It kā no tālienes atkal atskanēja brāļa balss: vale, fraterti .
Atkal uz mirkli pazibēja Diogena seja. Tad, tikpat pēkšņi kā parādijies, viņš sāka izgaist.
— pagaidi, sauca Pendergasts. Neaizej!
— man jāiet.
— bet man jazina. Vai tu tiešam esi miris?
Diogens neatbildēja.
— kāpēc tu to darīji? Kāpēc palīdzēji man?
— es to nedarīju tevis deļ, atbildēja Diogens, bet gan sava bērna dēļ. Un viņš pazuda tumsas dzīles ar vieglu, noslēpumainu smaidu uz lūpām.
Konstansa sēdēja klubkrēsla pie Pendergasta kājām. Jau desmit reizes viņa bija pacēlusi ieroci un nomērķējusi viņa sirdi un desmit reizes atkal to nolaidusi. Viņa gandrīz, nepamanījā, ka kuģis atkal izslējās taisni un atsaka traukties uz priekšu lielā ātrumā. Viņas uztvere tas vairs nepastāvēja.
Ilgāk vairs nedrikstēja gaidīt. Bija pārāk nežēligi likt viņam ciest. Aizbildnis taču bija izturējies pret Konstansu labi, tāpēc viņas pienākums bija izpildīt viņa pēdējo gribu, bet, kāda tā ir, viņa nešaubījās. Stingri satvērusi ieroci, viņa atkal apņēmīgi pacēla to.
Pendergasta augums mežonīgi nodrebēja. Pēc mirkļa viņš atvēra acis.
— Aloizij? Viņa iejautājās.
Kādu brīdi viņš nekustējās. Tad tikko manāmi pamāja ar galvu.
Pēkšņi viņa pamanīja dūmu rēgu. Tas bija parādijies pie aģenta pleca. Tas brīdi nekustīgi karājās gaisā. Pēc tam sāka slīdēt te uz vienu, te otru pusi, gandrīz ka suns, meklējot pēdas. Drīz tas sāka virzīties projām.
— netraucē tam, čukstēja Pendergasts. Un uz mirkli Konstansu pārņēma bailes, ka aizbildnis vēl ir briesmīgas pārvērtības vara. Taču tad viņš atkal atvēra acis, paraudzijās viņā, un viņa uzreiz visu saprata.
— tu esi atgriezies, viņa teica.
Viņš pamāja ar galvu.
— kā?
Viņš atbildēja klusi, tikko dzirdami. — Spējas, ko ieguvu no Agozjena, tika sadedzinatas cīniņā. Līdzīgi kā, kausējot tēraudu, tiek sadedzinati visi sārņi. Paliek pāri… īstais.
Viņš vārgi pacēla vienu roku. Nesakot vairs ne vārda, Konstansa nometas uz grīdas un cieši satvēra to.
— ļauj man atpūsties, viņš izdvesa. Divas minūtes, ne vairāk. Pēc tam mums jāiet.
Viņa pamāja ar galvu un ieskatījās pulksteni uz kamīna dzegas. Viņai aiz muguras tulpa slīdēja projām. Viņa pagriezās un noraudzījās, ka tas lēni, bet nepielūdzami mērķtiecīgi slīdēja pāri bezsamaņa guļošajai Marijai, ārā pa kajītes durvīm un pazuda savos mīklainajos ceļos.
76
Lesērs raudzījās pa rezerves komandtiltiņa logiem. Kuģa priekšgals lielā ātrumā šķēla spēcīgos viļņus, tie sitas pret kuģa korpusu, zaļais ūdens ik pa brīdim apšļāca priekšējo kubriku. Migla sāka izklīst, lietus bija gandrīz norimis, un redzamība jau sasniedza gandrīz jūdzi.
Visi klusēja. Lesērs lauzīja galvu, gudrodams kādu glābiņu. Tādā nebija. Viņi varēja tikai verot elektronisko ierīču radījumus, bet nekādi nespēja tos ietekmet. Karšu ploteris radījā, ka Maitasputnu klintis ir divu jūras jūdžu attālumā tieši priekšā. Lesērs juta, ka pa seju plūst sviedri un asinis, kožot acis.
— Līdz sadursmei ar Maitasputnu klintīm četras minutes, paziņoja trešais kapteiņa palīgs.
Sardzes virsnieks stāvēja pie loga un saspringti raudzijās ārā, cieši sažņaudzis roka binokli. Lesērs iedomājās kāpēc gan viņam šķiet tik svarīgi saskatīt klintis. Tik un tā neko vairs nevarēja darīt. Itin neko.
Kempers uzlika roku viņam uz pleca. — Ser, manuprat, jums jādod rīkojums komandtiltiņa personālām ieņemt aizsardzības pozīciju… lai sagatavotos sadursmei.
Lesērs pamāja ar galvu, juzdams, ka sirds pamirsi. Viņš pagriezās un pacēla roku.
— virsnieki un komandtiltiņa personāls, viņš ierunājās. Visi apgulieties uz grīdas embrija poza, ar pēdām uz priekšu, paslēpjot galvu rokas. Sadursme nebūs īslaicīga. Necelieties, kamēr kuģis nav pilnība apstājies.
Sardzes virsnieks jautāja: — ser, vai es ari?
— jūs arī.
Jūrnieki negribīgi un neveikli sagulās uz grīdas aizsardzības pozīcija.
— ser, Kempers uzrunāja Lesēru. Mēs nevaram pieļaut, ka tik kritiska brīdi tiek ievainots kapteinis.
— tūlīt.
Lesērs pēdējoreiz ieskatījās videoekrānā, kas radīja galveno komandtiltiņu. Meisone joprojām mierīgi stāvēja pie stūres ka visparastākaja ikdienas brauciena, vienu roku viegli uzlikusi uz stūres rata, bet ar otru glāstija no cepures izslīdējušu matu cirtu.
Ar acs kaktiņu viņš pamanīja kaut ko aiz komandtiltiņa loga un pievērsa skatienu tam.
Tieši pretī, apmēram jūdzes attālumā no miglas iznira gaišs plankums, kas ātri partapa par robainu baltu joslu zem izplūdušas apvāršņa līnijas. Viņš uzreiz saprata, ka tie ir milzīgie viļņi, kas sitas pret Maitasputnu klinšu ārējo malu. Ar šausmam un apbrīnu viņš vērojā, ka varenie viļņi ceļas un sašķist pret ārējiem rifiem, saceļot šļakatas nelielu debesskrāpju augstuma. Bet aiz mutuļojošo balto udeņu mūra slējās klinšu blāķi ka drūma viņsaules cietokšņa melni, sabrukuši torņi.
Šis bija visbriesmīgākais, ko viņš jebkad bija redzējis ilgajos jūra pavadītajos gados.
— Gulieties, ser! Kempers sauca, gulēdams uz grīdas.
Taču Lesērs vilcinājās. Viņš nespēja atraut skatienu no nenovēršamas bojāejas vēstnešiem. Elli savam acīm redzējis tikai retais, un viņam šis mutuļojošo viļņu raganu katls un robainas klintis bija elle, viņa elle, daudz briesmīgākā par visam uguns liesmām un sēra smaku. Auksta, melna, bezdibeniga elle.
Ko viņi grib piemānīt? Neviens. Nepaliks dzīvs neviens.
Lūdzu, dievs, kaut tas notiktu ātri!
Tad viņš videoekrāna pamanīja kustību. Arī Meisone bija ieraudzījusi klintis. Viņa bija paliekusies uz priekšu, it kā cenzdamās ar gribasspēku vēl vairāk pasteidzināt kuģi pretī bojaejai. Bet tad notika kaut kas dīvains viņa salēcās un pagriezās, izbīlī raugoties uz kaut ko ārpus kameras redzesloka. Tad viņa ar neizsakāmu šausmu izteiksmi seja atkāpās no stūres. Viņa pazuda no ekrāna, un kādu brīdi nekas nenotika. Tad ekrāna parādījās savādi attēla traucējumi, gandrīz līdzīgi dūmu mākonim, kas aizslīdēja tajā paša virziena, kur bija pazudusi kapteine. Lesērs uzsita pa ekrānu, nospriedis, ka tā ir kāda tehniska kļūme, bet tad uz komandtiltiņa frekvenci noregulētajās austiņās atskanēja sirdi plosošs kliedziens - Meisones balss. Viņa atkal parādījās, steberēdama uz priekšu. Mākonis tas tiešam izskatījās pēc dūmiem vijās viņai apkārt, viņa smagi elpoja, ar rokām plosīdama savas drēbes un kaklu. Kapteines cepure nokrita, un brīvība izslīdējušie mati sāka mežonīgi plīvot. Viņas rokas un kājas savādi drudžaini raustījās it kā viņa cīnītos pati ar savu augumu. Lesēram tas biedējoši atgādinaja marioneti, kas pretojas rokai, kura to vada. Joprojām locīdāmas un ļodzīdāmās krampjos, Meisone piegāja pie vadības paneļa. Dūmu makoņa apņemtais augums vēl pēdējoreiz pulējās izrauties brīvībā. Tad Lesērs redzējā, ka viņa pastiepj roku un it kā negribīgi nospiež kādu pogu. Šķita, ka mākonis pārņem viņu vēl dziļāk, ielaužas viņas rīklē, kamēr viņa bezpalīdzīgi cīnījās it kā pret tukšu gaisu, bet rokas un kājas jau raustījās agonijā. Viņa nokrita ceļos, pacēlusi rokas ka lūgšanas karikatūra. Pēc tam kliegdama nogāzās uz grīdas, pazūdot no kameras redzesloka.
Kādu brīdi Lesērs nekustīgi stāvēja, pārsteiguma pārņemts, neticīgi raugoties ekrānā. Tad viņš paķēra rāciju un ieslēdza frekvenci saziņai ar apsargiem, kas dežurēja pie komandtiltiņa durvīm. Lesērs izsauc komandtiltiņa apsardzi. Kas tur, elle, notiek?