— pateicos jums, Kempera kungs, par šo interesanto ceļojumu. To pateicis, Pendergasts atbrīvoja roku no jaunas sievietes tvēriena un sāka kaut ko meklēt nelielajā ceļasomā.
Kempers pārsteigts raudzijās uz aģentu. Kuģa virsnieki neņem dzeramnaudas, viņš strupi iebilda.
— šo dzeramnaudu gan jūs pieņemsiet, atbildēja Pendergasts, izvilkdams no somas brezenta ietītu paciņu. Viņš pasniedza to Kemperam.
— kas tas ir? Kempers jautājā, paņemdams paciņu.
Pendergasts neko vairs neteica. Tikai pagriezās un kopā ar sievieti atkal pazuda agra rīta krēsla, lai pievienotos aizejošo pasažieru rindām.
Lesērs vēroja, ka Kempers attin brezentu.
— izskatās pēc jūsu trīssimt tūkstoš mārciņām, viņš secinaja, kamēr Kempers pārsteigts noraudzijās uz netīrajam banknošu paciņam.
— Visdivainakais cilvēks, ko jebkad esmu saticis, Kempers klusi pie sevis nomurmināja.
Lesērs to nedzirdēja. Viņa domas atkal bija pievērsušas rēgainajam mākonim, kas bija uzklupis kapteinei Meisonei.
Epilogs
Polunas ieleja beidzot bija atnākusi vasara. Čangpo upe mutuļoja akmeņainajā gultnē, bagātigi saņemot udeņus no kustošajiem augsto kalnu sniegiem. Ielejas plaisas un iedobēs bija saplaukuši ziedi. Vīrs klinšu grēdam lidinājās melni ērgļi, un to spalgie kliedzieni atbalsojās pret milzīgo granīta sienu ielejas augšgala, sasaucoties ar ūdenskrituma dārdoņu pret klintīm. Tālāk slējās trīs varenie milzeņi Daulagiri, anapurna un manaslu, ietinušies mūžīgajos ledājos un sniegos ka trīs salti un nepielūdzami karaļi.
Pendergasts un Konstansa jāja viens otram līdzās pa šauro taku, vedot pavada poniju, kuram uz muguras bija piesieta brezenta ietīta garena kaste.
— cerams, ka nokļūsim tur pirms saulrieta, ieminējās Pendergasts, raudzīdamies uz tikko samanāmo taku, kas vijās augšup pa granīta sienu.
Viņi atkal kādu brīdi jāja klusēdami.
— man tas šķiet tik savādi, atkal ierunājās Pendergasts, ka rietumos, kur tik daudzas jomas panākts liels progress, jautājumos par cilvēka prāta dziļākajiem procesiem vēl joprojām valda viduslaiku tumsonība. Agozjens ir lielisks piemers tam, cik daudz lielāki ir austrumu sasniegumi šajā joma.
— vai tev ir vēl kādi pieņēmumi par to, ka tas iedarbojās?
— patiesību sakot, es nejauši atradu rakstu laikraksta times, kas varētu ieviest zināmu skaidrību. Tas bija par kādu nesen atklātu matemātisku objektu, kas pazīstams ar nosaukumu e8.
— e8?
— to atklāja Masačusetsas tehnoloģiju institūta zinātnieku grupa. Superdators darbojas četrus gadus, atrisinaja divsimt miljardus vienādojumu, lai uzzīmētu tā attēlu turklāt vēl it kā visai nepilnīgu. Avīzē bija tā aptuvena reprodukcijā, un mani pārsteidza tā līdzība Agozjena Mandalai.
— ka tas izskatās?
— visai neaprakstami neticami sarežģīts attēls, ko veido savstarpēji savienotas līnijas, punkti un virsmas, sfēras sfēru iekšienē, kas aizņem gandrīz divsimt piecdesmit matematiskas dimensijas. Zinatnieki apgalvo, ka e8 esot vissimetriskākais iespējamais objekts. Vēl vairāk fiziķi doma, ka e8 varētu būt visuma dziļas iekšējās strukturas attēlojums, laiktelpas patiesa ģeometrija. Grūti noticēt, ka pirms tūkstoš gadiem mūki Indija kaut ka atklāja šo apbrīnojamo attēlu un atveidoja to glezna.
— Es tomēr nesaprotu. Ka cilvēka prāts var mainīties tikai no skatīšanas uz šādu attēlu?
— nevaru droši teikt. Tā ģeometrija kaut ka aktivizē smadzeņu nervu tiklus. Ja velies rada rezonansi. Varbūt mūsu smadzeņu dzīlēs arī ir atspoguļota visuma pamatu ģeometrija. Agozjens ir pārsteidzošs neiroloģijas, matematikas un misticisma apvienojums.
— tiešam apbrīnojami!
— austrumu filosofija un misticisma daudz kas trulajiem rietumnieku prātiem vēl nav aptverams. Bet mēs sākam parvarēt šo atpalicību. Piemēram, harvārda universitātes zinātnieki tikko sākuši pētīt Tibetiešu meditatīvas prakses ietekmi uz pratu un ar lielu pārsteigumu atklājuši, ka tā izraisa paliekošas izmaiņas smadzenes un organisma.
Viņi bija nonākuši pie čangpo upes. Šķērsošanas vieta tā bija sekla un plata, ūdens līksmi čalojā, plūzdams akmeņainaja gultne. Zirgi piesardzīgi spēra soli straume ūn apdomīgi šķērsoja upi. Iznākuši otrā krasta, viņi devās tālāk.
— un dūmu rēgs? Vai tam arī ir kāds zinātnisks izskaidrojums?
Konstansa, visam ir zinātnisks izskaidrojums. Pasaulē nav ne brīnumu, ne maģijas ir tikai zinātne, kas vēl nav atklāta. Dumu regs, protams, bija tulpa jeb "domu forma" būtnē, kas radīta no īpaši sasprindzinātās, koncentrētas iztēles.
— mūki man iemacija dažas tulpu radīšanas metodes, taču brīdināja, ka tas ir bīstami.
— tas ir ārkārtīgi bīstami. No rietumniekiem pirmā šo parādibu aprakstīja franču pētniecē aleksandra davida-nila. Viņa apguva tulpu radīšanas noslēpumus netālu no šejienes, pie manosavaras ezera. Viņa joka pēc gribēja to izmēģināt un iztēlojas mazu, resnu, priecīgu mūku, vārda brālis taks. Sākumā tas pastāvēja tikai viņas prata, bet vēlāk sāka iegūt pats savu apveidu un laiku pa laikam parādījās nometnē, biedēdams pārējos ceļabiedrus. Lād sākas nelaimes zinātniece vairs nespēja valdīt par mūku, un tas sāka pārveidoties par citu būtni, lielāku, slaidaku un daudz ļaunāku. Tas sāka dzīvot pats savu dzīvi, tāpat kā dumu regs. Zinātniece mēģināja to iznicināt, atkal ievelkot sava prata, bet tulpa nikni pretojas, un izcēlās īsta psihiska kaujā, kas gandrīz nogalināja dāvidu-nilu. Tulpu uz. "Britānijas" klāja bija radījis mūsu draugs Blekberns, un tas nogalināja savu rādītāju.
— tad jau viņš bija šis mācības adepts.
— jā. Viņš jaunība ceļoja un studēja sikima. Viņš uzreiz saprata, kas ir Agozjens un ka to var izmantot par lielu nelaimi Džordanam Ambrosam. Agozjena nonākšana pie Blekberna nebija nejaušība. Tā pārvietošanas pasaule nekad nav pakļauta nejaušībai. Varētu pat teikt, ka Agozjens meklēja Blekbernu, izmantodams Ambrosu ka starpnieku, Blekberns ar saviem miljardiem un veiksmīgo interneta biznesu bija vispiemerotakais cilvēks Agozjena attēla izplatīšanai visa pasaule.
Kādu brīdi viņi turpināja ceļu klusēdami. Vai zini, ierunājās Konstansa, tu man tā arī nepaskaidroji, ka uzsūtīji tulpu kapteinei Meisonei.
Pendergasts uzreiz neatbildeja. Sīs atmiņas vēl bija pārāk sāpīgas. Beidzot viņš sāka stāstīt: kad es atbrīvojos no tā gūsta, es izveidoju prāta tikai vienu tēlu agoz.jenu. Varētu teikt, ka es iedvesu šo tēlu tulpam. Devu tam jaunu vēlmi.
— tu mainīji tā upuri.
— pareizi. Kad tulpa atstāja mūs, tas devās meklēt citas dzīvas būtnes, kas arī ir skatījušas uz Agozjenu. Un Meisones gadījuma viņa vismaz netieši bija nolēmusi to iznicināt. Tāpēc tulpa nogalināja tos abus.
— un pēc tam?
— man nav ne jausmas, kur tas palika. Tika apiets pilns aplis, tāpēc varbūt tas atgriezās tur, no kurienes tas lika izsaukts. Vai arī vienkārši izgaisa nebūtībā līdz ar sava radītāja nāvi. Būtu interesanti uzzināt, ko mūki domā par to.
— tad jau galu gala tas izdarīja labu darbu.
— tā varētu teikt taču es šaubos, vai šis radījums vispār saprot, ko nozīme labs darbs, un vai piešķir tam kādu nozīmi.
— tomēr tu ar tā palīdzību izglābi "Britāniju".
— tas tiesa. Un tāpēc man ir mazliet vieglāk ap sirdi par savu kļūdīšanos.