Выбрать главу

Blekberns, dusmās trīcēdams, izrāvās. — Vai jūs zināt, kas es esmu? Jūs par to samaksasiet! Viņš pulējās pieslieties sodus.

Kempers uzruna ja viņu. Blekberna kungs, mēs ļoti labi zi­nām, kas jūs esat. Tagad, lūdzu, klausieties uzmanīgi. Ja jūs mie­rīgi nedosieties uz priekšgala salonu, es jūs taisna ceļa aizsutišu uz aresta telpu, kur jūs paliksiet līdz izkapšanai krasta, kad tik­siet nodots vietējam varasiestādēm un apsūdzēts par uzbrukumu.

Blekberns nikni raudzijās viņa, smagi elpodams, dusmas ieplestam nasim.

— vai arī ja jūs nomierināsieties un paklausīsiet rīkojumiem, es tūlīt noņemšu rokudzelžus, un mēs aizmirsīsim jūsu nepama­toto uzbrukumu kuģa personālām. Ja šī izrādīsies viltus trauk­sme, jūs jau pēc trīsdesmit minūtēm varesiet atgriezties sava kajī­te. Ka tad būs?

Vel pāris reizes smagi ievilcis elpu, Blekberns nolieca galvu.

Kempers pamāja apsargam, un tas noņēma rokudzelžus.

— aizvediet viņu uz. Salonu. Pusstundu neļaujiet nevienam iet projām.

— jā, ser.

— pēc tam, ja atskan atsaukšanas signāls, visi var atgriezties savās kajītēs.

— klausos, ser.

Apsargs aizveda Blekbērnu pa tagad jau tukšo gaiteni, atstājot Kemperu un Hentofu vienus. Paldies dievam, smidzinātāji ne­bija sākuši darboties. Grūtais sagatavošanās darbs nebija veltīgs. Ieradas ugunsdzēsēji, vilka šļūtenes, apstaigaja kajītes, meklēda­mi uguni, un aizejot aizslēdza katru pārbaudīto telpu. Pai gan arvien vairāk izskatījās, ka tā bijusi viltus trauksme, viņiem viss bija jādara pēc noteikumiem.

Kempers paskatijas uz Hentofu un klusi ieminējās: tagad mums arī vajadzētu iet projām. Mēs nedrīkstam šeit atrasties, kad Pendergasts…

— nemaz nesakiet! Un Hentofs aizsteidzās pa gaiteni, it kā bēgdams no briesmām.

41

Kuģa pretējā gala, septiņus klājus zemāk, Emīlija Dalberga iznāca no kafejnīcas "soho", vieglas brokastīs iebaudījusi tēju ar plāceņiem, un tagad devās uz tuvējo arkadi ar nosaukumu "ridžentstrita". Šī darga veikalu arkade viņai patika labāk nekā otra "sentdžeimsa" uz sestā klāja. Koridors bija ierīkots ka īsta iela Londona pirms simts gadiem, tiešam apbrīnojami nostrādāts laternu stabi ar īstam gāzes laternam, bruģētas šķērsielas ar maziem, elegantiem apģērbu veikaliem abas puses. Viņa bija atnakusi tieši laika atšķirība no kazino un klubiem, kas bija atvērti dienu un nakti, rīdžentstritas veikaliem bija noteikts darba laiks. Pulkstenis bija desmit, un veikalus tikko sāka vert vaļa iedegas gaismas, pārdevēji atvilka metāla režģus.

Desmit. Vēl kaut ka jānosit pusotra stunda, tad būs laiks tik­ties ar Gevinu Brūsu, lai plānotu turpmāko rīcību.

Dalberga aizslīdēja garām pirmajām veikalam, nopētīdama skatloga izliktas preces. Viņa labi pazina īsto Rīdžentstrītu, bet šeit veikali bija pat vēl dārgāki nekā tur. Interesanti, viņa domājā, ieskatīdāmas veikala loga, kas maksas tūkstoš simt mārciņās par pūpēdim līdzīgu kokteiļkleitu austeru krāsā, ja Londona to var dabūt trīsreiz lētāk? Nokļūstot uz okeāna lainera, cilvēki nezin kāpēc vairs nespēj sapratīgi domāt.

Izklaidīgi smaidīdama, viņa devās tālāk. Savāda karta, par spī­ti panikai, apjukumam un trauksmei, kas smagi nospieda kuģa pa­sažieru sirdis, viņa pēkšņi bija aizdomājusies par eleganto Pendergasta kungu. Viņa to nebija satikusi kopš pirmās dienas vakariņam, tikai vienreiz garāmejot pamanījusi kazino, taču viņas domas at­kal un atkal pievērsās šim vīrietim. Viņa bija nodzīvojusi piecdes­mit vienu gadu, bijusi preceta trīs reizes, un katrs nākamais vīrs bijis bagātaks par iepriekšējo, taču vēl nekad nebija satikusi nevie­nu tik intriģējošu vīrieti ka Aloizijs Pendergasts. Un pats divainakais bija tas, ka viņa pat nespēja skaidri pateikt, kas tieši ir viņu apbūris. Taču viņa zināja jau no pirmā mirkļa, kad viņu skatieni satikas, kad viņš bilda pirmos vārdus sava medainaja balsi…

Viņa apstājās, lai aplūkotu cornelli svīteri ar spīguļiem, domas kavēdāmas neskaidri sapņainas un saldkaislās pagatnes atmi­ņas, līdz atkal atgriežas īstenība. Pirmie divi viri bija angļu aris­tokrāti, vecmodīgu zemes īpašnieku dzimtu pēcteči, un viņus aiz­biedēja sievas neatkarība un asais prāts. Trešais vīrs amerikaņu gaļas rūpniecības magnāts beidzot bija viņai līdzvērtīgs dzīves­biedrs, taču viņu laupīja sirdslēkme pēc īpaši vētrainas mīlas nakts. Viņa bija cerējusi uz kuģa atrast piemerotu ceturto viru dzīve bija īsa, un viņa izmisīgi baidijas vecumdienas palikt vie­na ar zirgiem -, taču briesmīgās slepkavības izraisītas panikas deļ izredzes bija gauži sarukušas.

Nav liela bēda. Kad viņa atgriezīsies Ņujorka, tur būs gugenheima balle, žurnāla elle ballītes, Metropolitēna kluba dineja un neskai­tāmi citi pasakumi, kuros satikt piemērotu vīrieti. Varbūt, viņa nodomājā, tomēr nāksies pazeminat savas prasības… bet tikai mazliet.

Bet varbūt arī ne. Viņa bija pārliecinātā, ka, piemēram, attiecī­ba uz Pendergasta kungu viņai nebūtu japazemina prasības. Vis­maz tik pārliecinātā, cik tas iespējams, neizģērbjot vīrieti.

Viņa pārlaida skatienu laiski klīstošajiem pasažieriem. To bija mazāk nekā parasti bez šaubām, vētraina laika, cilvēku pazu­šanas un slepkavību dēļ. Bet varbūt visus mocīja paģiras iepriekšeja vakara novērotais alkohola patēriņš restorānos, klubos un ba­ros bija viņu pārsteidzis.

Viņa tuvojās vēl vienam elegantam veikalam, pēdējam šajā arkade, kuram pašlaik vera vaļa sleģus. Viņa stāvējā, garlaikoti vēro­dama, ka metāla loksne uzrullējas uz augšu ar briesmīgu troksni kas istāja Rīdžentstrīta šķiet burvīgs, uz kuģa ir vienkārši atbaidošs -, un ar patīkamu pārsteigumu ieraudzīja neliela kažokādu veika­la skatlogu. Viņa pati kažokādas nevalkājā, taču prāta novērtēt ele­gantus modelētāju mākslas darbus. Viens no pardevejiem skatloga steidzīgi piekārtoja garu zuki kažoku, kas bija mazliet sašķiebies uz vecmodīga pīta manekena. Viņa apstājās, lai apbrīnotu ar bārk­stīm bagātīgi rotāto apģērba gabalu. Tik biezs, ka pasurgatu no auk­stuma pat sibīrijas gulaga, viņa smaidot nodomāja.

Kamēr viņa vērojā, pārdevējs raustīja un kartoja kažoku arvien piktāk, līdz attapas, ka tas ir nepareizi aiz.pogals. Pārspīlēta no­sodījuma izbolījis acis pret debesim, viņš atpogāja kažoku un pa­vēra to vaļā. No manekena pēkšņi izšļācās biezs, sirupains šķid­rums, kam sekoja tads ka sarkanbaltas virves gabals. Pārdevējs, laikam sajutis uz rokam mitrumu, pacēla tas pie sejas. Tas bija sarkanas klalas ar biezu, sarkanu šķidrumu, kas varēja būt vie­nīgi asinis.

Asinis…

Emīlija Dalberga aizsedza muti ar plaukstu. Pārdevējs, satriekts daudz vairāk, lēca atpakaļ, paslīdēja svaigajā asins peļķē uz grīdas un zaudēja līdzsvaru. Viņš iekliedzas, pieķērās pie ma­nekena un apgāza to. tad pardevejs, kažoks un manekens sakri­ta vienā kaudzē, kažoks plaši pavērās, atklājot skatienam līķi.

Tomēr nē, Emīlija Dalberga saprata, tas nebija līķis, vismaz ne vesels liķis, bet tikai iekšējo orgānu mudžeklis, sarkans, balts un dzeltens, kas karājās un slīdēja ārā no pila manekena rumpi iz­griezta robaina cauruma. Šausmas iepletusi muti, viņa raudzijās, neticēdama savam acīm, nespēdama paklisteties. Viņa bija redzē­jusi pietiekami daudz asiņainu skatu, vīram zem rokas staigadama pa ģimenes gaļas fabriku, tāpēc uzreiz, zināja, ka šis iekšas nepieder lopiem. Ne liellopu iekšas ir lielākas. Tas bija pavisam kas cits…

Un pēkšņi viņa sajuta, ka atkal spēj kusteties. Kad viņa pagriezās un mazliet nedrošā gaita aizsoļoja pa rīdžentstntas šķērs­ielu, viņai aiz muguras atskanēja kliedzieni. Taču Emīlija Dalberga neatskatijas ne reizi.