— mūsu domas nav svarīgas, vēsi atteica Meisone.
Par spīti viņas tonim, Lesērs redzeja, ka pēdējais arguments ir licis kapteinei aizdomāties. Kuģa virsnieki ļoti labi apzinājās, ka ir mazākumā. Tāpat kā ugunsgrēks atklātā jūrā, pasažieru nemieri vai kaut kas vēl ļaunāks par nemieriem vienmēr bija visbīstamākais drauds.
— jūs esat komandas kapteine, viņš uzstāja. Otrā augstāka amatpersona. Jums ir vislabākās iespējas ietekmet komodoru. Tā vairs nedrīkst turpināties jums viņš jāpierunā mainīt kursu.
Meisone pievērsa viņam nogurušu skatienu. Lesēra kungs, vai jūs nesaprotat? Neviens nevar panākt, lai komodors Katers maina savas domas. Tas arī viss.
Lesērs, smagi elpodams, raudzijās viņā. Tas bija kaut kas neticams, neiedomājams. Viņš ielūkojas komandtiltiņa telpa. Katers joprojām soļojā, norobežojies no visas pasaules, ar sastingušu sejas izteiksmi ka masku. Lesēram tas atgādināja kapteini kvigu filma "kaina dumpis"15 , kas noslēdzies stūrgalvīga nolieguma, kamēr kuģi neglābjami pārņem arvien lielāks haoss. Ser, ja būs vēl viena slepkavība… viņš nepabeidza teikumu.
Meisone atbildēja: Lesēra kungs, ja būs vēl viena slepkavība lai dievs nedod! -, tad mēs atgriezīsimies pie šī jautājuma.
— atgriezīsimies pie šī jautājuma? Godīgi sakot, ser, kāda jēga no runašanas? Ja būs vēl…
— tad tā vairs nebūtu tukša runāšana. Es domāju rīcību saskaņa ar piekto punktu.
Lesērs bija pārsteigts. Piektais punkts paredz kapteiņa atcelšanu, atrodoties jūra, ja viņš nepilda savus pienākumus.
— vai tiešam jūs iesakāt…
— tas ir viss, Lesēra kungs.
Lesērs vēroja, ka Meisone pagriezās un aizsoļo atpakaļ uz komandtiltiņa centru, apstājoties, lai apspriestos ar stūrmani tik mierīgi, it kā nekas nebūtu noticis.
Piektais punkts. Meisonei gan ir duša. Ja līdz tam nonāks, lai notiek. Šis brauciens ātri vien bija kļuvis par ciņu un ne tikai par drošu "Britānijas" darbību, bet arī par izdzīvošanu.
40
Kempers iznāca no centrālā datoru un datu apstrades kompleksa uz b klāja un devās uz. Tuvākajiem liftiem. Viltus trauksmes sagatavošana bija prasījusi gandrīz visu nakti. Ellīgi grūti bija pārslēgt kuģa drošības sistēmu, neatstājot pēdas, un īpaši sarežģīti atslēgt smidzinātājus. Vēl ne tik sen, viņš drūmi nodomājā, vienīgās okeāna lainera elektroniskas sistēmas bija radars un ko munikacijas. Tagad izskatījās, it kā viss sasodītais kuģis būtu saslēgts lielā datortīkla sistēma. Cluži ka milzīgs peldošs dators.
Lifts pienāca, Kempers iekāpa un nospieda devītā klāja pogu. Kāds neprāts izziņot ugunsgrēka trauksmi Atlantijas okeāna vidu, vētra, uz nervu spriedzes pārņemtā kuģa, kur komandieris labākaja gadījuma stūrgalvīgi noliedz acīmredzamo, bet sliktākaja ir zaudējis pratu. Ja kāds par to uzzinās, viņš ne tikai zaudēs darbu, bet droši vien arī sapūs cietuma. Viņš pats nesaprata, ka gan Pendergastam izdevās viņu pierunāt.
Tad viņš iedomājās par korporāciju un atcerējās, kāpēc piekritis.
Lifta durvis atvērās uz devītā klāja. Kempers izkāpa un ieskatījās pulksteni bez desmit minūtēm desmit. Salicis rokas aiz muguras, ar možu smaidu seja viņš aizsojoja pa laba borta gaiteni, sasveicinadamies ar pasažieriem, kuri atgriežas no brokastīm. Devītais klājš bija viens no greznākajiem kuģa klājiem, un viņš no sirds cerejā, ka smidzinātāji pēkšņi nesāks darboties, spītējot viņa milzīgajam pūlēm. Tā būtu katastrofa, kas "Polārzvaigznei" izmaksātu pārāk dārgi, sevišķi ņemot vērā to, ka dažas kajītes un apartamentus iekārtojuši paši pasažieri ar vertigiem mākslas darbiem, gleznam un skulpturam.
Viens no lepnākajiem piemeriem bija tieši Blekberna trīsstāvu luksusnumurs.
Viņš bezrūpīgi atkal ieskatījās pulksteni. Deviņi un piecdesmit astoņas minūtes. Hentofs ar apsargu būs devītā klāja gaiteņa tālākajā galā, gatavi rīkoties.
Auuuu! Trauksmes sirēna elegantajā gaiteni ieķērcās ka aizsmakusi vārna, tai sekoja ierakstīts paziņojums sulīga balsi ar angļu akcentu:
Uzmanību! Šī ir ugunsgrēka trauksme. Visiem pasažieriem nekavējoties atstāt klāju. Kuģa personālam doties uz pulcēšanas punktiem. Lūdzu, ievērojiet norādījumus, kas atrodas kajīšu durvju iekš mise, vai kuģa virsnieku rīkojumus. (izmanību! Šī ir ugunsgrēka trauksme. Visiem pasažieriem…
Abas gaiteņa puses steidzīgi atvērās kajīšu durvis. Cilvēki druzmēdamies skrēja ārā, vieni apģērbušies, citi naktstērpos vai t kreklos. Savādi gan, nodomāja Kempers, cik ātri viņi reaģeja it kā būtu kaut ko gaidījuši.
— kas notiek? Kāds iejautājās. Kas ir?
— ugunsgrēks? Bez elpas, gandrīz panika izdvesa cita balss. Kur?
— ļaudis! Iesaucas Kempers, steigdamies pa gaiteni. Uztraukumam nav pamata! Lūdzu, atstājiet kajītes un dodieties uz priekšu. Pulcējieties priekšgala salona! Nevajag baidīties, nevajag krist panika. I,ūdzu, visi virzieties uz priekšu…
— Uzmanību! Šī ir ugunsgrēka trauksme…
No kādas kajītes ka lode izlidoja dūšīga sieviete plandoša naktskrekla un sagrāba Kemperu ar gāļigam rokam. Ugunsgrēks? Ak, mans dievs! Kur?
— kundze, neuztraucieties! Lūdzu, dodieties uz priekšgala salonu. Viss būs labi.
Viņam apkārt sastājas vēl vairāki cilvēki. Kur mums jāiet? Kur deg?
— dodieties uz priekšgala pusi un pulcējieties salona! Kempers izspraucas cauri drūzmai. No Blekberna trīsstāvu numura vēl neviens nebija iznācis. Viņš redzeja, ka Hentofs un apsargs steidzas šurp, garām pasažieriem.
— pepijs! Mans pepijs! Kāda sieviete metas preli ļaužu straumei, uzgrudas Kemperam, tad pazuda sava kajīte. Apsargs gribēja viņu apturēt, bet Kempers papurinaja galvu. Pēc mirkļa sieviete atkal izmetas gaiteni ar sunīti rokas.
— pepij! Paldies dievam!
Kempers paraudzijās uz kazino menedžeri. Penshersta apartamenti, viņš nomurmināja. Mums jāgādā, lai tur neviens Nepāliek.
Hentofs nostājās lidzas durvīm, bet apsargs ar duri piebungoja pie spīdīgas koka virsmas. Ugunsgrēka evakuacija! Visi ārā!
Klusums. Hentofs uzmeta skatienu Kemperam, tas pamāja ar galvu. Apsargs izvilka visu durvju atvēršanas kārti un novilka par slēdzeni. Durvis pavērās, un abi viri iegāja iekša.
Kempers gaidīja pie durvīm. Pēc brīža viņš dzirdēja iekša skaļas balsis. No kajītes izskrēja sieviete istabenes formastērpā un aizsteidzas pa gaiteni. Tad pie durvīm parādijās Blekberns apsargā pavadība.
— novāc rokas, tu, cūka! Viņš iebļāvās.
— atvainojiet, ser, tadi ir noteikumi, atbildēja apsargs.
— nav nekāda sūda ugunsgrēka! Es pat nesaožu dūmus!
— tādi ir noteikumi, ser, piebalsoja Kempers.
— vismaz aizslēdziet durvis, dieva deļ!
— ugunsdrošības noteikumi paredz, ka ugunsgrēka gadījuma visam durvīm jāpaliek vaļā. Tagad, lūdzu, dodieties uz priekšgala salonu, kur sapulcējušies pārējie pasažieri!
— es neatstašu savu kajīti neaizslegtu! Blekberns izrāvās no sargā tveriena un mēģināja iespraukties atpakaļ kajīte.
— ser! Paziņoja Hentofs, satverdams viņu aiz žaketes. Ja nonāksiet līdzi, mēs būsim spiesti jūs aizturēt.
— aizturēt, ko tu neteiksi! Blekberns atvēzējās pret i ientofu, bet tas izvainjas. Blekberns metas uz durvīm, Hentofs automātiski stājas viņam ceļa, un abi uzvalkotie kungi saķērušies nogāzās uz grīdas. Atskanēja plīstošu drēbju švirkstoņa.
Piesteidzās Kempers. Rokudzelžus!
Apsargs aši izņēma plastmasas rokudzelžu pāri un, kamēr Blekberns, piespiedis Hentofu pie grīdas, mēģināja piecelties, prasmīgi apturēja viņu, satvēra viņa rokas un saslēdza tas aiz muguras.