— ko jūs, vailija kungs, Betija ar draisku smaidu atbildēja. Jūs jokojat. Man ir seši mazbērni, vai zināt.
Viņa acis izbrīna iepletās. Seši mazbērni? Kas to būtu domājis? Tad viņš atkal piemiedza ar aci.
Betija Džondrova nezināja, ko atbildēt. Nosarkusi līdz matu saknēm, viņa pirmoreiz pēdējā pusgadsimta laika atkal sajūtas ka nevainīga, samulsusi, apjukusi skolniecite, kuras roku satvēris futbola komandas kapteinis.
— Es jums uzrakstīšu veltījumu. Vailijs paņēma no viņas programmiņu, ar lepnu žestu uzšņāpa savu parakstu un devās tālāk, pēdējoreiz pamadams pielūdzejam.
Betija pacēla programmiņu un aplūkoja uzrakstīto. "visjaukakajai draiskajai vecmāmuļai mīla un franču skūpsti, Breds Vailijs."
Viņa turēja programmiņu trīcošas rokas. Liktenis bija lēmis, ka šis bija viens no skaistakajiem brīžiem viņas dzīve. Kad Villa to ieraudzīs…
Vailijs bija pazudis, un.vestibilu sāka pildīt sapucejušies skatitaji. Betija atguvas no sapņiem jāiet aizņemt divas labas vietas, un veicīgi! Lai gan Villa nokavēja tikšanos ar Bredoku, viņa vēl varēja paspēt uz pirmizrādi.
Viņa parādīja kontrolierim savu iepriekš rezervēto biļeti, iegāja zālē, atrada ļoti labu vietu paša priekšā un nolika uz, blakus esoša krēsla savu somiņu, "Belgravia" kinozāle bija iespaidīga telpa, kas aizņēma lielāko daļu kuģa priekšgala no otra līdz piektajam klājam, svinīgi tumša, gaumīgi rotata ar zilam un dzeltenam neona gaismam, ar mīkstiem, ērtiem sēdekļiem, platu skatuvi un lielu balkonu. Drīz vien, par spīti vēlajai stundai, ietilpīga zāle ar piecsimt vietām bija pilna. Jau pēc brīža gaismas nodzisa, un Bredoks vailijs smaidīdams parādījās uz skatuves priekškara priekšā, viena prožektora spožaja gaisma. Viņš teica dažus vārdus par filmu, pastāstīja pāris joku par uzņemšanas grupas darbu Ņujorka, pateicas dažādiem producentiem, aktieriem, scenārijā autoram, režisoram un spēcefektu dizaineram. Aizsūtīja pubtikai gaisa skupstu un nogaja no skatuves. Zāle atskanēja aplausi, uz, priekškara parādījās izgaismots 20th century fox logotips, un priekškars atvērās.
Skatitaji noelsas. Betija Džondrova pielika roku priekšā mutei. Tieši ekrāna priekšā karājās izcils butaforiju mākslas meistardarbs filmas projektora apgaismota pārsteidzoši reālistiskā sievietes līķa figūra, no kuras pilēja asinis. Skatitaju vidu atskanēja satraukta murdoņa, redzot šo baiso pārsteigumu, kas laikam bija īpaši paredzēts pirmizrādes noskaņas uzkurināšanai. Figūra bija paslēpta aiz priekškara un pēc tam atklala, lai pārbiedētu publiku. Tā bija apbrīnojami reālistiskā pat pārāk.
Parādījās filmas nosaukums "vivisektors", un burti rēgojās tieši uz ķermeņa, uz krūtīm, kas tiešam izskatījās ka prāta jukuša ķirurga apstrādātas. Publika apbrīna noelsas par šādu asprātīgu, bet reize arī atbaidošu akcentu.
Betija pēkšņi paliecās uz priekšu. Butaforiska līķa apģērbs šķita dīvaini pazīstams ar asinīm nošķaidītā vizuļojošā zīda kleita, melnas laiviņas, īsie, gaišie mati…
Pieķērusies pie priekšējās rindas sedekļa atzveltnes, viņa pietrūkās kājās.
Villa! Viņa iesaucas, radīdama ar roku. Ak, mans dievs! Tā ir Villa! Mana māsa! Kajs viņu noslepkavojis! Ar griezīgu kliedzienu, kas parskaneja visu zaļi, viņa bezsamaņa atkrita krēsla. Attēls uz ekrāna nodrebēja, tad satumsa. To redzot, skatitaji pielēca kājās un, panika kliegdami, grūstīdamies, metas uz izejas durvju pusi.
34
Tuvojās dienasvidus, un Patriks Kempers gaidīja kuģa medpunktā, saņemdams spēkus gaidamājam pārbaudījumam. Viņš bija domājis, ka trīsdesmit gadu laika kruizu kuģu drošības dienesta viņš jau redzejis visu. Arī slepkavību. Taču tas bija kas vēl ļaunāks par slepkavību. Piecsimt pasažieri bija piedzīvojuši kaut ko neizsakāmi drausmīgu. Uz kuģa bija sākusies panika, un ne tikai pasažieru, bet arī zemāko klāju apkalpojoša personālā vidu, kurus jau bija pārbiedējusi pašnāviba.
Tagad viņam bija jāpieņem atbaidošs fakts uz "Britānijas" klāja bija slepkava maniaks, bet viņam nebija pat minimālu resursu cīņai ar to. Kad viņš Bostonā dienēja policijā, tur bija īpašas grupas, kas nodarbojās ar lietisko pierādījumu vakšanu malu un šķiedru speciālisti, toksikologi, pirkstu nospiedumu speciālisti un ballistikas eksperti, ka arī dns ekspertu grupas, šeit viņam nebija resursu. Nujuh . Un apsardzes vīru vidu bija tikai viens bijušais policists, kas savulaik dienējis gaisa kara bāze vācijā.
Pa kreisi no viņa stāvēja komandas kapteine Kerola Meisone, par laimi, apbrīnojami mierīga. Otra puse bija Lesērs, kurš izskatījās vairāk satriekts. Kuģa galvenais mediķis spējīgs, bet pavecs internists no Džona Hopkinsa slimnīcas, kuram darbs uz kuģa patika tāpēc, ka tas ir viegls un ar nelielu slodzi, izskatījās visvairāk izsists no līdzsvara.
Komodors Katers enerģiski iesoļoja medpunktā, ka vienmēr, spodrā uniformā, ar granītcietu sejas izteiksmi. Kempers slepus ieskatījās pulksteni tieši divpadsmit.
Katers lieki nekavējas. — Kempera kungs? Ziņojiet!
Kempers noklepojas. — Upuris ir Villa Berkšira no tempas Arizonas štata. Nesen kļuvusi par atraitni, ceļoja kopā ar masu Betiju Džondrovu. Izskatās, ka viņa nogalināta ar vienu mačetes cirtienu šis ierocis ir skatuves rekvizīts, kas glabājās aizslēgtā skapīti aiz skatuves.
Katers sarauca pieri. — Skatuves rekvizīts?
— jā. Mēs vēl nezinām, vai slepkava to uzasinaja vai vienkārši atrada tādu neviens nez kāpēc neatceras, kāda bija mačete. Viņu nogalināja tieši aiz skatuves tur atrasts liels daudzums asiņu. Nāves iestašanas varēja būt pusstundu vai divdesmit minūtes pirms priekškara pacelšanas vismaz tad Berkširas kundze pēdējoreiz redzēta dzīva. Nogalinājis upuri, slepkava ar skatuves trīšiem pacēlis uz āķiem uzkārto ķermeni. Šķiet bet tas ir tikai pieņemums -, ka noziedznieks ievilinājis upuri aizkulisēs nogalinājis ar vienu cirtienu un ātri pakāris. Viss process varēja ilgt tikai dažas minūtes.
— ievilinājis aizkulises?
— tā ir slēgta teritorijā, kur nepiederošiem ieeja aizliegta. Slepkavam bija atslēga. Un es saku "ievilinājis" tāpēc, ka grūti iedomāties, kāpēc lai kāds pasažieris bez iemesla ietu uz turieni.
— vai ir aizdomas turāmie?
— vēl nav. Mēs iztaujajam masu, un viņa pateica tikai to, ka viņas abas bija norunājušās tikties pie kinoteatra kādu laiku pirms sākumā, cerība dabut Bredoka vailija autografu. Uz kuģa viņas nevienu citu nepazina un nebija ne ar vienu iepazinušas viņa teica, ka abu mērķis bija pavadīt laiku divata, nevis satikt vīriešus vai apgrozīties sabiedrība. Viņa apgalvo, ka viņam nav ienaidnieku un uz kuģa nav notikuši nekādi starpgadījumi vai konflikti. Īsi sakot šķiet, ka Berkširas kundze ir nejauši izvēlēts upuris.
— vai ir kādas izvarošanas vai seksuālās vardarbības pazīmes?
— kapteini, es neesmu ārsts.
Katers pievērsās galvenajām mediķim. - doktor Grendin?
Ārsts noklepojās. — Kapteini, tas tiešam ir briesmīgi, tads trieciens mums visiem…
— vai ir kādas izvarošanas vai seksuālās vardarbības pazīmes? Katers sausi atkārtoja.
— jums jasaprot, ka mums šeit uz kuģa nav vajadzīga aprīkojuma sekcijas veikšanai un man nav tādas kvalifikacijas. Mana apmācība tiesu medicīnā ir minimālā un sen novecojusi. Mēs ievietojam līķi saldētava, lai varētu veikt apskati, kad nonāksim osta. Es neesmu to detalizēti izpētījis, jo šadas manas darbības vēlāk varētu tikai sarežģīt tiesu medicīnas ekspertu darbu.
Katers raudzijās uz ārstu ar neslēptu nicīgumu. — Parādiet man līķi.