Выбрать главу

4

Konstansa Grīna lotosa pozā sēdēja tukšā cellē Gsalrigčongas klostera dzīlēs, aizvērusi acis un pūlēdamās iztēloties sarežģītā mez­glā sasietu zīda auklu, kas gulēja uz spilvena viņai priekšā. Viņai aiz muguras sēdēja Čerings, kura klātbūtne bija jūtama tikai pēc klu­sas murmināšanas Tibetiešu valodā. Viņa bija cītīgi mācījusies šo valodu gandrīz astoņas nedēļas un spēja runāt puslīdz tekoši, jo bija apguvusi nelielu vārdu krājumu un dažas frāzes un idiomas.

— ieraugi mezglu prātā, skolotāja balss bija klusa un hipno­tizējoša.

Paklausot gribas piepūlei, mezgls sāka parādities apmēram četru pēdu attālumā viņas aizvērto acu priekšā. Viņa vairs neju­ta, ka sēž uz aukstas, kailas akmens grīdas, kas klāta ar salpetri.

— saskati skaidri. Stingri un nekustīgi.

Mezgls parādījās skaidrāk, mazliet sašūpojoties vai izplūstot, kad viņas uzmanība atslāba, bet tūdaļ atkal atguva asumu.

— tavs prāts ir krēslains ezers, turpināja skolotājs. Kluss, rāms un skaidrs.

Konstansu pārņēma savāda atsvešinātības sajūta. Mezgls, kuru viņa bija izvēlējusies iztēles vingrinājumam, joprojām palika acu priekšā. Tas bija vidēji sarežģīts mezgls, ko pirms vairāk nekā trīssimt gadiem bija sasējis dižs skolotājs. Šis mezgls bija pazīs­tams ar nosaukumu dubultā roze.

— palielini prātā mezgla attēlu.

Grūti bija vienlaikus koncentreties un atbrīvot iztēli. Ja viņa pārāk koncentrēja uzmanību uz mezgla asumu un stabilitāti, at­tēls sāka izjukt un iejaucas citas domas. Ja viņa mēģināja iztēles ainu atbrīvot, attēls pagaisa domu migla, bija jaatrod īstais līdz­svara punkts, un pamazam, tikai pamazam viņai tas izdevās.

— tagad paraugies uz prātā izveidoto mezgla attēlu. Novēro to no visam pusēm no augšās, no sāniem.

Maigi spīdošie zīda pavēdieni nekustīgi palika acu priekšā, un Konstansa sajuta ramu.prieku, tādu prāta skaidrību, ko vēl nekad nebija piedzīvojusi. Tad pagaisa arī skolotāja balss, un ap­ziņa palika tikai mezgls, laiks izzuda. Telpa izzuda. Palika vie­nīgi mezgls.

— atsien mezglu.

Šis bija visgrūtākais uzdevums, kas prasīja neiedomājamu kon­centrēšanos, vajadzēja izsekot visiem pavēdiena līkločiem un iztēle atsiet tos.

Laiks ritēja varbūt desmit sekundes, varbūt desmit gadi.

Viņas plecam pieskārās viegla plauksta, un viņa atvēra acis. Līdzās stāvēja Čerings, uzmetis uz rokas mūka tērpa malu.

— cik ilgi? Viņa angliski jautāja.

— piecas stundas.

Viņa piecēlās un sajuta, ka tikko spēj nostāvēt uz. Notirpuša­jam kājām. Čerings satvēra viņu aiz rokas un pietureja.

— tu mācies labi, viņš uzslavēja. Tikai nesāc ar to lepoties.

Konstansa pamāja ar galvu. Paldies.

Viņi lēnam devās projām pa senu gaiteni, pagriezās ap stūri. Tālumā bija dzirdama lūgšanu dzirnavu griešanās atbalss akmens velvēs.

Vēl viens pagrieziens. Viņa jutās moža, spēka un enerģijas pil­na. Kas darbina lūgšanu dzirnavas? Viņa jautāja. Tas nekad neapstājās.

zem klostera ir avots, kas ir čangpo upes izteka. Tas plusi pāri dzirnavām un griež zobratus.

— gudri izdomāts.

Viņi pagāja garām sienai ar čīkstošiem, grabošiem misiņa rite­ņiem, kas atgādinaja ruba goldberga7 dīvainos izgudrojumus. Konstansa aiz riteņiem saskatīja kustīgu misiņa stieņu un koka zobratu biezokni.

Atstājuši lūgšanu dzirnavas aiz muguras, viņi iegāja vienā no ārējiem gaiteņiem. Priekšā slējās kāds no klostera attālājiem pa­viljoniem, kur starp masīviem akmens pīlāriem pavērās skats uz trim lielajam virsotnēm. Viņi iegāja paviljona, un Konstansa ar baudu ieelpoja spirdzinošo kalnu gaisu. Čerings norādīja uz so­lu, un viņa apsēdās. Viņš iekārtojās līdzas. Kādu brīdi viņi klusē­dami vēroja satumstošos kalnus.

— meditācijā, kuru tu apgūsti, ir ļoti spēcīga. Kādu dienu tu, atverot acis, ieraudzīsi, ka mezgls ir… atsiets.

Konstansa neko neatbildēja.

— daži ļaudis spēj ar domas spēku ietekmēt fizisko pasauli, no domam radīt taustāmas lielas. Nostāsts vesta par kādu mūku, kurš tik ilgi meditēja par rozi, ka, atvēris acis, ieraudzīja šo ziedu sev priekšā uz grīdas. Ar pienācīgu prasmi un piepūli daži var radīt arī ko citu ne tikai rozes. Tas nav veļams, jo tā ir nopietna atkape no Budisma mācības.

Viņa pamāja ar galvu, neticēdama nevienam vārdam.

Čeringa lūpas savilkās smaida. Ak tu, skeptiķe. Tas ir ļoti labi. Tomēr tici vai nē, bet vienmēr rūpigi izvēlies tēlu, par ko meditēt.

— noteikti, viņa atbildēja.

— atceries lai gan mums ir daudz "dēmonu", vairākums to nav ļauni. Tas ir pieķeršanas, kuras tev japarvar, lai sasniegu ap­skaidrību.

Alkal iestājās ilgs klusums.

— ir kādi jautājumi?

Konstansa brīdi klusēja, atcerēdamās Pendergasta lūgumu. Pastasti, kāpēc ir vajadzīgs iekšejais klosteris?

Čerings arī brīdi klusēja. Iekšejais klosteris ir vecakais visā Tibetā, to šajos nomaļajos kalnos uzcēla klejojošie mūki no Indijas.

— vai to uzcēla, lai sargātu Agozjenu?

Čerings bargi paraudzijās viņā. Par to nedrīkst runāt.

— mans aizbildnis devās to meklēt. Pēc šī klostera vadības lūguma. Varbūt es arī varu palīdzēt.

Vecais vīrs raudzijās tālumā, bet viņa acis nebija pievērstas ai­navai aiz paviljona. Agozjens nonāca šeit no Indijas. Tas tika paslēpts tālu kalnos, kur nevar nevienu apdraudēt. Iekšējo klosterī uzbūvēja, lai glabātu un sargātu Agozjenu. Pēc tam apkārt iekšejam klosterim uzcēla arejo.

— es tomēr kaut ko nesaprotu. Ja jau Agozjens ir tik ļoti bīs­tams, kāpēc to vienkārši neiznīcināt?

Mūks ilgi klusēja. Tad beidzot klusi atbildēja: jo tam ir sva­rīgs nākotnes mērķis.

— kāds mērķis?

Taču skolotājs neko vairs neteica.

5

Sasveries uz sāniem, džips izjoņoja no kalna likuma, šūpoda­mies un šļakstīdamies šķērsoja vairākas lielas, dubļiem pilnas bedres, līdz nonāca uz plata zemes ceļa, kas veda uz cjanas pil­sētu mitrā ielejā netālu no Tibetas un ķīnas robežas. Smidzinaja pelēcīgs lielus, sajaucoties ar brūnu dūmu mākoņiem, ko par pil­sētiņu izvirda skursteņu puduris netīras upes otrā krastā. Abas ceļa malas mētājās atkritumu kaudzes.

Skaļi taurēdams, džipa vadītājs pabrauca garām smagi pie­krautam kravas furgonam. Bīstamā pagriezienā apdzina vēl vie­nu kravas auto, novaldot džipu tikai dažas pēdas no kraujas ma­las, tad sāka braukt lejup uz pilsētu.

— uz dzelzceļa staciju, Pendergasts mandarīnu dialektā pa­vēlēja šoferim.

— vei, vei, sjaņ sen!

Džips veikli līkumoja starp gājējiem, divriteņiem, vēršu pajūgu. Pie lokveida ceļa vadītājs sastrēgumā strauji nobremzēja, pēc tam sāka pamazam virzīties uz priekšu, visu laiku skaļi taurē­dams. Gaisu pildīja izplūdes gāzes un apdullinošs signaltauru troksnis. Vējstikla tīrītāji zibēja šurpu, turpu, izsmērēdami dub­ļus, ko vārgais lietutiņš nespēja noskalot.

Aiz lokveida ceļa plaša avēnija veda uz zemu pelēku cementa ēku. Vadītājs apturēja džipu tās priekšā. Esam klāt, viņš pazi­ņoja.

Pendergasts izkāpa no auto un atvēra lietussargu. Gaiss oda pēc sēra un benzīna tvaikiem. Viņš iegāja stacijā un sāka sprauk­ties caur cilvēku pūļiem, kas grūstījās un klaigajā, stiepdami mil­zīgus maisus un grozus uz riteņiem. Daži nesa sasietas dzīvas vistas un pīles, bet viens vecos metāla iepirkumu ratiņos stūma izmisīgi kviecošu sasietu cūku.