūsu likme, ser?
— es šo partiju izlaidīšu, atbildēja Pendergasts. Viņš pagriezās un uzrunāja Anhu Minhu. Atnesiet vēl vienu džinu ar toniku, viņš nošļupstēja. Tādu sausāku.
Viesmīle aizsteidzas.
Ķīnietis atkal izdarīja likmi, šoreiz piecus tūkstošus. Viņa nogurušās, pavecās sejas izteiksme nemaz nemainījās. Šoreiz viņš palika pie piecpadsmit, dīlere radīja seši, un dīlere zaudēja.