Kempers parvilka plaukstu par mitrajiem matiem. Ka viņš svīda! Varbūt es varētu iedarbināt ugunsgrēka trauksmes signālu laja gaiteni?
Šoreiz ierunājās Konstansa Grīna. — Nē, Kempera kungs, viņa iebilda savāda senlaicīgā izrunā. — Mēs esam rūpīgi izpētījuši šo jautājumu. Jums jaiedarbina centrālizēts trauksmes signāls. Uzlauztu signalizacijas pulti gaiteni pārāk ātri atradis. Mums ir nepieciešamas trīsdesmit minūtes Blekberna numura. Un jums uz laiku jāatslēdz ūdens smidzināšanas sistēma, ko var paveikt tikai ar centrālizētās ugunsdrošības sistēmas palīdzību.
Kempers piecēlās, Hentofs steidzīgi viņam sekoja. Tas nav iespējams. Kaut ko tādu prasīt ir īsts neprāts. Ugunsgrēks ir pats briesmīgākais, kas var notikt uz kuģa, ja neskaita grimšanu. Kuģa virsniekām tīši iedarbinat ugunsgrēka trauksmi… tas būtu krimināls pārkāpums, varbūt pat smags noziegums. Dieva dēļ, Pendergasta kungs, jūs kā pib aģents taču saprotat, ka es nedrīkstu neko tādu darīt! Ir jābūt kādai citai iespējai!
Pendergasts pasmaidījā, šoreiz, skumji. — Citas iespējas nav.
— es to nedarīšu.
Pendergasts pāršķirstīja banknošu paciņu. Kempers varēja pat sajust to smaržu pēc sarasojuša metāla.
Kempers raudzījās uz naudu. Es nevaru to darīt.
Brīdi valdīja klusums. Tad Pendergasts piecēlās, piegāja pie rakstāmgalda, atvēra augšējo atvilktni, ielika banknotes, tad sameta tajā arī pārejās aploksnes. Lēni un rūpīgi aizvēris atvilktni, viņš pagriezās pret Hentofu un pamāja ar galvu. Tiksimies kazino, Hentofa kungs.
Atkal iestājās klusums, šoreiz ilgāks.
— jūs gatavojaties… spēlēt? Hentofs nedroši iejautājās.
— kāpēc ne? Pendergasts paplēta rokas. Mēs taču esam atpūtas braucienā. Un jūs zināt, ka man patīk bluckjuck. Es domāju, ka varētu iemācīt to arī Konstansai.
Hentofs bažīgi paraudzijās uz Kemperu.
— mani slavē, ka es ātri visu mācoties, ieminējās Konstansa.
Kempers atkal parvilka plaukstu par mitrajiem matiem. Viņš juta, ka no padusēm plūst straumītes. Viss kļuva arvien sliktāk un sliktāk.
Spriedze pieauga. Beidzot Kempers skaļi izputa elpu. Būs vajadzīgs laiks, lai to sagatavotu.
— es saprotu.
— centīšos panākt vispārēju ugunsgrēka trauksmi devītajam klājam rīt desmitos no rīta. Tas ir labākais, ko varu solīt.
Pendergasts īsi pamāja ar galvu. Tādā gadījumā būs vien jagaida. Cerēsim, ka līdz tam laikam situācijā vēl būs… kontrolējama.
— kontrolējama? Ka to saprast?
Taču Pendergasts tikai viegli paklanījās katram no apmeklētajiem un atgriezās pie vakariņu galda.
38
Medija Edmondsone pusnakti klīda pa trešā klāja gaiteni, nogarlaikojusies līdz izmisumam. Šis ceļojums kopā ar vecvecākiem bija dāvana viņas sešpadsmitajā dzimšanas dienā, un tobrīd tā šķita gluži veiksmīga doma. Taču neviens nebija mediju brīdinājis, kas viņu sagaida, šis kuģis taču bija peldoša elle. Visas īsti jautrajas vietas diskotēkās un klubos, kur izklaidējas divdesmitgadīgie, viņai ieeja bija liegta, bet šovi, kurus viņa drīkstēja apmeklēt, šķiet, piesaistīja tikai simt gadus vecu publiku. "anlonio brīnumaina rēvija", blue man group un Maikls Bublē, kas atdarina Frenku Sinatru, tas taču bija īsts izsmiekls. Viņa jau bija noskatījusies visas filmas, baseini bija slēgti vētrainā laika dēļ. Ēdiens restorānos bija pārāk smalks, bet arī uz picu un hamburgeru ēstuvēm iet negribējās, jo viņa jutās nelāgi. Un nebija nekā, ko darīt, vienīgi sēdēt garlaicīgās salonu komēdijās kopā ar astoņdesmitgadīgiem večukiem ar dzirdes aparātiem ausīs.
Vienīgais interesantais notikums bija tas ērmīgais pakārtais līķis kinoteātrī "Belgravia". Tas gan bija joks visas vecās grezeles ar spieķīšiem spiedz, un brēc, večuki sēž, mutes iepletuši, biezas uzacis savilkuši, kuģa virsnieki un matroži skrien ka apsviluši.
Lai ko arī visi neteiktu, viņa bija pārliecinātā tas bija tikai triks, butaforijā, kaut kāds reklāmās gājiens jaunajai filmai. Īstenība cilvēkus tā nemaz nenogalinā, tā notiek tikai filmās.
Viņa pagāja garām kuģa jautrākā kluba "Trafalgara" zelta un zaļa stikla mirdzošajai ieejai. Tumšajā zālē dārdēja skaļa hausmūzika. Viņa apstājās un ielūkojās. Slaidi jaunieši koledžas studenti un jaunie profesionāļi griezās trakā dejā dūmu un gaismas zibšņu vidū. Ārpuse pie durvīm, ka jau pienākas, stāvēja ārā sviedējs slaids, glīts un smokinga ģērbies, tomēr ārā sviedejs, kura mērķis ir neļaut medijai un viņas vienaudžiem iekļūt klubā un papriecāties.
Viņa nīgri soļoja tālāk pa gaiteni. Lai gan klubi un kazino bija ļaužu pilni, daļa publikas, kas parasti grozījās vestibilos un veikalos, bija pazudusi. Laikam ieslēgušies kajītēs, palīduši zem gultām. Cik stulbi! Viņa izmisīgi cerējā, ka komandanta stunda, par ko viņa bija dzirdējusi baumas, netiks ieviesta. Tad viņai būtu beigas. Tas taču galu gala bija tikai triks, vai ne?
Viņa nobrauca ar liftu vienu klāju zemāk, pastaigaja gar rīdžentstntas arkades dārgajiem veikaliem, uzkāpa pa kāpnēm. Vecvecāki jau bija likušies gulēt, bet viņa vēl nepavisam nebija nogurusi. Viņa jau veselu stundu bezmērķīgi klīda pa kuģi, vilkdama kājas pa paklāju. Nopūtusies viņa izņēma no kabatas austiņas, ielika ausīs un ipod pleijeri sameklēja džastina timberleika albumu.
Viņa piegāja pie lifta, iekāpa kabīnē un, aizvērusi acis, uz labu laimi nospieda kādu pogu. Lifts nedaudz pabrauca uz leju, apstājās, un viņa izkāpa vēl vienā no kuģa neskaitāmajiem gaiteņiem, tikai mazliet šaurākā nekā tie, kuros viņa parasti uzturējās. Pagriezusi mūziku skaļāk, viņa aizslāja tālāk, nogriezās ap stūri, ar kājas spērienu atgrūda vaļā durvis, uz kuram bija uzraksts, ko viņa nepapūlējās izlasīt, noskrēja leja vienu kāpņu posmu un klaiņoja tālāk. Sekoja nākamais pagrieziens, un viņai pēkšņi radās sajūta, ka viņai kāds seko.
Viņa apstājās, lai paraudzītos, bet gaitenī neviena nebija. Viņa paspēra dažus soļus atpakaļ un palūkojās ap stūri. Nekā.
Droši vien kāds kuģa troksnis. Šeit, lejā, tas milzenis dunēja un vibrēja kā ellīgs skrejceļa trenažieris.
Viņa klīda vien tālāk, slīdēdama gar vienu sienu, tad, atspiežoties ar elkoni, pārsviedās pie pretējas un slīdēja tālāk. Iīdz Ņujorkai vēl četras dienas. Viņa nespēja sagaidīt, kad beidzot būs mājās un atkal satiks draugus.
Pēkšņi atkal uzmācās sajuta, ka viņai kāds seko.
Viņa strauji apstājās, šoreiz izņēma austiņas. Paraudzījās apkārt, bet tuvuma joprojām neviena nebija. Un vispār kur viņa īsti atradās? Kaut kāda ar paklājiem izklātā gaiteni, kuram abas puses bija durvis uz tādām kā privātām apspriežu telpām. Tas bija dīvaini tukšs ka izmiris.
Viņa nepacietīgi atmeta matus no pieres. Jēziņ, viņa jau kļūst par tādu pašu zaķpastalu ka vecie ļautiņi. Ieskatījusies pa durvju logu kāda telpa, viņa ieraudzīja garu galdu ar datoriem tā bija interneta telpa. Viņa iedomājās, ka varētu ieiet un paklejot tiklā, tomēr nosprieda, ka nav vērts visas interesantākās lapas noteikti būs bloķētas.
Griezdāmas atpakaļ, viņa ar acs kaktiņu pamanīja kustību un redzēja kādu pazudam ap stūri viņai aiz muguras. Šoreiz nebija nekādu šaubu.
— Ei! Viņa uzsauca. Kas tur ir?
Neviens neatbildēja.
Varbūt tikai kāda istabene tas uz kuģa čum un mudž. Medija soļoja tālāk, tagad jau ātrāk, turēdama austiņas roka. Turklāt šis kuģa nostūris bija pārāk drūms, labāk atgriezties augšā, kur ir veikali. Iēdama viņa meklēja kādu shēmu, kura būtu norādīta viņas atrašanas vieta. Taču laja paša brīdi viņa atkal cauri kuģa troksnim nešaubīgi dzirdēja soļu švīkstēšanu uz paklāja.