Vai arī kāds viņu izspiego? Vai viņa gaitas, viņa darbības, viņa pirkumi tiek izsekoti?
Nesaudzigaja kāpienā augšup pa silikona ielejas hierarhijas kāpnēm Blekberns sen jau bija iemācījies uzticēties ļaunām priekšnojautām. Viņš bija pārliecinājies, ka tad, ja intuīcija vēsta, ka viņam uzglun kāds ienaidnieks, parasti tā arī ir. Turklāt šeit, ieslodzīts uz kuģa, bez ierastas daudzpakāpju drošības sistēmas, viņš bija īpaši apdraudēts. Viņš bija dzirdējis baumas, ka pasažieru vidū esot kāds privātdetektīvs, ekscentrisks tips vārda Pendergasts, kas meklē zagli un slepkavu.
Vai šis maitasgabals izspiego viņu?
Neko nevarēja droši zināt, bet, jo vairāk viņš par to domāja, jo ticamak tas šķita. Viņš nevarēja atļauties riskēt likmes bija pārāk augstas. Ar šo ienaidnieku jo, ja nojautā viņu nevīla, citādi to nevarēja nosaukt būs jātiek gala īpašā veida.
Ļoti īpašā veidā.
Viņš izslēdza visas gaismas un stāvēja tumsā, saasinot uztveri. Vispirms viņš uzmanīgi ieklausijās, sadzirdot katru niecīgāko skaņu no tikko jaušamas motoru dunoņas dziļi tērauda korpusa līdz, vēja un jūras viļņu gaudošanai; lietus grabinašanos aiz loga; istabenes šņukstēšanu guļamistaba; neskaidrus soļus gaiteni. Pēc tam viņš pievērsās savam sajūtām baso kāju pieskārienam biezajam paklājam, sandalkoka un vaska smaržai istaba, sajūtai, ko izraisa kuģa lēnā un smagnēja šūpošanās.
Viņš ieelpoja, izelpoja, bija uz laiku japadzen trīs ienaidnieki - naids, iekāre un apjukums. Japānāk miers. No šiem trim visspēcīgākais ienaidnieks bija naids, kas tagad bija gandrīz nosmacējis Blekbernu sava uzvarošajā apskavienā.
Dzelžaini savaldīdams sevi, viņš piegāja pie molberta, kas stāvēja pie tālākas sienas. Uz tā kaut kas bija atbalstīts un apsegts ar pārsietu vissmalkākā zīda pārklāju. Viņš pieļāva muļķīgu kļūdu, jau no paša sākuma neglabājot to seifā, taču viņš negribēja slēpt aiz atslēgas to, kas bija tik bieži nepieciešams. Savai istabenei viņš bija devis visstingrākos rīkojumus nepacelt pārklāju un neskatīties zem ta. Un viņš zināja, ka istabene paklausīs gadiem ilgi viņš bija meklējis, līdz atrada tik uzticamu kalponi, kurai nepiemita ne iztēle, ne ziņkārība, bet tā pirmā kuģa istabene tā, kura padarīja sev galu, laikam ieskatījās aiz zīda aizkara. Tagad, ja viņa aizdomas bija pamatotas un šis Pendergasts meklēja tieši to, arī seifs vairs nebūs pietiekami drošs. Visiem zināms, cik viegli uzlaužami ir viesnīcu seifi, un droši vienu arī kuģa seifi, pat lielākie, nav labāki. Tie bija paredzēti sīku zaglēnu aizbaidīšanai, bet ne vairāk,
— Būs jaatrod labāka slēptuve.
Uzmanīgi novērsis skatienu, viņš saudzīgi pacēla zīda pārsegu un novietoja dārgo priekšmetu istabas vidu. Ar ceremoniālu rūpību sakārtoja uz lielas sudraba paplātes trīsdesmit sešas sviesta sveces un nolika senlietas priekšā, lai labāk to apgaismotu, visu laiku novērsis skatienu. Viņš ielika aromatisko nūjiņu saišķus divos grezni rotātos zelta biķeros un novietoja tos abas puses dargumam.
Sviesta sveces mirgoja, piepildot telpu ar īpašu, viļņojošu, zeltainu gaismu. Pēc tam viņš sveču priekšā izklāja nošūtu zīda paklājiņu un apsēdās uz tā lotosa pozā. Aizvēris acis, viņš sāka kaut ko skandēt tā bija savāda, klusa, zema dūkoņa, kura uzmanīgs klausitajs sadzirdētu vienu un to pašu skaņu virknes atkārtošanu bez sākumā un gala. Telpu pildīja sviesta sveču siltais, dzīvnieciskais aromats, bet skandēšana te pieņēmās spēkā, te pieklusa, radot savādo Tibetiešu polifonijas efektu, kas pazīstams ar nosaukumu sygyt spēju ar vienu balsi vienlaikus izdziedat divas notis. Šis mākslas pamatlicēji bija tenjo mūki, pie kuriem arī viņš bija to mācījies.
Pēc pusstundas ilgas skandēšanas un sēdēšanas ar aizvērtām acīm trīs ienaidnieki bija pazuduši, aizdzīti. Blekberna prāts bija brīvs no naida un iekāres un spēja uztvert vajadzīgo. Viņš pēkšņi plati atvēra acis un cieši paraudzijās uz sveču apgaismoto maģisko relikviju.
Viņš jutās ka saņēmis elektriskas strāvas triecienu. Viņa ķermenis saspringa, muskuļi izspiedās, dzīslas uz kakla savilkās, miega artērija pulsēja. Taču skandešana nepierima, tā turpinājās arvien ātrāka tempa, pārejot augstākos reģistros, sasniedzot tādu skaņas intensitāti, kas nemaz vairs nelīdzinājās cilvēka balss parastajiem toņiem.
Viņš skatijās, skatijās un skatijās. Telpu sāka pildīt savāds aromāts - šķebīga trūdu smaka, līdzīga pūstošām suņusēnēm. Gaiss it kā sabiezēja, to sāka pildīt dūmi, kas saplūda kopā kādas četras pēdas viņam priekšā, sablīvējoties ka tumšs, staipīgs biezenis blīva, gandrīz stingra masa. Un tad…
Tā sāka kustēties.
33
Šajā ceļojumā tik daudz kas ir pirmoreiz, nodomāja Betija Džondrova no parādaishilsas Arizonas štata, gaidīdama kinoteātra "Belgravia" zeltitaja vestibila ar programmas gramatiņu roka. Vakar viņa kopā ar dvīņumāsu villu bija aizgajusi uz sejona sunspa izveidot jauki saskaņotus tetovējumus uz dibena viņai taureniti, Villai kameni. Rīdžentstrita viena no kuģa divām lepnākajām iepirkšanās arkadem viņas bija iegādājušās kaju sprādzes ar īstiem briljantiem un tagad uzlika tās katru vakaru. Kas varētu noticēt, domāja Betijā, ka viņam abam ir astoņi bērni un tagad jau ir vienpadsmit sprigani mazbērni? Paldies dievam, ka viņas vienmēr rūpējās par savu izskatu, atšķirība no daudzam vidusskolas klasesbiedrenem. Betija īpaši lepojas ar to, ka sešdesmit trīs gadu vecuma viņai vēl der vidusskolas izlaiduma kleita tas uzlaikošanas rituālu viņa nepagurusi atkārtoja katru gadu izlaiduma balles gadadiena.
Viņa atkal paraudzijās apkārt un ieskatījās pulksteni. Jau gandrīz viens nakti. Kur tā Villa iekritusi? Viņa pirms kādas pusstundas aizgāja nopirkt baterijas fotokamerai. Varbūt vēl agrāk.
Tieši Villa visvairāk karoja satikt kinozvaigzni Bredoku vailiju. Viens no šī brauciena spožākajiem piedāvājumiem un viens no iemesliem, kāpēc viņas to izvēlējās, bija vailija jaunākās šausmu filmas pirmizrādes solījums okeāna vidu. Tā bija paredzēta desmitos, taču Bredoku vailiju, ka vēstīja baumas, vetrainaja laika bija pievārējusi neliela jūras slimība.
Viņa atkal nopētīja publiku, bet Villa joprojām nerādījās. Ja viņa tūlīt neieradīsies, Betijai būs vienai jātiēkas ar vailiju. Viņa izvilka no somiņas pūdernīcu, aplūkoja spogulīti savu seju, viegli pieskārās ar mutautiņu lupu kaktiņiem, tad aizcirta pudernicu un ielika atpakaļ somiņa.
Pēkšņa rosība skatitaju pulciņa ārmala vēstījā, ka gaidīšana nav bijusi veltīga. Bredoks vailijs bija klat uzcirties lepna tumši zila bleizerā un kremkrāsās bikses, iesoļoja vestibila vairāku kuģa virsnieku pavadībā. Viņš izskatījās vesels ka rutks.
Ieraudzījis sieviešu bariņu, viņš nāca pie tam, plati smaidīdams. Labvakar, dāmas! Viņš sveicinaja un pasniedzas krūšu kabatā pēc pildspalvas, kamēr sievietes, ķiķinadāmas un sarkdāmas, pastiepa viņam pretī filmas programmiņas. Vailijs spraucas cauri pubtikai, uzrunādams visus, parakstīdams programmiņas un pozēdams fotogrāfijām. Dzīvē viņš bija pat vēl glītāks nekā uz ekrāna, Betija vēl brīdi vilcinājās, cerība, ka masa uzradisies pēdēja brīdi, bet tad jau vailijs stāvēja viņas priekšā.
— pēdējā, bet ne mazsvarīgakā, viņš šķelmīgi piemiedza ar aci, satvēra viņas plaukstu savējas un silti to saspieda. Man jau teica, ka ar šo kuģi ceļo dažas patiesi burvīgas dāmas. Es viņiem neticēju līdz šim brīdim!