Bruss izlikās nemanam pastiepto roku. Jūs kaut ko aizmirstat. Mēs esam ne tikai jūsu pasažieri un klienti -, bet arī jūsu atbildības objekti. Ir iespējams rīkoties, un mēs esam nolēmuši to darīt. Un, aicinot savus pavadoņus sekot, viņš pagriezās un izgāja no apspriežu telpas.
36
Pols Bitermens izkāpa no lifta, sagrīļojas un pieķeras pie nospodrinātajam hromētajam margam. "Britānija" šūpojas viļņos, bet tā bija tikai puse nelaimes bitermenu mocīja pārāk bagātigas vakariņas apvienojuma ar deviņām glazem augstāka labuma šampanieša.
Joprojām turēdamies pie margām, viņš nopētīja eleganto devītā klāja gaiteni, pulēdamies apjēgt, kur atrodas. Pacēlis roku pie mutes, viņš atraugājās, sajūtot mute pretīgu! Kaviara, trifeļu, brilē krēma un sausa šampanieša garšu maisījumu. Viņš izklaidīgi pakasijās. Kaut kas te neizskatījās lāgā.
Pēc kāda brīža viņš apjēdza savu kļūdu. Viņš nebija ka parasti iekāpis kreisa borta liftā, bet gan šampanieša reiboni iemaldījies laba borta lifta un nokļuvis kuģa pretēja pusē. Nekās, tur var viegli līdzēt. Kaut ko greizi dungodams, viņš sameklēja kabata deviņsimt sešdesmit pirmās kajītes durvju karti. Atlaidis margas, viņš, mazliet nedroši grīļodamies, devās, viņaprat, pareizaja virziena, taču pamanījā, ka kajīšu numuri mainas uz nepareizo pusi.
Viņš apstājās, pagriezās, atkal atraugajas, šoreiz pat nepūloties aizsegt muti ar roku, tad sāka soļot pretēja virziena. Viņa galva tiešam bija miglas pilna, un, lai to noskaidrotu, viņš mēģināja atsaukt atmiņa notikumus, kas pirmoreiz visu piecdesmit trīs gadu laika noveda viņu līdz tadam reibuma stāvoklim.
Viss sākas agra pēcpusdiena. Kopš pamošanas viņš mocījās ar jūras slimību, nespēja ieest ne kumosu, un nevienas no kuģa aptiēka nopērkamājam bezrecepšu zālēm itin nemaz Nepalīdzēja. Tad beidzot viņš devās uz kuģa medpunktu, kur ārsts parakstīja skopolamma plāksteri. Pielīmējis to aiz vienas auss, ka ārsts bija ieteicis, viņš atgriezās kajīte un likās nosnausties.
Vai nu tāpēc, ka iepriekšējo nakti viņš bija slikti gulējis, vai arī plāksterim bija miega zaļu iedarbība, bet pols bitermens pamodas piecpadsmit pāri deviņiem vakara, atpestīts no jūras slimības, ar izžuvušu muti un necilvecigi izsalcis. Viņš bija nogulējis savu ierasto vakariņu laiku astoņos, bet, ātri piezvanot administratoram, rezerveja vietu pēdēja tā vakara ēdienreizē pusvienpadsmitos "kensingtongārdenā".
Izrādījās, ka "Kensingtongārdenā" Bitermenam ir pat ļoti pa prātam. Šis restorāns bija modernāks, jaunekligaks un stilīgāks nekā diezgan garlaicīgais iestādījums, kur viņš bija ieturejies līdz šim. Tur bija dažas patiesi burvīgas sievietes, ko paverot, un ēdiens bija lielisks. Pārsteidzošā karta restorāns nebija pārpildīts, drīzāk pustukšs. Izbadējies viņš pasūtīja dubultporciju liellopu filejas un to notiesaja. Slapju remdēšanai nepietika ar veselu pudeli šampanieša, tāpēc pakalpīgais vīnu viesmīlis laipni pasniedza vēl vienu.
Pie blakus galdiņa viņš dzirdēja savādas runas. Kāds pāris ar raižpilnām sejām kaut ko stāstīja par līķi, kas esot kaut kur uzradies. Paikam viņš bija nogulējis tiešam svarīgu nolikumu. Lēni un piesardzīgi lavierēdams pa devītā klāja gaiteni, viņš nolēma rīt noteikti uzzināt visu par to.
Taču tagad bija radušies jauni sarežģījumi. Kajīšu numuri mainījās pareizajā virziena deviņsimt piecdesmit ceturtais, deviņsimt piecdesmit sestais -, bet tie visi bija para numuri.
Viņš apstājās, atkal pieķēries pie gaiteņa sienas margam, un mēģināja sakopot domas. Tā viņš nekad neatradis deviņsimt sešdesmit pirmo kajīti. Tad viņš skaļi iesmējās. Pol, veco zen, tu nemaz nedomā ar galvu! Viņš bija izkāpis no lifta laba borta pusē, bet kajītes ar nepara numuriem ka viņējā visas atrodas pie kreisa borta. Kā viņš varēja to aizmirst? Jaatrod šķērsojošais gaitenis. Viņš atkal devās ceļa, mazliet šūpodamies, miglaino pratu atsvēra patīkama sajuta, soļojot ka pa mākoņiem. Viņš nolēma tas nekās, ka viņš ir diakons, šampanieti vajag dzert biežāk. Protams, vietējo šo ceļojumu viņš bija laimējis ymca loterija un par savu skolotājā algu nevarēja atļauties augstāka labuma franču dzerienu.
Priekšā pa kreisi viņš pamanīja partraukumu durvju rinda ieeju viena no kuģa centrālajiem vestibiliem. No turienes viņš nokļūs kreisā borta gaiteni un sava kajīte. Viņš ietenterēja pa durvīm.
Vestibila bija divi lifti un tiem pretī ērts atpūtas stūrītis ar ozolkoka grāmatplauktiem un atzveltnes kresliem. Šajā vēlajā stunda vestibils bija tukšs. Bitermens apstājās un paostīja gaisu. Te oda kaut ka savādi it kā pēc dūmiem. Uz mirkli dzēruma svētlaime pagaisa viņš bija piedalījies pietiekami daudzas drošības apmācības, lai zinātu, ka ugunsgrēks uz kuģa ir vislielākās briesmas. Taču šī smaka bija citādākā. Tā bija drīzāk pēc vīraka, pēc aromatiskājām nūjiņām, ko viņš reiz bija pasmaržojis Nepāliešu restorānā sanfrancisko ķīniešu kvartalā.
Tagad jau lēnak viņš izgāja cauri vestibilam uz kreisa borta gaiteni. Visapkārt valdīja klusums, un viņš varēja sadzirdēt un sajust kuģa dīzeļmotoru smago dunu dziļi lejā. Šeit aromats bija stiprāks daudz stiprāks. Savādajai muskusa smaržai piejaucās citas, smagakas, daudz netikamakas smakas it kā sapelējušas sēnes un vēl kaut kas, ko viņš neprata noteikt. Viņš apstājās, saraucis pieri. Tad, atskatījies uz vestibilu, izgāja kreisa borta gaiteni.
Un apstājās ka sastindzis, acumirkli atžirdzis no reiboņa.
Tālāk priekšā bija smakas avots tumšu jumu mākonis, kas aizšķērsoja gaiteni. Taču dūmi bija pavisam citādi nekā tie, ko viņš jebkad bija redzējis. Tie bija savādi necaurspīdīgi, blīva, tumši peleciga krāsā, ar ribām līdzīgam ārējām maļam, kas viņam nezin kāpēc ar lielu nepatiku atgādinaja gultas veļu.
Pols Bitermens skaļi ievilka elpu. Kaut kas te nebija lagā nepavisam nebija lāga.
Dūmi taču parasti plūst gaisa, vijoties un mainoties, gar malām izšķīstot plānās strēlēs, bet šis mākonis tikai karājās gaisā, cilvēka auguma, savādi nekustīgs un naidīgs, it kā apdraudot viņu. Tā forma bija tik līdzena un vienmērīga, it kā to veidotu cieta, organiska viela. Smaka bija tik spēcīga, ka viņš tikko spēja paelpot. Tas bija kaut kas neiedomājami svešāds.
Viņš juta, ka sirds pēkšņi sāk bailes sisties straujak. Vai viņš to iztēlojas, vai arī biezajam mākonim tagad bija arī cilvēka forma? Tam bija taustekļi, kas izskatījās pēc rokam; mucai līdzīga galva ar seju, ērmīgas kājas, kas kustējās, it kā dejojot… ak dievs, tas līdzinājās nevis cilvēkām, bet dēmonam…
Un tad biedēklis lēni pastiepa ķeburainas rokas un, atbaidoši viļņodamies, sāka lēni virzīties viņam pretī.
— Nē! Viņš iekliedzas. Nē! Ej prom! Ej prom!
Tam sekojošie izmisīgie kliedzieni lika uzreiz atverties visam kajīšu durvīm devītā klāja kreisa borta pusē. Iestājās īss, saspringta klusuma mirklis. Un tad šausmu izsaucieni, spiedzieni, paģibuša cilvēka ķermeņa bukšķis uz paklājā, steidzīga durvju aizciršana. Bitermens neko no tā visa nedzirdēja. Visa viņa uzmanība, visa viņa būtība bija pievērsta briesmonim, kas slīdēja tuvāk, arvien tuvāk…
Un tad tas jau bija garām.
37
Lesērs raudzījās te uz Hentofu, te uz Kemperu. Viņš bija sarūgtināts, ka komodors uzkrāvis viņam uz kakla šo problēmu. Viņš taču bija kuģa virsnieks, nevis kāds kazino kalpotajs. Turklāt problēmu ne tikai neizdevās atrisinat, tā arvien vairāk pieņēmās spēkā. Tā ka bija notikusi vismaz viena, bet, iespējams, pat trīs slepkavības, viņam bija jarisina daudz nopietnāki un bīstamāki jautājumi. Viņš atkal pievērsa skatienu Hentofam un Kemperam.