Stacijas aizmugure cilvēku bija, un Pendergasts atrada to, ko meklējā, patumšu gaiteni, kas veda uz parvaldes telpām, pagājis garām snaudošajam sargam, viņš ātri aizsoļoja pa garo gaiteni, vērodams uzrakstus uz kabinetu durvīm. Beidzot viņš apstājās pie kādam īpaši noplukušām durvīm. Nospiežot rokturi, pārliecinājās, ka tas nav aizslēgtas, un iegāja bez klauvēšanas.
Aiz papīriem apkrauta rakstamgalda sēdēja maza auguma apaļīgs ķīnietis. Galda mala stāvēja veca tējas servīze ar apdrupušam un nemazgātām tasēm. Telpa oda pēc ceptiem ēdieniem un hoisin mērces.
Ieraugot nelūgto viesi, ierēdnis saniknots pielēca kājās. Kas jūs? Viņš iebļāvās neveikla angļu valodā.
Pendergasts apstājās, sakrustojis rokas uz krūtīm, ar augstprātīgu smaidu sejā.
— ko jūs gribat? Es saucu apsardzi. Ierēdnis pasniedzās pēc telefona, bet Pendergasts viņu apsteidza un uzlika roku uz klausules.
— Ba, Pendergasts klusi iebilda mandarīnu dialektā. Pagaidiet.
Redzot šādu nekaunību, ierēdņa seja piesarka.
— man jāuzdod jums daži jautājumi, paziņoja Pendergasts, joprojām runādams vēsi pieklājīgā mandarīnu dialektā.
Ierēdni tas satrieca ne pa jokam viņa sejā atspoguļojās sašutums, apjukums un bažas. Jūs mani apvainojat, viņš beidzot atkliedza mandarīnu dialektā. Ielaužaties manā kabineta, aiztiekat manu telefonu, izsakat prasības! Kas jūs esat, kāpēc atļaujaties iebrukt un izturēties kā barbars?
— lūdzu, apsēdieties, kungs, apklustiet un klausieties. Vai ari… Pendergasta tonis kļuva skarbs un draudošs, tūdaļ ar nākamo vilcienu brauksiet projām no šejienes uz jaunu darba vietu kādā sardzes būdā kuņluņa kalnos.
Ierēdņa seja pietvīka tumši violeta, taču viņš neizdvesa ne skaņu. Pēc brīža viņš stīvi apsēdas, salika rokas uz galda un gaidīja.
Pendergasts arī apsēdas. Izņēma no kabatas Tubteņa iedoto pergamenta rulli un pasniedza to ierēdnim, brīdi vilcinājies, tas negribīgi paņēma rulli.
— pirms diviem mēnešiem šis cilvēks bija pie jums. Viņa vārds ir Džordans Ambross. Viņš nesa koka kasti, ļoti senu. Viņš jums iedeva kukuli, lai jūs viņam izrakstītu kastes izvešanas atļauju. Es vēlētos redzēt šis atļaujas kopiju.
Iestājās ilgs klusums. Ierēdnis nolika portretu uz rakstamgalda. Nesaprotu, par ko jūs runājāt, viņš nikni atcirta. Es neņemu kukuļus. Turklāt šai stacijai ik dienas iet cauri tik daudz cilvēku. Visus nevar atcereties.
Pendergasts izņēma no kabatas plakanu bambusa kārbiņu, atvēra to, apgrieza otrādi, un uz galda parādījās glita jaunu, spodru simt juaņu banknošu kaudzīte. Ierēdnis raudzijās uz tam un norīstījās.
— šo cilvēku jūs droši vien atcerēsieties, Pendergasts turpināja. Kaste bija liela pusotru metru gara. Acīmredzami sena. Ambrosa kungs nekādi nevarētu iziet muitu vai izvest kasti no valsts bez atļaujas. Tagad jums, godatais kungs, ir izvēle pārkāpt savus principus un pieņemt kukuli vai ievērot principus un nonākt kuņluņa kalnos. Kā jau būsiet nojautis pēc mana akcenta un valodas prasmes, man ķīnā ir pazīšanās ietekmīgās aprindās, lai gan esmu ārzemnieks.
Ierēdnis ar mutautiņu noslaucīja plaukstas. Tad pastiepa roku un uzlika plaukstu uz naudas kaudzītes. Pavilka to uz savu pusi, un nauda ātri pazuda atvilktnē. Pēc tam viņš piecēlās. Arī Pendergasts piecēlās, viņi sarokojas un pieklājīgi sasveicinājās, it kā tikko būtu satikušies.
Ķīnietis apsēdas. Vai kungs nevēlas tēju? Viņš apjautājas.
Pendergasts paraudzijās uz netīro, apķepušo servīzi un pasmaidīja. -tas būtu liels pagodinājums, godātais kungs.
Ķīnietis skarbi kaut ko uzsauca. No dibentelpas izsteidzas kāds viņa padotais un aizvāca paplāti ar traukiem. Pēc piecām minūtēm viņš atgriežas ar kūpošu kannu. Ierēdnis salēja tēju tases.
— es atceros to cilvēku, par kuru jūs jautājat, viņš paziņoja. Viņam nebija ķīnas vīzas. Viņam bija līdzi gara kaste. Viņam bija vajadzīga gan iebraukšanas vīza, lai varētu atstāt valsti, gan izvešanas atļauja. Es viņam iedevu abas. Tas viņam… maksāja ļoti dārgi.
Lundzjiņas zaļās tējas kvalitate Pendergastu patīkami pārsteidza.
— viņš, protams, nerunāja ķīniešu valoda. Pastāstīja pavisam neticamu pasaciņu par gājienu no nepālās uz Tibetu.
— un kaste? Vai par to viņš kaut ko teica?
— viņš teica, ka tajā esot kāda senlieta, ko viņš nopircis Tibetā. Jūs jau zināt, kādi ir tie nekrietnie Tibetieši viņi par dažam juaņam pārdos pat savus bērnus. Un visādu senlietu Tibetas autonomajā reģiona ir kaudzēm.
— vai jūs jautājāt, kas tas ir?
— viņš teica, ka tas esot phur-bu rituālā duncis. Ierēdnis parakņājās atvilktnē, pacilaja dažus papīrus un izņēma atļauju. Pastūma to pāri galdam, un Pendergasts ieskatījās dokumentā.
— taču kaste bija aizslēgta un viņš atteicas to atvērt, turpināja ķīnietis. Tas viņam izmaksaja vēl kādu summiņu par to, ka neļāva apskatīt kastes saturu. Birokrāts pasmaidīja, atsedzot ar tēju iekrāsotu zobu rindu.
— kā jūs domājāt, kas tur bija?
— nav ne jausmas. Heroīns, valūta, dārgakmeņi? Viņš noplātīja rokas.
Pendergasts norādīja uz atļauju. Te rakstīts, ka viņš brauks ar vilcienu uz Čendu, pēc tam ar Chinu air reisu lidos uz Pekinu, bet tur pārsēdīsies lidmašīnā uz Romu. Vai tas atbilst patiesībai?
— jā. Es viņam liku parādīt biļeti. Ja viņš atstātu Ķīnu pa kādu citu ceļu, viņam draudētu aizturēšana. Šī atļauja derīga vienīgi maršrutam Cjana-Cendu-Pekina-Roma. Tāpēc nešaubos, ka tā viņš arī aizceļoja. Protams, nokļuvis Romā… ierēdnis atkal noplātīja rokas.
Pendergasts pierakstīja ceļojuma maršrutu. Kā viņš izturējās? Vai nervozēja?
Birokrāts brīdi apdomājas. Nē. Tas bija ļoti savādi. Viņš šķita… priecīgs. Sajūsmināts. Gandrīz vai staroja laimē.
Pendergasts piecēlās. Liels paldies par tēju, sjaņ sen.
— paldies jums, godātais kungs, atbildēja ierēdnis.
Pēc stundas Pendergasts sēdēja slavena "Ķīnas ekspreša" pirmās klases kupejā, ceļā uz Čendu.
6
Konstansa Grīna zināja, ka Gsalrigčongas klostera mūku dienas režīms ir stingrs un nemainīgs meditācijas, mācībās un miegs, ar diviem pārtraukumiem maltītēm un tējai. Miegam atvēlētais laiks bija stingri noteikts no astoņiem vakara līdz vieniem naktī. Šī kārtība nekad netika mainīta un droši vien pastāvēja jau tūkstoš gadus. Tāpēc viņa varēja droši cerēt, ka pusnaktī visā plašajā klosterī nesastaps nevienu.
Tāpēc tieši divpadsmitos, tāpat kā trīs iepriekšējās naktis, viņa pacēla raupjo jaka ādu, kas kalpoja segas vietā, un piecēlās gulta sēdus. Vienīga skaņa nakts klusumā bija vēja gaudas klostera ārējos paviljonos. Viņa piecēlās un uzvilka mūka tērpu. Cellē bija stindzinoši auksts. Piegājusi pie maza lodziņa, viņa atvēra koka slēģi. Logam nebija stikla, un celle ieplūda salta gaisa pūsma. Pavērās skats uz tumšajām debesīm, kur augstu samtainajā plašumā mirgoja viena vienīga zvaigznīte.
Konstansa aizvēra logu, piegāja pie durvīm un apstājās, lai ieklausītos. Viss bija kluss. Pēc brīža viņa atvēra durvis, izslīdēja ārā un sāka soļot pa garo ārejo gaiteni. Viņa pagāja garām lūgšanu dzirnavām, kas bez apstājās raidīja čīkstošos sveicienus debesīm, pēc tam pa citu gaiteni izgāja cauri telpu labirintam, meklējot iemurēto eremītu, kas sargā iekšējo klosterī. Lai gan Pendergasts bija pastāstījis, kur tas atrodas, klosteris bija tik milzīgs un gaiteņu līkloči tik sarežģīti, kā to sameklēt izrādījās gandrīz neiespējami.