Kempers dzirdēja savu balsi komandtiltiņa skaļruņos, bet gandrīz nepazina to. Tā izklausijas ka miroņa balss no viņpasaules.
80
No agra rīta debesim smidzinaja sīkas lietus lāses. Lesers stāvējā, atbalstījies pret tīkkoka margam "Britānijas" priekšgalā un noraudzījās uz milzīgo kuģi. Viņš redzēja tumšās pasažieru straumes, kas plūda uz priekšu pa klājiem, cauri lietus čaboņai dzirdēja to ķildīgas balsis, strīdoties par uzkāpšanas secību uz trapa, jo katrs centās atstāt kuģi pēc iespējas ātrāk. Lielāka daļa ātrās palīdzības mašīnu jau bija aizbraukušas, un bija pienācis laiks izkāpt krasta pasažieriem, kuri nebija cietuši. Par plecu viņš redzēja ostmalā sastājušās autobusu rindas gatavība vest cilvēkus uz tuvākās apkārtnes viesnīcām un vietējo iedzīvotāju brīvprātīgi piedāvātājām mājam.
Kamēr matroži gatavojas atraisīt virvi trapa priekšā, pasažieru skaļās sūdzības un draudi parkliedza komandas locekļu balsis. Lesērs brīnījās, ka gan šiem ļautiņiem vēl pietiek spēka dusmoties. Viņiem taču bija japateicas liktenim, ka palikuši dzīvi.
Pasažieru plūsmas virzīšanai un regulešanai steigā bija ierīkoti nožogojumi ar virvēm, celtniecības lenti un pārvietojamam barjeram. Rindas priekšgalā viņš redzēja Kemperu, kas laikam deva pēdējos rīkojumus saviem drošībniekiem katrs pasažieris bija jānofotografē un japieraksta tā vārds. Tas attiecās uz visiem bez izņēmuma tādi bija karaliskas jātnieku policijas rīkojumi. Pēc tam katram bija jadodas uz norādīto autobusu.
Tas viņiem nepatiks, Lesērs zinaja. Taču korporācijai bija nepieciešama kāda oficiāla izkāpušo pasažieru uzskaite, lai varētu atšķirt pazudušos no ievainotajiem un veselajiem. Fotogrāfijas korporācijai bija vajadzīgas tādēļ, Lesēram tika paskaidrots, lai sveiki un veseli palikušie pasažieri vēlāk neiedomātos iesūdzēt viņus tiesā par neesošiem savainojumiem. Galu galā, pat pēc visa notikušā, pats svarīgākais bija nauda.
Tika atvērti trapa vārti, un tumša pasažieru straume viļņodamās sāka plūst lejā kā juceklīga bēgļu kolonna. Un, protams, tas jau bija sagaidams, pats pirmais nokāpa drukna auguma vīrs netīrā smokingā, pagrūdis nost sievietes un bērnus. Viņš rikšiem metās leja pa rampu, aurodams tā, ka bezvējā viņa balss bija sadzirdama kuģa priekšgala: velns un elle, es gribu runāt ar priekšnieku! Neļaušu sevi fotografēt kā tādu noziedznieku!
Viņš izlauzās caur izkāpšanas komandas vīru rindu trapa apakšgalā, bet palīgā piesauktie Sentdžonas ostinieki un jātnieku policijas virsnieki nekādas vaļības nepieļāva. Viņi aizšķērsoja kašķīgajam vīram ceļu un, kad tas pretojās, uzlika viņam rokudzelžus un aizveda pie malas.
— Novāciet rokas! Vīrs klaigāja. Kā jūs uzdrošināties? Es Ņujorkā pārvaldu divdesmit piecus miljardus dolāru vērtu finanšu fondu! Kas te ir komunistu Krievija, vai?
Viņu ātri vien pavadīja uz tuvuma gaidošo policijas busiņu un iestūma tajā, bet viņš turpināja aurot. Šķiet, ka viņa liktenis pārējiem pasažieriem uzreiz laupīja vēlmi rīkot skandālus.
Lesērs centās neklausīties skaļajās sūdzībās un dusmu izvirdumos. Viņš saprata, kāpēc cilvēki ir sašutuši, un juta tiem līdzi, taču svarīgākais joprojām bija tas, ka šis bija visātrākais veids, ka dabūt tos nost no kuģa. Un vēl taču būs jaatrod sērijslepkava.
Pienāca Kempers, nostājās līdzas, atspiedies pret margam, un no augšās noraudzijās uz ļaužu plūsmu. Viņi brīdi klusēdami stāvējā, noguruši, saprazdamies bez vārdiem. Nekā vairs nebija, ko teikt.
Lesēra domas pievērsās gaidamājai izmeklēšanai. Viņš iedomājās, kā gan spēs izskaidrot tā dīvaina… radījuma uzbrukumu Meisonei viņa acu priekšā. Tas bija kā ļaunais gars vai dēmons. Kopš brīža, kad tas notika, viņš bija neskaitāmas reizes atmiņā pārcilājis šo atgadījumu, taču nekādi nespēja apjēgt, kāda velna būšana tā bija. Ko teikt komisijai? Es redzēju, kā kapteinei Meisonei uzbruk rēgs? Lai ka arī viņš formulētu savu atbildi, visi tik un tā nodomās, ka viņš izvairas stāstīt patiesību, ir zaudējis prātu vai vēl ļaunāk. Nē, viņš nedrīkst teikt patiesību par redzēto. Nekad. Labāk viņš teiks, ka Meisonei uznāca kaut kāda lēkme, varbūt epilepsija, bet visu pārējo noklusēs. Lai tiesu medicīnas eksperti noskaidro, kas noticis viņas ļenganajam, sašļukušajam augumam.
Viņš nopūtās, vērodams, ka bezgalīgās ļaužu rindas gausi virzās uz priekšu smidzinošajā lietū. Tagad viņi vairs nepavisam neizskatījās tik lepni un bagāti tagad viņi bija kļuvuši par bēgļiem.
Viņa domas nenovēršami atkal atgriezās pie redzētā. Varbūt viņš nekādus brīnumus neredzēja varbūt video novērošanas sistēmai bija kāda tehniska kļūme. Tiešām, varbūt tas bija kāds puteklis, uzkritis uz kameras objektīva, simtreiz palielinats un kuģa motoru vibrācijas sašūpots. No stresa un pārgurumā viņam sāka rādīties neesoši mošķi.
Jā, tā tas arī bija. Ka gan citādi.
Bet tad viņš atcerējās uz komandtiltiņa atrasto kapteines Meisones līķi ērmīgu, ļenganu ka maisu, ar putrā sašķaidītiem kauliem…
Viņš uztrūkās no šīm domam, ieraugot tuvojamies pazīstamu stāvu druknu vīru ar spieķi rokā un baltu neļķes ziedu pie elegantas žaketes atloka. Lesēram uzreiz uzmācās nelabums tas bija Lans Eljots, "Polārzvaigznes līnijas" galvenais direktors. Protams, viņš bija ieradies, lai pats personiski vadītu Lesera publisko pazemošanu. Kempers viņam līdzās klusi, aizžņaugti ievaidējās. Lesērs norija siekalas, būs vēl ļaunāk, nekā viņš bija gaidījis.
Eljots pienāca. — Kapteinis Lesērs?
Lesērs izslējās. — Jā, ser.
— es velētos jūs apsveikt.
Tas bija tik negaidīti, ka Lesērs uzreiz nesaprata, vai dzirdējis pareizi. Varbūt tas bija halucinācijas dieva vārds, viņš bija tā pārguris, ka varēja sākt murgot.
— ser? Viņš bažīgi parjautāja.
— pateicoties jūsu drosmei, jūrnieka meistarībai un veselajam saprātam, "Britānija" vēl joprojām turas uz ūdens. Es vēl nezinu visu par notikušo, taču no tā, ko zinu, var spriest, ka viss varēja beigties pavisam citādi. Es vēlējos ierasties un pateikties jums personiski. Un viņš pastiepa roku.
Juzdamies kā sapnī, Lesērs paspieda to.
— ļaušu jums turpināt izkāpšanu. Bet, kad pasažieri būs atstājuši kuģi, varbūt varesiet izstāstīt man visu par notikušo?
— protams, ser.
— un vēl ir jautājums par "Britāniju".
— jautājums, ser? Es īsti nesaprotu.
— kad kuģis būs salabots un sakārtots, tam vajadzēs jaunu kapteini, vai ne? Viegli pasmaidījis, Eljots pagriezās un devās projām.
Pirmais ierunājās Kempers. — Sasodīts, nespēju noticēt, -viņš nomurmināja.
Lesērs arī ar pūlēm spēja noticēt dzirdētajam. Varbūt tas bija tikai "Polārzvaigznes" sabiedrisko attiecību triks uzdot viņus par varoņiem, kas izglābuši vairāk nekā divarpus tukstošu pasažieru dzīvību. Varbūt arī ne. Lai ka būtu, viņš lieki nelauzis galvu. Un labprāt izstāstīs kliotam visu par notikušo -gandrīz visu…
Viņa domas partrauca jātnieku policijas virsnieks.
— kurš no jums ir Kempera kungs?
— es esmu Kempers, atbildēja drošības dienesta priekšnieks.
— ar jums vēlas runāt kāds kungs no FIB.
Lesērs ieraudzīja, ka no virsbūves ēnas parādas slaida auguma vīrietis. Tas bija FIB aģents Pendergasts.
— ko jūs velaties? Jautāja Kempers.
Pendergasts iznāca gaismā. Viņš bija terpies melnā uzvalkā, un viņa seja bija tikpat bāla un izmocīta ka visiem šī neveiksmīga kuģa pasažieriem. Viena roka viņš turēja garenu, šauru mahagonija kasti. Viņam līdzās, pieķērusies pie otras rokas, stāvēja jauna sieviete ar īsiem tumšiem matiem un ļoti nopietnam acīm.