— vai viņš mācījās pie jums?
— Cungžaņ viņu pārāk neinteresejā. Tas bija savādi viņam noteikti pietika gribasspēka un prāta asuma, lai to veiksmīgi apgūtu varbūt pat labāk par jebkuru rietumnieku, ko esam šeit redzējuši… ja neskaita sievieti, tas ir, Konstansu.
Pendergasts pamāja ar galvu. Kā jūs zināt, ka tas bija viņš?
Mūks izvairījās no tiešas atbildes. Mēs vēlētos, lai jūs sadzītu viņam pēdas, atrastu Agozjenu un nogādātu atpakaļ klosterī.
Pendergasts atkal pamāja ar galvu. — šis Džordans Ambross kā viņš izskatās?
Mūks pasniedzas sava tērpa krokās un izvilka mazu pergamenta rullīti. Atsēja auklas un ātritinaja pergamentu. Mūsu tanku gleznotājs pēc mana lūguma uzgleznoja viņa ģīmetni.
Pendergasts paņēma pergamentu un nopētīja portretu, laja bija redzams jauns, sportisks un glīts vīrietis, nepilnus trīsdesmit gadus vecs, ar gariem gaišiem matiem un zilam acīm, kas pauda fizisku apņēmību, paviršu morāli un asu pratu. Gleznotājs bija apbrīnojami spējis attēlot gan arejo izskatu, gan cilvēka raksturu.
— tas man labi noderēs, uzslavēja Pendergasts, aizsiedams pergamentu un ielikdams to kabata.
— vai jums vēl kaut kas jazina, lai atrastu Agozjenu?
— jā. Pastāstiet, kas tieši ir Agozjens.
Mūka seja acumirkli pārvērtās, laja parādījās piesardzības, pat baiļu izteiksme. Es nevaru, viņš trīcoša balsi tikko dzirdami izdvesa.
— tas ir neizbēgami. Lai sameklētu to, man jāzina, kas tas ir.
— jūs mani parpratat. Es nevaru pateikt, kas tas ir, jo mēs nezinām, kas tas ir.
Pendergasts sarauca pieri. — kā tas var būt?
— Agozjens ir paslēpts cieši noslēgta koka kastē kopš brīža, kad tas pirms tūkstoš gadiem tika saņemts mūsu klosterī glabāšanā. Mēs nekad to neatvērām tas ir stingri aizliegts. Tā tika nodota no viena Rinpočes nakamājam un vienmēr noslēgta.
— kādā kastē?
Mūks ar rokam parādīja izmērus apmēram piecu collu platumu un augstumu un četru pēdu garumu.
— savāda forma. Kā jums šķiet, kas varētu glābāties šādā kaste?
— kaut kas garš un šaurs. Zizlis vai zobens. Tīstoklis vai sarullēta glezna. Varbūt zīmogu kopa vai auklas ar svetajiem mezgliem.
— ko nozīme vārds Agozjens?
Mūks brīdi vilcinājās. — tumsa.
— kāpēc ir aizliegts to atvērt?
— klostera dibinātājs pirmais Ralangs Rinpoče saņēma to no kāda austrumu svētā vīra no Indijas. Svētais vīrs bija kastes sānos iegriezis brīdinājumu. Man tas šeit ir pierakstīts, es pārtulkošu. Mūks izvilka mazu rullīti ar Tibetiešu uzrakstiem un nolasījā, turēdams to izstieptā rokā, kas mazliet trīcēja.
Lai dharmā neatbrīvotu
Visbaismīgāko ļaunumu
Un tumsas rata nestu tumsu,
Tev Agozjenu neatsegt.
- Vai "dharma" nozīmē Budas mācību? - jautāja Pendergasts.
Šaja kontekstā tam ir pat plašāka nozīme - visa pasaule.
- Neskaidri un biedējoši.
Tibetiešu valodā tas skan tikpat mīklaini. Taču izmantoti ļoti spēcīgi vārdi. Šis ir nopietns brīdinājums, Pendergasta kungs, ļoti nopietns.
Pendergasts brīdi padomāja. - kā svešinieks varēja uzzināt par šo kasti tik daudz, lai varētu to nozagt? Es te savulaik pavadīju veselu gadu un neko par to nedzirdēju.
Tā ir īsta mīkla. Neviens no mūsu mūkiem noteikti par to nerunāja. Mēs no Agozjena ļoti baidāmies un nekad to nepieminam, pat savā starpā.
Šis Ambross varēja vienā saujā sagrābt miljoniem vērtus dargakmeņus. Katrs parasts zaglis būtu vispirms ņēmis zeltu un dargakmeņus.
Varbūt viņš, - mūks pec brīža atbildējā, - nav parasts zaglis. Zelts, dargakmeņi… Jūs runājāt par laicīgam vērtībām. Iznīcībai pakļautam. Agozjens…
Jā? - Pendergasts mudināja.
Taču vecais vīrs tikai papleta rokas un baiļpilni raudzījās viņam acīs.
3
Nakts melnums pamazam sāka balot, kad Pendergasts izgāja pa klostera smagajiem iekšējiem vārtiem. Priekšā, aiz arējā mūra, anapurnas zilgana virsotne lepni slējās pret tumšajām agra rīta debesīm. Viņš apstājās bruģētājā pagalmā, gaidīdams, kad mūks atvedīs viņa zirgu. Vēsajā pirmsausmas gaisā vēdīja rasas svaigums un savvaļas rožu aromāts. Uzmetis zirgam uz skausta seglu somas, viņš parbaudīja seglus, pievilka kāpšļus.
Konstansa Grīna vērojā, kā FIB aģents gatavojas ceļam. Viņa bija tērpusies izbalējušā oranžā mūka tērpā, un, ja nebūtu redzama seja un mati, viņu pašu gandrīz varētu noturēt par mūku.
- Piedod, Konstansa, ka atstāju tevi tik ātri. Man jāseko zaglim pa pēdām, kamēr tas nav aizbēdzis pārāk tālu.
- Viņi tiešām nezina, kas tas ir?
Pendergasts papurināja galvu. - neko, tikai formu un nosaukumu.
- Tumsa… - viņa nočukstēja. Tad bažīgi ieskatījās savam aizbildnim acīs. - cik ilgi tu būsi projām?
Grūtakais jau ir izdarīts. Zagļa vārds un izskats ir zināms. Tagad viņš vienkārši japanāk. Lai atgūtu nozagto priekšmetu, būs vajadzīga nedēļa, ilgakais divas. Vienkāršs uzdevums. Pēc divām nedēļām tavas mācības būs galā, un mēs varēsim satikties, lai pabeigtu ceļojumu pa Eiropu.
Aloizij, esi piesardzīgs.
Pendergasts skopi pasmaidīja. Šī cilvēka morāle varbūt ir apšaubāma, bet pēc slepkavas viņš neizskatās. Risks būs minimāls. Vienkāršs noziegums, bet ar vienu neskaidrību kāpēc viņš paņēma Agozjenu un atstāja visas dārglietās? Šķiet, ka nekādās iepriekšējas intereses par Tibetas senlietām viņam nebija. Tas liek secināt, ka Agozjens ir kaut kas ārkārtīgi dārgs un vērtīgs vai arī kaut kāda ziņa ļoti neparasts.
Konstansa pamāja ar galvu. Vai tev ir kādi rīkojumi man?
- Atpūties. Meditē. Pabeidz mācību kursu. Viņš apklusa. Es neticu, ka neviens šeit nezina, kas ir Agozjens. Gan kāds būs ziņkārīgi ielūkojies kastē. Tāda ir cilvēka daba pat šeit, mūku vidu. Man būtu vieglāk, ja es uzzinātu, kas tas ir.
— es papētīšu.
— lieliski. Zinu, ka varu paļauties uz lavu piesardzību. Brīdi klusējis, viņš atkal pievērsās jaunajai sievietei. Konstansa, man tev kaut kas jajautā.
Redzot viņa sejas izteiksmi, viņas acis iepletās, bet balss skanēja tikpat mierīgi. Jā?
— tu neko neesi teikusi par eiveršemas klīniku. Kāda brīdi mums būs par to jaizrunājas. Kad mēs alkal satiksimies… ja būsi gatava. Viņš atkal apklusa, neierasti samulsis un apjucis.
Konstansa novērsa skatienu.
— vairākas nedēļas, viņš turpinājā, — mēs neesam runājuši par notikušo. Taču agrāk vai vēlāk…
Konstansa strauji pagriezās pret viņu. — nē! Viņa izmisīgi iesaucas. Nē. Viņa uz brīdi apklusa, lai savaldītos. — vēlos, lai tu man kaut ko apsoli. Nekad vairs manā klātbūtnē nepiemini viņu… vai… eiveršemu.
Pendergasts nekustīgi stāvējā, vērīgi raudzīdamies sievietē, laikam viņa brālis Diogens ar savu pavešanu bija sāpinājis Konstansu vēl smagāk, nekā viņš bija domājis. Beidzot viņš viegli pamāja ar galvu. — es apsolu.
Tad, atbrīvojis viņas plaukstas, viņš noskūpstīja Konstansu uz abiem vaigiem. Satvēris pavadu, viņš iesēdās seglos, iespieda zirgam papēžus sānos, izjāja pa ārējiem vārtiem un devās projām pa līkumaino taku.