Labās puses sienu rotāja citādi dārgumi ziloņkaula, melnkoka un zelta taures un kangling5 taures, rotātās ar dārgakmeņiem; sudraba un zelta un sudraba sakausējuma dorieb , ar dārgmetāliem, spožiem tirkīziem un koraļļiem rotaļas galvassegas. Cita telpas stūrī slējās sudraba un zelta statuju kolekcijā, un vienu no tām greznoja simtiem safīru. Turpat līdzās, ar salmiem izklātās koka kastes bija sakrauti caurspīdīgi trauki, figūras un plāksnes no vissmalkaka nefrita, bet tieši līdzās aģentam pa kreisi atradās vislielākās bagātības simtiem mazu nišu, kurās glabājās putekļaini rokrakstu tīstokļi, sarullētas tankus un pergamenta ruļļi, pārsieti ar zīda auklām.
Neiedomājamo bagātību pārsteigts, Pendergasts uzreiz nepamanījā, ka tuvākajā stūrī uz spilvena, sakrustojis kājas, sēž cilvēks.
Mūks, kurš bija viņu atvedis, paklanijās, salicis kopā rokas, un aizgāja. Dzelzs durvis aiz viņa aizvērās, slēdzenē pagriezās atslēga. Sēdošais mūks norādīja uz spilvenu turpat līdzas. Lūdzu, sedieties, viņš angliski aicināja.
Pendergasts paklanijās un apsēdas. Ļoti neparasta telpa, viņš ieminējās. Un pēc brīža piebilda: un īpatnējs vīraks.
— mēs esam klostera bagātību sargātāji sargājam zeltu un sudrabu, un visas citas iznīcīgas lietas, ko pasaule uzskata par vērtībām. -šis vīrs runāja izkoptā un elegantā angļu valodā ar oksfordas vai kembridžas universitātes akcentu. Mēs esam arī bibliotēkas un sakrālo gleznu glabātāji. "vīraks", ko jūs pieminējāt, ir dorzhan-ijing auga sveķi, kas tiek dedzināti dienam un naktīm, lai atbaidītu kukaiņus rijīgas vaboles, kas mīt Himalaju augstienēs un kāro iznicināt visu, kas izgatavots no koka, papīra vai zīda.
Pendergasts pamāja ar galvu un, izmantodams izdevību, uzmanīgāk nopētīja mūku. Tas bija vecs, bet stiegraina auguma un neparasti labā fiziskā formā. Viņa sarkani oranžais tērps bija cieši sajozts, galva kaili noskūta, basās kājas bija gandrīz melnas no netīrumiem. Acu skatiens gludajā nenosakāma vecuma sejā bija nopietns, gudrs un raižu pārņemts.
— jūs noteikti gribat zināt, kas es esmu un kāpēc esmu jūs uzaicinājis šurp, mūks turpināja. Es esmu Tubteņs. Priecājos jūs satikt, Pendergasta kungs.
— lama Tubteņs?
— šeit, iekšējā templī, nav nekādu goda titulu. Mūks paliecās uz priekšu un cieši ieskatījās aģentam sejā. Kā noprotu, jūsu pasaulīgā nodarbošanās ir… kā lai to pasaka?… okšķerēt citu darīšanas, lai atklātu ļaunus darbus? Atrisināt mīklas, rast skaidrību noslēpumos un tumsā?
— šādu raksturojumu nebiju dzirdējis, bet jā, jums taisnība.
Mūks atviegloti uzelpoja. Tas ir labi. Es baidījos, ka varbūt būšu ko pārpratis. Viņš ierunājās klusāk, gandrīz čukstus. — mums šeit ir kāda mīkla.
Iestājās ilgs klusums. Tad Pendergasts teica: — turpiniet.
— klostera priekšnieks nedrīkst pats par to runāt. Tāpēc viņš lūdza mani. Un tomēr, lai gan situācijā ir bīstama, man ir… grūti stāstīt par to.
— jūs visi bijāt ļoti laipni pret mani un manu aizbilstamo, atbildēja Pendergasts. Es ar prieku darītu kaut ko jūsu labā, lai atlīdzinātu ja vien es to spēšu.
— paldies, lai pavēstītu jums par notikušo, man būs jaatklāj dažas slepenas ziņas.
— varat paļauties uz manu klusēšanu.
— vispirms nedaudz pastāstīšu par sevi. Esmu dzimis attālā kalnainā novadā Tibetas rietumos. Es biju vienīgais bērns, un mani vecāki gāja bojā nogruvumā, kad man vēl nebija gads. Divi angļu dabas pētnieki vīrs un sieva, kas veica plašus pētījumus Mandžurijā, Nepālā un Tibetā, apžēlojās par mazo bārenīti un pieņēma mani kā neoficiālu audžudēlu. Es paliku kopā ar viņiem desmit gadus, ceļojot pa mežonīgiem apvidiem, kur viņi vēroja dabu, zīmēja un rakstīja piezīmes. Tad kādu nakti mūsu teltī iebruka sirojošu kareivju banda. Viņi abus angļus nošāva un sadedzināja kopā ar visu mūsu mantību. Es vienīgais izglābos.
— biju zaudējis gan īstos, gan audžuvecākus varat iedomāties, kā es jutos. Vientulīgie klejojumi mani noveda šeit, Gsalrigčongas klosterī. Pēc kāda laika es devu zverestu un tiku uzņemts iekšējā klosterī. Mēs pavadam savu dzīvi visstingrākajos garīgajos un fiziskajos vingrinājumos. Nodarbojamies ar visdziļākajiem, sarežģitakajiem un noslēpumainākajiem esamības jautājumiem. Apgūstot cungžaņ, jūs nedaudz pieskaraties dažam no patiesibam, kuras mēs iedziļināmies nesalīdzināmi vairāk.
Pendergasts pamāja ar galvu.
— šeit, iekšējā klosterī, mēs esam noslegušies no visas pasaulīgas dzīves. Mēs nedrīkstam redzēt ārpasauli, debesis, ieelpot svaigu gaisu. Visa uzmanība tiek vērsta uz iekšieni. Tas ir ļoti liels upuris pat Tibetiešu mūkam, un tāpēc mēs esam tikai seši. Mūs sargā eremīts, mums nav atļauts runāt ne ar vienu cilvēku no ārpasaules, un es esmu pārkāpis šo svēto solījumu, tagad runājot ar jums. Ceru, ka tas pārliecinās jus, cik nopietns ir šis gadījums.
— es saprotu, atbildēja Pendergasts.
— mums kā iekšējā tempļa mūkiem ir savi pienākumi. Mēs esam ne tikai klostera bibliotēkas, relikviju un dārgumu glabātāji. Mēs sargājam ari… Agozjenu.
— Agozjenu?
vissvarīgako relikviju klosterī un varbūt pat visā Tibetā. Tas glabājās aizslēgtā seifā tur, stūrī. Viņš norādīja uz akmeni izkaltu nišu ar smagām dzelzs durvīm, kas tagad bija pusvirus. Visi seši mūki vienreiz gadā pulcējas pie Agozjena glabātavas veikt īpašus ļaunuma atvairīšanas rituālus. Rīkojot šo rituālu maijā, dažas dienas pirms jūsu ierašanās, mēs atklājām, ka Agozjens ir pazudis.
— nozagts?
Mūks pamāja ar galvu.
— kam ir atslēga?
— man. Vienīgajam.
— un seifs bija aizslēgts?
— jā. Varat man ticēt, Pendergasta kungs, ka neviens no mūsu mūkiem nevarēja pastrādāt šo noziegumu.
— piedodiet, ja uzdrošināšos to apšaubīt.
— šaubīties ir labi. Mūks ierunājās ar tādu pārliecību, ka Pendergasts neko neiebilda. Agozjena vairs nav klosterī. Ja tas šeit būtu, mēs to zinātu.
— kā?
— par to nedrīkst runāt. Lūdzu, ticiet man, Pendergasta kungs, mēs zinātu. Neviens no šejienes mūkiem nav paņēmis Agozjenu pie sevis.
— vai drīkstu paskatīties?
Mūks pamāja ar galvu.
Pendergasts piecēlās, izņēma no kabatas mazu lukturīti un ielūkojās slēdzenes apaļaja atslēgas cauruma. Pēc brīža nopētīja to ar palielinamo stiklu.
— slēdzene ir atmūķēta, viņš pieceldamies paziņoja.
— atvainojiet atmūķēta?
— atdabūta vaļa bez atslēgas palīdzības. Viņš paraudzījās uz mūku. Vai drīzāk atlauzta, spriežot pēc izskata. Jūs teicāt, ka neviens no mūkiem nevarēja to nozagt. Vai klosterī bija kādi apmeklētāji?
— jā, mūks ar vārgu smaidu atbildēja. — mēs pat zinām, kas to nozaga.
— ak tā, nobrīnījās Pendergasts. Tas visu ievērojami atvieglo. Pastāstiet, ko zināt.
— maija sākumā pie mums atnāca kāds jauneklis kalnos kāpējs. Viņa ierašanās bija ļoti dīvaina. Viņš nāca no austrumpuses no kalniem pie nepālās robežas. Viņš bija tikko dzīvs, uz fizisko un garīgo spēku sabrukuma robežas. Viņš bija profesionāls alpīnists, vienīgais dzīvais palikušais no ekspedīcijas, kas devās uz vēl neiekaroto Daulagiri rietumu nogāzi. Visu grupu, izņemot viņu, nogalināja sniega lavīna. Viņš bija spiests šķērsot ziemeļu nogāzi un nokāpt pa to, pēc tam nelegāli šķērsot Tibetas robežu. Lai nonāktu pie mums, viņš trīs nedēļas gājā, pēc tam rāpoja pa ledājiem un ielejām. Lai nenomirtu badā, viņš ēda ogu žurkas, kuras ir diezgan barojošas, ja noķer tādu, kurai kuņģis pilns ar ogām. Viņš bija uz dzīvības un nāves robežas. Mēs viņu kopām un izārstējām. Viņš ir amerikanis vārda Džordans Ambross.